Īpašu ne tikai Vācijas, bet nu jau arī vēl citu Eiropas valstu neapmierinātību raisa fakts, ka ASV, nespējot ietekmēt Krieviju, gatavojas vērst sankcijas jau pret eiropiešiem, ieskaitot pat oficiālas Eiropas valstu institūcijas. Tajā pašā laikā galvenokārt Berlīne ir pilna apņēmības nepadoties, tostarp ļoti ticams, ka ne tik daudz gāzes, cik cita, līdz šim tikpat kā nepieminēta aspekta dēļ.
Runa ir par Vācijas vadībā izstrādātajiem plāniem gan šīs valsts, gan apvienotās Eiropas pāriešanai uz ūdeņraža ekonomiku, kuras ietvaros par galveno energoresursu kļūs tā dēvētais zaļais ūdeņradis – iegūts no atjaunojamās enerģijas avotiem, izmantojot elektrolīzi. Berlīnes plāni ir ambiciozi – Vācija ir pasludinājusi mērķi kļūt par ūdeņraža enerģētikas vadošo valsti pasaulē un attiecīgi arī līderi cīņā pret klimata pārmaiņām. Apvienotā Eiropa Vācijas vadībā līdz 2050. gadam vēlas kļūt par teritoriju ar emisiju nulles līmeni vai vismaz maksimāli pietuvoties šim parametram.
Šai stratēģijai gan ir arī mīnusi. Pirmkārt jau, ūdeņradis kā energoresurss, pat paturot prātā tehnoloģiskās attīstības iespējas, izmaksās nesamērīgi dārgi, bet, otrkārt, – pat optimistiem ir skaidrs, ka pati saražot nepieciešamos ūdeņraža apjomus Eiropa nebūs spējīga, to nāksies importēt lielos apjomos.
Visam iepriekš minētajam ir tiešs sakars ar Krievijas jaunajiem gāzes vadiem. Vēl pirms pāris gadiem Gazprom paziņoja, ka pa abām Ziemeļu straumēm bez problēmām ir iespējams piegādāt arī gāzes un ūdeņraža maisījumu (ar ūdeņraža daļu 8–10%), un šis paziņojums izraisīja milzīgu interesi Vācijā. Netrūkst ekspertu, kuri uzskata – ūdeņraža daļu piegādēs ir iespējams palielināt vēl vairākkārtīgi. Vecie piegāžu maršruti – caur Ukrainu, kā arī caur Baltkrieviju un Poliju – šiem mērķiem tikmēr neatbilst.
Tiesa, Gazprom gadījumā runa ir par tā dēvēto zilo ūdeņradi, kas tiek iegūts no gāzes. Tajā pašā laikā Krievijā pastāv arī tāds uzņēmums kā Rosatom, kas Kolas atomelektrostacijā jau ir sācis eksperimentālo iekārtu uzstādīšanu zaļā ūdeņraža ražošanai. Tiek uzskatīts, ka rūpnieciskos mērogos Krievijā šāda ūdeņraža ieguve varētu sākties pēc četriem līdz pieciem gadiem, bet produkcijas pašizmaksa būs daudzkārt zemāka nekā konkurentiem.
Var arī nešaubīties, ka divi Krievijas valsts kontrolē esoši uzņēmumi, Gazprom un Rosatom, jau ir atraduši kopīgu valodu, un rezultātā Krievija pēc dažiem gadiem būs gatava pārpludināt Eiropu ar lētu ūdeņradi, pie kam ļoti ticams, ka par cenu, kas ļaus Vācijai un tās domubiedriem saglabāt konkurētspēju arī ūdeņraža ekonomikas apstākļos. Attiecīgi arī cīņa notiek ne tikai par gāzes piegādēm, bet arī par to, lai nepieļautu vai vismaz kavētu Vācijai un Krievijai abpusēji izdevīgu pāreju uz ūdeņraža enerģētiku.