Sekot pašiem savām, nevis svešām prioritātēm

It īpaši tas attiecas uz tematu par dažādiem, no ārvalstīm nākošiem finansējuma avotiem – sākot no Eiropas Savienības (ES) daudzo projektu naudas, beidzot ar investīcijām, kas nāk no dažādām, citām zemēm.

Viena tendence ir jebkādu finansējumu, kas nav pašmāju, uzskatīt par draudu Latvijas sabiedrības sirdsmieram. Nereti gan apdraudējuma izjūta tiek pamatota tikai "viss svešais ir biedējošs tāpēc, ka ir svešs" stilā.

Otra tendence ir uzskatīt, ka bez ārvalstu naudas – ES projektu finansējuma un citu zemju investīcijām – Latvijas ekonomiku gaida neapturams kritums un ka paši saviem spēkiem neko neprot paveikt ne vietējie uzņēmumi, ne pašvaldības, ne kultūras, izglītības, un sporta jomas pārstāvji, vispār – neviens.

Trešā, visai izplatītā tendence ir šķirot no ārvalstīm nākošo naudu labajā un sliktajā, pamatojoties uz politiskajiem uzskatiem un subjektīviem aizspriedumiem. Tā nu ir sanācis, ka mūsu valstī (pat izteiktāk nekā abās pārējās Baltijas valstīs) vienlīdz spēcīgi ir pretēji viedokļi – gan pārliecība, ka mūsu valsts ekonomikai jābūt orientētai uz rietumiem un jādistancējas no austrumiem, gan uzskats, ka saites ar austrumiem ir nepārraujamas, jo rietumvalstīm nemaz nerūpot Latvijas labklājība.

Šajos uz galējībām vērsto viedokļu virpuļos reizēm, par laimi, ieskanas saprāta balsis, mudinot atcerēties, ka ikviens investors investīcijas veic ar noteiktu mērķi. Nereti šis mērķis ir pragmatisks – nopelnīt naudu.

Teiksim, pēdējā laikā bieži minētajā jaunuzņēmumu jeb start-up vidē investīcijas tradicionāli tiek veiktas ar vienkāršu mērķi – gūt peļņu, un viss.

Tomēr tiek arī akcentēts, ka vērienīgām investīcijām stratēģiski būtiskās nozarēs var būt cits mērķis – stiprināt konkrētas valsts ekonomisko un ģeopolitisko varu. Kā piemērs šādai stratēģijai tiek minēta Ķīna, un tiek norādīts uz Ķīnas plāniem palielināt savu ietekmi citu valstu tranzīta, transporta un loģistikas jomā, kā arī uz šīs Āzijas valsts centieniem panākt, lai ar Ķīnu nopietni rēķinās Eiropā.

Savukārt Latvijas tautsaimniecībai noderīgāka par tādām emocionālām galējībām kā "baidāmies no jebkādas svešzemju naudas" un "jūtamies pateicīgi par katru ārvalstu eiro" būtu precīzi definēta stratēģija, tieši kādās jomās un kādas naudas summas mūsu valstij ir vajadzīgas, lai sekmētu ilgtermiņa izaugsmi privātajā sektorā un valsts ekonomikā kopumā. Jau folklorizējies ir gan stāsts par novada centru, kurā par ES naudu skaisti labiekārtotajās ielās un laukumā, ko rotā gleznaina strūklaka, neredz cilvēkus, gan arī vēstījums par uzņēmumu, kuram ārvalstu investori tā arī nepalīdzēja kā Fēniksam atdzimt no grūtību pelniem.

Lai šādu gadījumu, kad nauda it kā tiek ieguldīta, bet ieguvums ir diskutabls, būtu mazāk un nauda, kas nonāk Latvijā, tiešām kalpotu mūsu valsts interesēm – šī jēdziena plašākajā nozīmē –, bez precīzas savu prioritāšu apzināšanās un definēšanas neiztikt.