Kamēr visi gaida Valsts prezidenta lēmumu, ko darīt ar Stambulas konvencijas denonsēšanas likumu, tikmēr Progresīvie turpina spiest uz Jauno Vienotību principā, lai tā padzītu ZZS no koalīcijas.
Visiem izskatās, ka Progresīvie uz šī visa viļņa ir lielākie ieguvēji, bet, manuprāt, tas ir nedaudz mānīgi, jo Vienotība to labi saprot un tai ir liels risks, ka šī aktīvā vēlētāju daļa, kura šobrīd ir kļuvusi politiski ļoti ieinteresēta un pat nozīmīgā skaitā iziet ielās, varētu pāriet Progresīvo "teritorijā", ja Vienotība spers kādus kļūdainus soļus. Domāju, premjere, trešdienas vakarā iznākot Saeimā pie mītiņotājiem, labi redzēja, ka vismaz puse tur ir galvenokārt īstie Progresīvo vēlētāji, nevis potenciālie Vienotības vēlētāji. Līdz ar to no Progresīvo puses nāk spiediens uz Vienotību – ka tai jārisina problēma kā līderiem. Vienlaikus Progresīvo aiziešana no valdības varētu būt ļoti liels risks – ja tas izskatīsies tā, ka viņi no sevis noņem atbildību, vēlētājs var būt ar to neapmierināts.
Bet varbūt mēs līdz galam nenovērtējam visas tās emocijas, kas partijās patiešām šobrīd valda, kur Saeimā daži deputāti pat savā starpā vairs nesveicinoties šī balsojuma dēļ? Respektīvi, vai visi partiju lēmumi būs tik racionāli, lai šo valdību saglabātu?
Pieļauju, protams. Progresīvie tiešām lielā mērā šobrīd lēmumus pieņem uz savu vērtību bāzes, tā reālpolitikas komponente tur ir saglabājusies, bet nav tik liela. Vēlreiz – tikai sagaidot prezidenta pauzes beigas un ieraugot tālākos soļus, mums būs atbildes uz jautājumiem. Ja prezidents nespēs atbildēt uz visiem jautājumiem, tad problēmas parādīsies visiem. Un šobrīd mēs varam tikai minēt, kādi ir šie prezidenta taktiskie risinājumi. Domāju, prezidents ļoti labi saprot, ka no viņa šobrīd ir atkarīga gan valdības stabilitāte, gan viņa paša politiskā nākotne. Ja denonsēšanas likums tiek atgriezts Saeimā otrreizējai caurlūkošanai, pāris dienas notiek debates, nekas nemainās, un likums stājas spēkā, tad šis prezidenta solis nav palīdzējis un gan Vienotībai, gan Progresīvajiem šī situācija ir katastrofāli slikta, bet visi pārējie gavilē.
Kā prezidenta lēmums visu šo situāciju var ietekmēt ne tikai juridiski, bet arī politiski?
No Valsts prezidenta izvēles un spriežot pēc visa, zinot viņu, šobrīd viņš ļoti rūpīgi apsver visus scenārijus, kā rīkoties. Prezidentam ir vairākas opcijas. Viena ir šī Stambulas konvencijas denonsēšanas likuma apturēšana uz diviem mēnešiem, kam tad sekotu referendums, ja tiktu savāktas balsis. Ejot tradicionālo ceļu un vienkārši atmetot likumu Saeimai otrreizējai caurlūkošanai, prezidents riskē, ka balsotājiem tik īsā termiņā būs grūti pārmainīt savu viedokli, prezidentam tad būtu jāprot atrast tādus argumentus, lai kaut vai 5–7 deputāti no tiem, kuri balsoja par konvencijas denonsēšanu, pēkšņi mainītu savu viedokli. Ja pa šo laiku kopš ceturtdienas sarunās ir atklājušies kaut kādi veidi, kā šo scenāriju pamainīt, tad prezidents varētu iet šo ceļu. Bet šobrīd, kad mēs runājam (intervija notiek pirmdien pulksten 10, tas ir, 7 stundas pirms prezidenta paziņojuma – red.), no esošās informācijas es liktu uz scenāriju, kur būs garais process, saprotot, ka šobrīd šajā jautājumā ir liela pozicionēšanās, sabiedrības aktivitāte ir liela un nav noraidāma varbūtība, ka tiek savāktas referendumam nepieciešamās 150 tūkstoš balsis. Un tad jau iestājas citi nosacījumi – notiek plaša referenduma kampaņa, kurā partijām ir iespējas pozicionēties.
Ja gadījumā prezidents izlems denonsēšanas likumu atdot Saeimai otrreizējai caurlūkošanai, tas laikam Vienotībai būtu visgrūtākais risinājums, jo jautājuma otrreizēja skatīšana notiktu paralēli budžeta pieņemšanai, kas varētu novest pie budžeta izgāšanas, un tad gan Vienotībai būtu ziepes. Tā ka te ir situācija, kad kod kurā pirkstā gribi, abi sāp. Viss nav tik vienkārši.
Ja Vienotība izlemtu izmest ZZS no koalīcijas par denonsēšanas balsojumu kopā ar opozīciju, tas būtu drosmīgi, bet kaut kur arī ticams lēmums, kas vēlētājiem atdotu ticību, ka šī partija kaut ko spēj. No otras puses, riski jeb Vienotības pozīcija nākamajā valdībā varētu būt nepārliecinoša vai nedroša.
Jo, kad Progresīvo līderis Andris Šuvajevs aicina Vienotību sodīt ZZS, izvēloties, ar kuru no abiem partneriem tad Vienotība grib strādāt mazākuma valdībā, man rodas loģisks jautājums – kurš no opozīcijas tad Saeimā šādu mazākuma valdību stutētu? Progresīvajiem izejot no valdības, es vēl spēju iedomāties, ka viņi ar valstiskas atbildības argumentiem turpina šo valdību atbalstīt balsojumos, taču man grūti iedomāties, kurš no opozīcijas stutētu Vienotības un Progresīvo koalīciju.
Nē, nē, šāda mazākuma valdība nav iespējama – tas ir pilnīgi skaidrs. Tā ir ilūzija. Pat ja kāds no opozīcijas kādā brīdī uz kādu balsojumu varētu kaut ko pasolīt, ilgtermiņā nekādi svarīgi lēmumi nebūtu iespējami, un tā valdība būtu paralizēta. Vienotībai tas nozīmētu paralīzi.
Tad Vienotības lēmums sodīt ZZS vienlaikus nozīmētu lēmumu, ka šī valdība ir kritusi, uz ko Evika Siliņa, manuprāt, nekad neietu.
Tieši tā! Bet tas būtu drosmīgs solis. Un tā vēlētāju daļa, kura gāja uz šo piketu trešdien pie Saeimas, sagaida tieši drosmīgus soļus. Sabiedrībai acīmredzami vairs nepietiek ar kaut kādu ierastu, maigu politiskā isteblišmenta savstarpēju vienošanos. Izskatās, ka kaut kādas līnijas ir pārkāptas, līdz ar to sabiedrība sagaida, ka arī politiķi rīkosies situācijai adekvāti. Ja, pieņemsim, arī ZZS kādā brīdī saprot, ka ir pārkāpuši līnijas, arī viņiem ir divi scenāriji. Viens – pakāpties atpakaļ balsojumā gadījumā, ja prezidents denonsēšanas likumu atmet otrreizējai caurlūkošanai, otrs – piemēram, upurēt labklājības ministru Uzulnieku un ielikt kādu citu vietā, kā savulaik Kariņš izdarīja ar satiksmes ministru Vitenbergu, kad Nacionālā apvienība it kā apmierināta nebija, tomēr piekrita.
Cik zinu, ZZS, kurus ne jau konservatīvo vērtību demonstrēšana, bet atrašanās pie varas ievilks nākamajā Saeimā, pēc draudiem, kurus nedēļas beigās izteica premjere, ir pamatīgi satrūkušies.
Tā ir. ZZS neapšaubāmi saprot, ka šoreiz kaut kādas līnijas ir pārkāptas. Es neizslēdzu, ka pie kaut kāda varianta, kurā Vienotība atrod kādus, sauksim viņus par "saldinātājiem", teiksim, Ventspils brīvostas miljonu parāda risinājumu, un sodīšanu izpilda caur Uzulnieka demisiju, attiecības koalīcijā normalizējas. Vilks ir paēdis, un kaza dzīva. Bet tad paliek problēmas ar pašu konvenciju. Tāpēc prezidentam ir jāatrod pareizs veids, kā to atmest atpakaļ.
Bet ZZS taču ir slavena ar saviem brīvajiem balsojumiem, kur pēkšņi vajadzīgais skaits deputātu nobalso "pēc sirdsapziņas". Un tad jau ir tas prezidenta uzdevums, kā viņš noargumentē likuma atdošanu otrreizējai caurlūkošanai, lai daļa denonsētāju spētu mainīt viedokli, "saglabājot seju". Bet te jau es teoretizēju, jo mēs pagaidām nezinām, ko un kā īsti prezidents darīs.
Es domāju, ne mēs vieni šobrīd teoretizējam. (Smejas.) Es domāju, šādi scenāriju risinātāji šobrīd ir pietiekami daudz, arī prezidenta kancelejā. Un, iespējams, prezidents lēmumu par atgriešanu otrreizējai caurlūkošanai pieņems, ja nojautīs, ka kāda no partijām vai vismaz kādi deputāti ZZS vai Apvienotajā sarakstā tomēr būtu gatavi mainīt savu viedokli. Tad tas būtu atrisinājums visām pusēm.
Prezidents vispirms izzondēs, vai, atmetot atpakaļ, Saeimas balsojums varētu atšķirties no pirmā, nevis skries ar pieri sienā, vienkārši atmetot, lai parādītu savu noraidošo attieksmi, apzinoties, ka Saeima neieklausīsies un tad sanāks konfrontācija, ko var izšķirt tikai referendums?
Par to es esmu pilnīgi drošs. Tas ir pilnīgi skaidrs.
Ar ko prezidents riskē, ja skrien ar pieri sienā?
Ar savu autoritāti un ar to, ka situācija tik un tā netiek atrisināta. Edgars Rinkēvičs tomēr ir pieredzējis taktiķis, un, ja viņš vienkārši atmet atpakaļ, bet no tā nekas nemainās, viņš neko neiegūst, bet zaudē autoritāti.
Bet vai viņš jau tagad nav pieļāvis kļūdu komunikācijā vai, pareizāk sakot, tās nepietiekamībā par šo konvencijas likteni, ko var redzēt, paskatoties kritiku par bezdarbību, kas viņa virzienā nāk no viedokļu līderiem un sabiedrības liberālā spārna, kas ir Rinkēviča tradicionālie atbalstītāji?
Šeit ir tā situācija, par kuru saka "jo lielāks aktieris, jo lielāka pauze". Tajā brīdī, kad šī krīze beigsies, mēs redzēsim, kāds ir gājiens no prezidenta puses. Un tas, par ko es esmu pilnīgi pārliecināts – ka prezidents šobrīd detalizēti izsver visas iespējas atšķirībā no visiem tiem strauju tekstu teicējiem vai ātru risinājumu veicējiem. Prezidents visu izsver, un mani ļoti interesē, kāds būs viņa gājiens, bet es esmu pārliecināts, ka tas būs gudrs gājiens, jo tas ieliek Rinkēviča nākotnes pamatus – vai viņš šo spēli spēs izspēlēt ar rezultātu un ar tādu komunikāciju, ka iznāk kā problēmas atrisinātājs, tas gudrais prezidents, kurš to visu ir spējis salikt pa plauktiņiem.
Tad tā prezidenta teju mēnesi ilgā izvairīšanās pozicionēties un necenšanās atrunāt partijas no konvencijas denonsēšanas bija vienkārši gudra pauze, apzinoties, ka vajag sagaidīt īsto brīdi?
Īsto risinājumu. Jo dažu dienu laikā tu nevari šajos dažādajos risinājumos ieraudzīt labāko – tam ir vajadzīgs laiks. Kaut vai lai noķertu, vai Saeimas deputātu vidū ir tie daži, kuri varētu mainīt viedokli; ja ir, tad – kas ir tas iespējamais priekšlikums no prezidenta puses, par kuru viņi varētu atkārtotajā balsojumā balsot citādāk. Šī spēle ir tā svarīgākā. Un tad nākamā spēle – ja šādu deputātu, kuri būtu gatavi mainīt savu pozīciju, nav, ir nākamais stāsts par likuma apturēšanu, apzinoties, ka nākamais solis ir referendums. Arī tur ir jābūt sajūtai, vai šis referendums notiks, vai ir ticama iespēja savākt nepieciešamos parakstus.
Man jau visu laiku šķita, ka prezidents ies to konservatīvāko ceļu, atdodot Saeimai likumu otrreizējai caurlūkošanai, jo, tūlīt ķeroties pie referenduma, prezidentam pamatoti varētu pārmest sabiedrības vēl lielāku polarizēšanu, kas arī ir bīstami, no nacionālās drošības viedokļa raugoties.
Jā, bet, no otras puses, prezidents redz šobrīd jau notikušo polarizāciju, pie kuras viņš tiešām nav vainīgs. Vainīgas ir politiskās partijas, kuras jau sākotnēji nav spējušas šo politisko ugunsgrēku nodzēst, bet tieši otrādi – pieliet eļļu šajā ugunsgrēkā. Prezidents labi saprot: ja viņš atnāk ar priekšlikumu, kuru noraida, visas puses ir zaudētājas, jo arī tauta, kas bija pie Saeimas, paliek neapmierināta – politiķi nav atrisinājuši problēmu, Stambulas konvencija ir un paliek denonsēta. Un tad problēmas ir visiem, pirmkārt jau, prezidentam, no kura tagad visi ar nepacietību gaida atrisinājumu. Bumba tiešām ir prezidenta laukuma pusē, un visi tagad gaida, kad viņš to atspers atpakaļ. Vismaz pagaidām, man liekas, šī prezidenta pauze dod cerību, ka kāds pilī domā par visiem šiem aspektiem, kuru ir daudz un kuri nav vienkārši. Problēmas neveiksmīgs risinājums ir liels spiediens uz prezidenta reputāciju. Tā ka šī prezidenta pauze ir saistīta ar dziļām pārdomām un to, ka nepacietīgā soctīklu auditorija izdomā visu veidu iemeslus kādam uzbraucienam…
Es arī piederu tai soctīklu auditorijai, kas prezidentu profilaktiski ik pa laikam parausta aiz ūsām.
Politikā tas ir normāli.
(Šis jautājums tika uzdots jau pēc prezidenta paziņojuma.) Ir pagājušas septiņas stundas kopš mūsu sarunas, šis tas ir piepildījies, šis tas nav, bet, domāju, daudzi no apspriestajiem apstākļiem bija uz prezidenta galda, kad viņš pieņēma lēmumu, kura svarīgākā un negaidītākā daļa ir, ka prezidents šo jautājumu lūdz skatīt jau nākamajai, ne vairs šai Saeimai.
Sanāk – esmu kļūdījies prognozēs par iespēju, ka jautājumu virzīs pa referenduma ceļu. Vienīgais mans izskaidrojums šādam prezidenta lēmumam – šis ir vienīgais priekšlikums, kuram ir balsis. Manuprāt, šis risinājums nāk par labu Vienotībai un ZZS, jo pirmie nav zaudējuši, bet otrie ir "saglabājuši seju". Arī spiediens uz nesaskaņām koalīcijā mazināsies, lai gan nezudīs.