Jā, var jau teikt, ka solījumu pildīšanai vēl nav bijis laika, nupat tikai Saeima tā īsti sākusi strādāt, partijas vēl nav spējušas vienoties par valdību... Bet! Ja nespēj vienoties pat par kopdarbu Ministru kabinetā, to, kurš kurā amatā un kā vadībā darbosies, cik liels gan vairs pamats ticēt, ka viņi pēc tam spēs atrast kopīgu valodu sasolītā izpildei? Labi, var saprast, ka plašā koalīcijā ne visus katra solījumus visi var akceptēt, kaut kas paliek ārpus vienošanās, tā dēvētajiem brīvajiem balsojumiem, kur opozīcijas balsu "zvejošana" vai "piepirkšana" tad būtu kaut vai sakostiem zobiem pieļauta, pie reizes apliecinot, ka ar svešiem drīzāk var vienoties nekā ar savējiem. Taču arī pat visšaurākā koalīcijā vērojams tieši tas pats. Un problēma arī tajā, ka
politiķu retorikā arī valdības veidošanas laikā gandrīz nemaz nemana tās jaunās pieejas politikai, tās jaunās iniciatīvas, ko solīja itin visi, un it īpaši tie, kas iepriekš Saeimā nebija pārstāvēti.
Tā vietā ir runa par kompromisiem, veidiem, kā nodrošināt iepriekšējās (vecās!) valdības solītos, bet neizpildītos algu pielikumus noteiktām no budžeta finansētām profesijām, kā arī savstarpējie kašķi, kas turklāt pamatā ir starp tā dēvētajām jaunajām partijām.
Un vērojama arī klaja divkosība – ar vieniem bijušajiem komunistiem nedraudzējas, bet citi nez kāpēc pieņemami, vieniem pārmet saikni ar tā dēvētajiem noteiktā politikā ieinteresētiem partiju sponsoriem, citiem to izliekas nemanām, vienas vecās partijas partneros der, citas ne. Desmitiem solījumu, kas pa šiem pāris mēnešiem atmesti malā kā nerealizējami, tiek aizsegti ar pāris skaļiem lozungiem, ko ik pa brīdim atkārto kā mantru, lai vēlētājiem, bet varbūt vairāk sev, iestāstītu, ka ir vēl vismaz kaut kādi principi, pie kuriem pieturēties.
No pārmaiņu vēstnešiem ļoti īsā laikā pārtapuši par "politiķiem parastajiem", šie cilvēki vēlētājus nu uztver vien kā auditoriju, kuras priekšā visvisādi padīžāties, tā apmierinot savu hipertrofēto patmīlību. Labi, lai jau tā izdarās, ja šāda pašapmierināšanās viņiem dara prieku, taču kas no tā mums – vēlētājiem? Mēs taču par viņiem balsojām, jo noticējām konkrētiem mums aktuāliem solījumiem! Tiešām tie jāizraksta uz lieliem plakātiem un jāiet ar tiem darbdienās piketēt pie Saeimas?!...