Pēc bijušās Čehoslovākijas sadalīšanās par tādu tika uzskatīta tikai Čehija, un Slovākija ilgstoši centās panākt arī savu tiesību atzīšanu. Pie kam prasība bija pamatota, jo turnīrā uzvarējušās valstsvienības sastāvā bija vienlīdzīgi pārstāvētas abas bijušās Čehoslovākijas daļas. Tieši tāpat kā visa turnīra galveno varoņu sarakstā.
Čehoslovākijas valstsvienība nebija minētā čempionāta favorīte, taču citu pēc citas spēja atstāt aiz sevis Anglijas, PSRS un Nīderlandes izlases, bet finālā 11 metru sitienu sērijā pārspēja arī tā brīža pasaules un Eiropas čempionus Rietumvāciju. Paši zināmākie šī čempionāta varoņi ir slovāks Jozefs Maders, kurš guva trīs no četriem vārtiem ceturtdaļfināla spēlēs pret PSRS (turnīrs risinājās pēc citas formulas nekā mūsdienās – fināla posmā spēlēja četras valstsvienības, bet līdz tam komandas aizvadīja pa divām spēlēm savos un pretinieku laukumos), kā arī čehs Antonīns Panenka, kurš aukstasinīgi izpildīja par futbola klasiku kļuvušu izšķirošo 11 metru soda sitienu turnīra finālspēlē.
Vienlaikus, lai arī neko īpaši vairāk par morālu gandarījumu slovākiem vēsturiskās patiesības oficiāla atzīšana nedod, UEFA ar to vilcinājās trīs gadu desmitus. Pēc visa spriežot, nevēloties radīt precedentu kā sev, tā arī iespaidīgam skaitam pārējo sporta veidu funkcionāru.
Tostarp tikai futbolā bez bijušās Čehoslovākijas aukstā kara gados bija vēl divas ļoti spēcīgas «apvienotās» izlases – PSRS, kura kļuva par pirmajiem Eiropas čempioniem, kā arī Dienvidslāvija. Ar nacionālajiem sastāviem visdažādākajās variācijās dažādos laika posmos un turnīros. Tieši tas pats attiecas arī uz citiem komandu sporta veidiem.
Rezultātā taisnīgi izvērtēt visu šo dažādību nav īpaši reāli, kamdēļ atliek būtībā tikai trīs varianti – uzskatīt par mantiniekiem visus, uzskatīt par tādiem juridisko tiesību pārņēmējus dažādās federācijās un asociācijās (PSRS gadījumā parasti Krieviju) vai arī sākt punktu, medaļu un citu panākumu skaitīšanu no baltas lapas (bijusī Dienvidslāvija).
Vienlaikus, kā rāda UEFA lēmums, ir gadījumi, kad situācija ir skaidra un nepārprotama un izvairīties no vēsturiskās taisnības atjaunošanas nav iespējams. Latvijas gadījumā uz šāda fona gluži labi ir iespējams atjaunot vēsturisko taisnīgumu, piemēram, bobslejā.