Protesta akcijas notiek pēc visiem tā dēvētās nevardarbīgās pretošanās (jeb krāsaino revolūciju) pamatprincipiem, tomēr Lukašenko acīm redzami ir nolēmis nespert ne soli atpakaļ – vēršas pret protestētājiem ar maksimālu nežēlību un ir licis saprast, ka nepieciešamības gadījumā būs gatavs pret protestētājiem izmantot arī armiju.
Šādā situācijā protestētājiem ir maz cerību panākt varas krišanu, gan ar vienu izņēmumu. Svaru kausi var nosvērties uz pretējo pusi, ja esošās varas amatpersonas sāks pāriet krāsainās revolūcijas pusē, cerot ieņemt augstus amatus jau jaunajās varas struktūrās. Šādu amatpersonu esamība vai neesamība ir izšķirošais daudzu krāsaino revolūciju brīdis, un jautājums attiecīgi ir, vai šādi ļaudis atradīsies arī Baltkrievijā, pie kam pietiekamā skaitā. Visādi citādi Lukašenko nekas netraucēs atklāt un sasēdināt ieslodzījuma vietās nozīmīgākos krāsainās revolūcijas organizatorus un izpildītājus. Vai vismaz tos no pirmajiem, kas atrodas Baltkrievijā. Šajā gadījumā arī nav nozīmes, vai protesti turpinās nedēļu, mēnesi vai līdz Ziemassvētkiem.
Jau cits jautājums ir, uz ko Baltkrievijas prezidents cer pēc tam, kad protesti būs likvidēti. Valsts ekonomika palēnām tuvojas katastrofai, kas draud ar iedzīvotāju neapmierinātību mērogos, kuri sola vairs ne krāsaino, bet pavisam īstu revolūciju vai vismaz jaunus nemierus.
Lukašenko režīmam jau pavisam drīz būs nepieciešams iespaidīgs ekonomiskais atbalsts, taču neviena rietumvalsts vai Rietumu kontrolēta organizācija viņam to nepiešķirs. Arī formāli labās attiecības ar Krieviju Lukašenko ir izmanījies sabojāt tā, ka šeit, visticamāk, turpmāk darbosies tikai princips "krēsli no rīta, bet nauda vakarā" – vispirms reālas praktiskās darbības, bet pēc tam palīdzība.
Šeit būtu vietā atcerēties, ka pirmā valsts, kura oficiāli apsveica Lukašenko ar ievēlēšanu amatā, bija Ķīna tās līdera Sji Dziņpina personā. Ķīnai ir iespaidīgas intereses un arī investīcijas Baltkrievijā, un Pekinā Minsku redz kā vienlaikus ražošanas laukumu un vārtus gan uz Eiropu, gan uz Krieviju. Bet šā mērķa sasniegšanai var arī dažus gadus pakreditēt Lukašenko. Vienīgā nelaime gan, ka Pekina nenodarbojas ar labdarību, un pārmērīga atkarība no tās nekad nav nākusi par labu debitoriem. Tomēr šis jautājums Lukašenko acīm redzami neinteresē, un tieši viņu minētā problēma arī neskars.