Skubināšana jau robežojas ar spiedienu ratificēt

Ļoti būtisks jautājums – cik no atbalstītājiem vai pretiniekiem paši ir izlasījuši visu konvencijas tekstu un gana plaši pieejamos skaidrojumus par to. Atklāti sakot, mani ilgstoši ļoti maz interesēja šis dokuments un tā saturs, tomēr, pieaugot rezonansei, izlasīju gan konvenciju, gan vienu otru skaidrojumu. Vai un kādi riski sagaidāmi Latvijas sabiedrībai no šīs konvencijas, neņemos spriest – tur darbs attiecīgajiem profesionāļiem. Taču tagad zinu, par ko ir runa, lai arī joprojām neesmu ne par, ne pret šo dokumentu. Vienlaikus gan radies jautājums – ja tiek apgalvots, ka liela daļa konvencijas nosacījumu jau tagad ir iekļauti dažādos Latvijas normatīvos, kādēļ vispār nepieciešams pievienoties konvencijai kā tādai? Sevišķi saprotot, ka mēs neesam gatavi šim solim, jo aizvien ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Jābūt kādai trešajai – neitrālai – pusei, kura argumentēti un vienkāršā valodā izskaidrotu dokumenta būtību, spētu konstruktīvi atbildēt uz ikvienu jautājumu. Diemžēl patlaban pārsvarā ir dzirdamas tikai tās balsis, kas aktīvi iestājas «par» vai «pret». Un diskusija vairāk izpaužas kā savstarpēji apvainojumi un ķengāšanās.

Tomēr runa nav par kauju sabiedrībā starp konvencijas atbalstītājiem un pretiniekiem. Runa ir par Latvijas parlamenta un sabiedrības spēju un tiesībām pašiem lemt par savu valsti, par starptautisko politiku un citām būtiskām lietām. Mani ļoti uzmanīgu dara tas, ka aizvien uzstājīgāka kļūst Eiropas Padomes rīcība, jau diezgan atklāti skubinot ratificēt konvenciju tās ES dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas. Manuprāt, šī skubināšana jau zināmā mērā robežojas ar spiediena izdarīšanu uz – lai arī ES dalībvalstīm ar no tā izrietošām saistībām – tomēr suverēnām un neatkarīgām valstīm, kurām joprojām pašām ir tiesības izlemt, ko ratificēt un ko neratificēt.

Tas, ka Latvija nav vienīgā valsts, kura savā ziņā ietiepīgi neratificē konvenciju, manuprāt, ir pietiekami būtisks signāls, ka tātad konvencijas teksta autori tomēr nav paveikuši savu darbu kvalitatīvi, jo nav spējuši radīt dokumentu, kurš ir vienkārši uztverams un kurā ietvertie termini un jēdzieni ir precīzi saprotami un nerada interpretācijas riskus. Beigu beigās šis tomēr ir savā ziņā vispārīgs, tātad plašai sabiedrībai domāts dokuments, nevis sarežģīts, konkrētai profesionāļu mērķa grupai paredzēts un saprotams, kā, piemēram, Kriminālprocesa kodekss.

Tāpēc šķiet, ka Latvijai nevajadzētu pakļauties kaunināšanas "procedūrai" un nesasteigt ar konvencijas ratificēšanu, pirms neesam pārliecināti, ka tiešām izprotam šā dokumenta mērķus un vērtības.