Piederība Latvijai un cieņa pret savu valsti patiesībā pavada ikkatru īstenu Latvijas patriotu dienu no dienas – rūpējoties vienam par otru, sakopjot savu mājokli, lauku sētu, apkaimi, arī valsti – kaut vai valstij samaksāto nodokļu veidā.
Mēs visi kopā un vienlaikus ikkatrs atsevišķi veidojam un noturam Latviju – kāds sargā robežu, kāds steidzas palīgā kādam sasirgušajam vai nelaimē nonākušajam, kāds rūpējas par vientuļajiem senioriem vai māca bērnus, vai dara kādu citu, taču kopējo vērtību kontekstā ne mazāk vērtīgu darbu.
Un tieši šie tik dažādie ļaudis ar dažādām un atšķirīgām prasmēm, zināšanām un spējām raksturo Latvijas sabiedrību.
Tajā pašā laikā nebūtu pareizi un loģiski izlikties neredzam, ka daļa sabiedrības pārtiek nevis no pozitīvām emocijām un pozitīviem darbiem, bet tieši pretēji – no neiecietības, savā ziņā agresijas un absolūtas nespējas (bet patiesībā negribēšanas) ieklausīties cita viedoklī un uzskatos. Viedoklī, kas varbūt arī ir krasi atšķirīgs, – taču arī tam ir tiesības būt un pastāvēt. Un vienalga, ka – atļaušos lietot šo apzīmējumu – kāds cits agresīvais mazākums šo atšķirīgo viedokli nevēlas pieņemt un respektēt.
Kādēļ lietoju tieši vārdus – agresīvais mazākums? Tādēļ, ka patiesībā, lai cik ļoti šiem, manuprāt, agresīvajiem mazākumiem gribētos domāt, ka tie pārstāv sabiedrības vairākumu, tā nemaz nav. Un ar to domāju visdažādākās viedokļu mazās grupas, kuras izskatās skaļas tikai tādēļ, ka spējušas pārkliegt otru uz kopējā sabiedrības kopuma fona patiesībā tikpat mazu viedokļa grupu. Bet uzsvars šeit ir uz vārdiem – spējuši pārkliegt. Jo visas šīs viedokļu sadursmes neizpaužas tolerantās diskusijās, bet gan salīdzinoši agresīvā apsaukāšanās festivālā, no kā beigās neiegūst ne viena, ne otra grupa, tieši tāpat kā no tā nekas pozitīvs nerodas ne senioram, ne bērnam, ne ārstam, ne valstij kopumā.
Neviens nav naivs un nesagaida, ka visa sabiedrība dzīvos ar vienu kopīgu, neapstrīdamu viedokli. Demokrātijās, par laimi, tā nemēdz būt. Taču, ja visi agresīvie mazākumi savu enerģiju veltītu pozitīvām lietām, mēs dzīvotu daudz labāk, prognozējamāk un harmoniskāk. Iespējams – utopiska doma, tomēr nebūt ne nerealizējama.