Vispirms par reģionāļiem. Tā noteikti pelnījusi galveno balvu par šajās vēlēšanās neizmantotām iespējām. Saeimā iepriekš pārstāvēta, bet opozīcijā esoša partija, kuras nosaukumā iekodēta reģionos dzīvojošo vēlētāju interešu pārstāvība un kura plaši pārstāvēta pašvaldībās. Varēja brīvi izplesties savā politiskajā nišā, asi kritizējot visas valdības partijas pēc kārtas – gan par rūkošo izglītības un veselības pieejamību lauku apvidos, gan sliktajiem ceļiem un sabiedrisko transportu, gan par bezdarbu mazāk apdzīvotās teritorijās un darbaspēka aizplūšanu, arī par investīcijām un Eiropas naudām, kas nonāk pamatā vien lielajos centros, tāpat par varas partiju pārlieku augstprātību, distancētību no tautas utt. Bet šo iespēju neizmantoja. Ko dzirdējām pārsvarā tā vietā? Saeimas frakcijas lielīšanos par panākto atklāto balsojumu Valsts prezidenta vēlēšanās, kā arī par ierobežojumiem ātro kredītu kantoriem – tēmām, kas drīzāk svarīgas Vienotības (no kurienes tika importēta arī reģionāļu šo vēlēšanu "seja" – Smiltēns) elektorātam, nevis pirmā aktualitāte lauku ļaudīm.
Vai viņi sapratuši savu kļūdu? Vismaz Smiltēns nē.
Turpina malt savu maļamo, ka nevis paši, bet citi pie visa vainīgi – tagad tie esot aplamie reitingi, kas priekšvēlēšanu laikā mazinājuši vēlmi balsot par reģionāļiem, – un jau aizrunājies arī līdz idejām par reģionālo partiju pilnīgu saplūšanu. Ko tas atgādina? Vienotības gala sākumu...
Ko darīja vēlētāji, kas bija vīlušies līdzšinējās varas partijās un kurus Latvijas Reģionu apvienība neuzrunāja? Nobalsoja par to pašu Kaimiņu, par ko bija balsojuši iepriekš, lai arī nu viņš bija savas partijas sarakstā, nevis pie reģionāļiem kā 12. Saeimas vēlēšanās. Kāpēc? Jo viņš ar saviem domubiedriem, tiekoties ar vēlētājiem, vienkāršā valodā runāja par tautai, nevis tikai sev aktuālām tēmām. Te nu viela pārdomām reģionu partiju līderiem.
Vājāk, bet daudz precīzāk fokusējoties uz savu elektorātu, vēlēšanās nostartēja cita aiz svītras palikusī partija – Progresīvie. Var viņus dēvēt par jauniem un naiviem, bet es teiktu – arī drosmīgi, jo atļāvās lauzties politiskajā nišā, ko tā dēvēto latvisko partiju un arī lielas daļas vēlētāju izpratnē jau aizņēmuši "sliktie" – Saskaņa. Bez liekiem tēriņiem prasmīgi izmantoja saziņu sociālajos tīklos un panāca daudz vairāk nekā daži tie, kuru sejas bija redzamas publiski izliktos plakātos un mediju reklāmās. Progresīvie atšķirībā no reģionāļiem savās neveiksmēs ne reitingus, ne vēlētājus nevaino, kā bērni priecājas par sasniegto un gatavi politikā darboties tālāk.
Tad nu jautājums – kurai no abām te aprakstītajām partijām ir potenciāli lielākas izredzes nākamajās vēlēšanās? Es teiktu, ka potenciāli – joprojām reģionāļiem, taču, ja viņi arī nākamreiz eksperimentēs ar no malas piesaistītiem līderiem un tēmām, kas galīgi neatbilst "paņemamā" elektorāta ikdienas "sāpei", tad pilnīgi iespējams, ka uz to laiku būs sev izrakuši kārtīgu bedri politisko partiju kapiņos.
Skats no malas
Aleluja
Puika