Kā ierasts, sabiedrības viedoklis sadalījās – gan tajos, kas šo ideju atbalstītu, gan tajos, kuri tam kategoriski nepiekrīt. Un tas ir normāli. Līdz brīdim, kad vairāk uzmanības pievēršam faktam, ka par šādu ideju, kā nu tagad secināms, pašvaldībā neviens nav uzskatījis par vajadzīgu runāt publiski un attiecīgi rosināt veselīgu diskusiju, lai kopīgi ar nodokļu maksātājiem izsvērtu visus plusus un mīnusus, visus ieguvumus un riskus.
Tas, ka tā sauktajās pīķa stundās Rīgas centrs ir noslogots, nav nekāds jaunums, tomēr – ja patiesībai atbilst informācija par plānoto maksas zonu, ka iespējamos piecus eiro maksāt nāksies visiem, kas ar automašīnu šķērsos Vanšu vai Akmens tiltu pār Daugavu vai Brasas, Zemitāna un citus pārvadus pār pilsētas centru ieskaujošo dzelzceļa loku, tad pastiprinās pārliecība, ka atbildīgajiem darbiniekiem pašvaldībā tomēr nav izpratnes par satiksmes organizēšanas kārtību un pilsētplānošanu kopumā. Turklāt visu šo zonu īsti par pilsētas centru tomēr nav korekti definēt.
Ņemot vērā Rīgas plānojuma specifiku, liela daļa autobraucēju šķērso šo iecerēto «centra» daļu tranzītā, lai nokļūtu pilsētas otrā pusē, piemēram, Sarkandaugavā vai Juglā, vai vispār izbrauktu cauri galvaspilsētai, lai turpinātu ceļu uz galamērķi citā pašvaldībā. Protams, tam teorētiski var izmantot pārējos divus tiltus, taču pašreizējā infrastruktūra to abos galos nav paredzēta divtik lielas satiksmes plūsmas apkalpošanai.
Un tas ļauj prognozēt, ka maksas noteikšanas gadījumā Rīgas domes "nemīlētie" sastrēgumi līdz ar to turpmāk būs sagaidāmi ap šiem abiem tiltiem.
Tas savukārt liek domāt, ka sastrēgumu problēmu kā tādu neviens nav taisījies īsti risināt, bet gan "pastumt" tālāk no pilsētas centra. Protams, kamēr nav zināma detalizētāka informācija saistībā ar šo plānu, grūti spriest, kāds ir kopējais iecerētais risinājums, tomēr pašvaldības komunikācija par šo tēmu ļauj nojaust, ka nekas vairāk kā maksas noteikšana pat nav bijis plānots, proti – risinājums, kā automašīnu tranzīta plūsma turpmāk tiktu vadīta bez milzīgiem sastrēgumiem ārpus centra "maksas" zonas.
Maksas noteikšana par iebraukšanu pilsētas centrā pati par sevi ir diskutējama, taču nebūt nav nepareiza. Tomēr jau atkal redzams, ka ierēdņiem un politiķiem – šoreiz pašvaldības līmenī – iztrūkst spējas domāt ilgtermiņā un sistēmiski, lai rezultātā būtiskas izmaiņas vienā jomā nekonfliktētu ar citiem faktoriem. Tāpēc ir aizdomas, ka "slepenajam plānam" ir tikai divi punkti – viegli nopelnīt un aizstumt sastrēgumus pilsētas perifērijā.
Jūrmala drīkst, bet Rīga - nē?!