Latvijas Banka (LB) pirms Lieldienām pacēla šagada valsts budžeta deficīta prognozi līdz 7,7% no iekšzemes kopprodukta. LB prezidents Mārtiņš Kazāks šo deficīta līmeni nosauca kā ''ļoti augstu''. Ņemot vērā, ka budžeta deficīta prognoze ir piekoriģēta, vadoties pēc valdības pieņemtajiem lēmumiem par simtiem miljonu novirzīšanu ''līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem'', jūs varētu ieviest skaidrību, tieši uz kā rēķina deficīts tā pieaudzis?
Deficīts kļūst problēma tad, ja to veido izdevumi, kas atkārtosies arī nākamajos gados. Un to tad arī reitingu aģentūras ļoti nopietni vērtē – kas ir budžeta deficīta pamatā. Ja tie ir vienreizēji, tā saucamie on-off pasākumi, kas neatkārtosies ilgtermiņā, tā ir viena lieta, bet, ja tā ir, piemēram, algu palielināšana valsts sektorā nodarbinātajiem vai pasākumi, kas prasīs uzturēšanas izdevumus turpmākajos gados, tad tie ir daudz uzmanīgāk vērtējami. Ja tie ir vienreizēji pasākumi, vienreizēji pabalsti, tai skaitā ieguldījumi infrastruktūras attīstībā, tad šis budžeta deficīts ir salīdzinoši normāls. Ja mēs paskatāmies citu valstu deficīta līmeņus, tad daudz kur šie izdevumi ir ļoti pieauguši, kas ir ļoti saprotami šādā pandēmijas un krīzes situācijā. Šoreiz valstij jāstimulē viss iespējamais, lai ekonomika turpinātu darboties, lai bezdarbs neaugtu un lai cilvēkiem būtu, no kā pārtikt.
Deficīta lielāko daļu, kas šogad plānojas, sastāda ļoti daudz dažādu lēmumu kopums, bet pārsvarā tie ir atbalsta pasākumi uzņēmumiem – gan dīkstāvei, gan subsidētajai nodarbinātībai, gan arī apgrozāmajiem līdzekļiem. Ja pirmajos divos gada mēnešos mēs izmaksājām nepilnus 100 miljonus eiro tikai šajos pabalstos, tad klāt vēl nāca 500 eiro bērnu pabalsts un 200 eiro pabalsts pensionāriem. Tie ir galvenie un lielākie pasākumi izmaksu ziņā, bet, protams, ir vēl citi iepriekš pieņemti uzņēmumu atbalsta pasākumi, kas veido ietekmi arī uz šā gada budžetu. Arī papildu pasākumi ekonomikas stimulēšanai, tostarp ceļu remontiem. Mēs esam bijuši ļoti piesardzīgi, neveidojot deficītu uz pasākumiem, kas varētu veidot lielu ietekmi uz nākamo gadu budžetiem. Vienīgais, kas šā gada budžetā ir palielināts, ir mediķu algas, kas bija obligāti darāms, neskatoties uz to, ka ieņēmumi krīt.
Makroekonomiskie rādītāji kā IKP kritums vai kāpums un bezdarba līmenis arī noteiks situācijas vērtējumu, kad būsim atgriezušies pie daudzmaz normālas dzīves. Tie būs tie pamata rādītāji, kas noteiks, cik veiksmīgi kuras valsts valdība šajā brīdī ir rīkojusies. Šīs konkrētās krīzes apstākļos uzstādījums visā Eiropā bija maksimāli nodrošināt uzņēmumiem spēju darboties, izsniedzot aizdevumus t. s. SURE programmā, lai valstīm būtu līdzekļi, uzņēmumi nebankrotētu, lai pēc krīzes varētu iespējami ātrāk atjaunot nozaru darbību. Tāds bija uzstādījums, un tā rīkojās arī Latvijas valdība. Pie katra instrumenta, protams, var uzskaitīt, ka varēja rīkoties tā vai savādāk, it īpaši tāpēc, ka mēs bijām unikālā situācijā un neviens nezināja, kā būtu pareizāk rīkoties. Jāvērtē būs tad, kad krīze būs beigusies.
Par vienu no jūsu piesauktajiem pasākumiem – 500 eiro pabalsta izmaksu ģimenei par katru bērnu – tika lemts diezgan haotiski, radot iespaidu, ka to piešķīra lielā mērā negribot un pateicoties sabiedrības spiedienam pēc tam, kad bija apšaubīta cilvēku finanšu pratība šo naudu izlietot.
Es gan neesmu visās valdības sēdēs un apspriedēs bijis klāt, bet pati ideja, ka vecākiem ar nepilngadīgiem bērniem vajadzētu piešķirt šādu vienreizēju pabalstu 500 eiro, parādījās jau novembrī. Šādu priekšlikumu no koalīcijas partneriem es dzirdēju vairākkārt, tā ka pārsteiguma momenta tur nebija. Tad, kad jau precīzāk bija noformulēts priekšlikums, koalīcijas sanāksmes laikā jau parādījās dažādi viedokļi, bet par to, kā labāk izmaksāt pabalstu – vienā reizē vai sadalot maksājumus pa vairākiem mēnešiem. Ka nevajadzētu maksāt vispār, godīgi sakot, diskusijas pat nebija – visi piekrita, ka vajag. Arī Jaunās Vienotības valdes sēdēs šādas šaubas neparādījās ne brīdi, bija jautājums, kā to labāk izmantot, lai pabalsts nonāktu līdz mērķim, tādā izpratnē, lai līdzekļu pietiktu ilgākam laikam, jo mēs neviens nezinām, cik ilgi vēl šī problēma turpināsies.
Jau pēc pabalsta izmaksas gan izskanēja tirgotāju lobija kritika, ka varbūt šo pabalstu varēja precīzāk mērķēt, lai naudu izpirktu tieši Latvijā, nevis ārvalstu interneta veikalos, piemēram. Varbūt varēja veiksmīgāk tos miljonus izmantot vietējās ekonomikas sildīšanai, kā to prata dažas citas valstis?
Bija idejas, kādā veidā mērķtiecīgāk ierobežot šā pabalsta izmantošanu, bet tad, manuprāt, atbilde bija tāda, ka tas viss ļoti apgrūtinās pabalsta administrēšanu un arī izmaksa iekavēsies par vairākiem mēnešiem, bet atbalsts vecākiem ir vajadzīgs tūlīt. Un efektivitāte šajā gadījumā bija svarīgāka no tā viedokļa, ka tā nauda ekonomikā ienāca tūlīt, nevis caur kaut kādiem birokrātiskiem filtriem vai izmaksāšanas problēmām. Bija diskusijas, caur kādiem kanāliem, kā identificēt, kur pabalsts nokļūs, un līdzi nāca jautājums, vai vajag censties caur šo vēl atbalstīt pārtikas ražošanas un tirdzniecības sektoru, kam šīs pandēmijas laikā ir pieaugums. Turklāt Latvija ir samērā maza ekonomika un ļoti daudzas lietas mēs neražojam uz vietas. Beigās vienojāmies, ka šis ir ātrākais un efektīvākais pabalsta izmaksas veids. Ja mēģinātu ieviest citus mehānismus, tas prasītu diezgan ilgu laiku.
Kas šobrīd notiek ar ES fondiem – vai šogad jau notiek/ir gaidāma kāda ekstra līdzekļu ienākšana no šā avota (neskaitot ''veco'' daudzgadu budžetu)?
Šobrīd mēs aktīvi strādājam pie plāna Eiropas Atjaunošanas un noturības mehānisma (ANM) finansējumam, kas ir jauns atbalsta veids. Ir labvēlīgi procesi, kas vēl ir Eiropas Komisijas (EK) un Eiropadomes saskaņošanas procedūrās jāpanāk, lai rudenī mēs varētu saņemt pirmo avansa maksājumu. Bet līdz tam ir ļoti svarīgi, lai mums ir sagatavoti jau konkrēti investīciju virzieni un projekti, kuros ieguldīt. Šis Eiropas fondiem ir tāds vidus periods, kad iet uz beigām iepriekšējā septiņgades perioda investīcijas un šogad uzsākas jaunās. Pateicoties šim jaunajam atveseļošanas mehānismam, pārrāvuma starp diviem periodiem izskatās, ka nebūs, varbūt vienīgi atsevišķu kompetenču centru projektu līmenī un atsevišķos projektos, kur vajadzīgas papildu investīcijas.
Bet principā mūsu temps struktūrfondu ieviešanā ir salīdzinoši ļoti augsts, tur nekādi kavējumi nenotiek pandēmijas dēļ. Projekti aktīvi virzās uz priekšu, un nauda aktīvi ienāk ekonomikā. Galvenā prioritāte Eiropas fondiem šobrīd ir pareizi un labi saplānot nākamās septiņgades darbības programmu, kas šobrīd ir saskaņošanā EK, un tālāk jau izstrādāt attiecīgos Ministru kabineta noteikumus, un tad nākamajos septiņos gados kopā ar atveseļošanas fondu un lauksaimniecības fondiem mums būs pieejami vairāk nekā 10 miljardi eiro ekonomikas un visas sabiedrības attīstībai.
Tagad izskanējis, ka Latvijas plāns ANM investīcijām aptver 1,8 miljardus Finanšu ministrijas (FM) iepriekš iesniegto 1,65 miljardu vietā. Pa vidu bija polemika ar eiroparlamentārieti Robertu Zīli, kurš uzreiz mudināja iesniegt ambiciozāku plānu. Vai nebija gudrāk to darīt uzreiz?
Mēs esam saņēmuši no EK jaunākās IKP prognozes, un šis finansējuma apjoms, kuru mēs varēsim saņemt, balstās uz šīm prognozēm. Jaunākās prognozes rāda, ka maksimālais apjoms, ko mēs varēsim saņemt, ir 1,827 miljardi eiro. Kādēļ sākotnēji neiesniedzām uz lielāku summu? Tādēļ, ka iesniedzot uz diviem miljardiem, mums šajā plānā jāparedz visas apņemšanās un, ja realitātē mēs saņemtu 1,7 miljardus, piemēram, tas ir, ar 300 miljonu iztrūkumu, tad, lai plānu izpildītu, šie 300 miljoni mums būtu jāpiemaksā no valsts budžeta. Jo plānu nedrīkst neizpildīt, tikai tad saņem atmaksas no Eiropas Komisijas. Un tas ir tas, par ko mēs nebijām pārliecināti – vai pēc dažiem gadiem mums tie 300 miljoni nebūs noderīgi citām vajadzībām, teiksim, ārstu algām vai skolotāju algām, un tas ir tas, kas mums lika būt piesardzīgiem. Teiksim, ja mēs apņemamies uzbūvēt 10 stāvu ēku, tad mums tā ir jāuzbūvē, neskatoties uz to, ka no Eiropas mēs saņemsim naudu, teiksim, astoņiem stāviem. Tajos divos pēdējos stāvos mums tad jāgulda pašiem sava nauda.
Man atkal jāatsaucas uz Eiroparlamenta deputātu Zīli, bet sarunā ar Dienu viņš apgalvoja, ka tā ir aplama FM ierēdņu interpretācija – par to, ka Latvijai jāuzņemas finanšu saistības par visu pieteikto summu.
Nē, šis mums ir rakstiski apliecināts atbildēs no EK par to, ka plāna korekcijas uz leju pēc tam nebūs iespējamas. Šī ir ļoti skaidra pozīcija no EK ekspertiem, ar kuriem mēs ikdienā komunicējam.
Aprīļa beigās Atveseļošanas plāna jaunajai versijai jau jābūt iesniegtai Briselē, kā notiek tā apspriešana, vai tur ir ieviestas kādas korekcijas, vai atkal varam sagaidīt pārmetumus no sociālajiem partneriem? Kuros punktos vēl ir koalīcijas partneru domstarpības par šo līdzekļu pārdali?
Februāra vidū mēs iesniedzām EK plāna mūsu versiju, pēc tam mums bija deviņu sarunu raunds ar EK ekspertiem un direktorāta vadību par konkrētām plāna komponentēm, un pēc katras mēs saņēmām rakstiskus komentārus. Teiksim, par klimata komponenti, kas bija lielākā daļa, mēs rakstiskus komentārus saņēmām aizvadītajā nedēļā [marta beigās]. Tālākais process ir šos komentārus pārspriest ar ministrijām, kuras gatavoja konkrētos piedāvājumus, pēc kā ministrijas sagatavo atjaunotu piedāvājumu, ko apspriežam manis vadītajā darba grupā, kurā piedalās gan sociālo partneru, gan koalīcijas partneru un ministriju pārstāvji. Nedēļā pēc Lieldienām mēs gatavojamies jau sagatavot jauno, papildināto plāna versiju.
Labi. Kas notiek ar mūsu plāna saskaņošanu Briselē?
Pirmkārt, plāns vēl jāapstiprina valdībā, EK un Eiropas Padomē, un tas process ir unikāls, neviens nezina, kā tas notiks, jo Eiropas Padome līdz šim nav nodarbojusies ar citu dalībvalstu plānu izskatīšanu un saskaņošanu. Arī pats jaunais palīdzības instruments ir unikāls. Eiropas Komisijai komentāri vai iebildumi bija ne tik daudz par to, kas mums tajā plānā šobrīd ir paredzēts, cik par to, ko viņi vēl klāt gribētu redzēt, respektīvi, daudz detalizētāku skaidrojumu par visiem pasākumiem līdz pat konkrētām izmaksu pozīcijām, apmācību programmām, datorsistēmu izstrādei nepieciešamajām programmētāju darba stundām, pedagogu atlīdzību un tā tālāk, tātad ļoti detalizēti. Tas viss tagad tiek gatavots.
Nu, tāpat daudz precīzāk vēlēšanās bija redzēt detalizāciju atbilstoši specifiskajiem marķieriem – klimatam un digitalizācijai – katram pasākumam un, ja ir runa par privātā sektora ieguldījumiem komercsabiedrībās, tad valsts atbalsta shēmu piemērošanu vienā vai otrā gadījumā. Un papildu jautājumi no EK bija, kā mēs gatavojamies risināt mums [ES Padomes] rekomendācijās izvirzītos jautājumus, kuri nav saistīti ar konkrēto plānu, taču EK to saredz kā iespēju mudināt dalībvalstis izpildīt šīs rekomendācijas. Kā piemēru varu minēt, ja mēs runājam par līdzekļu ieguldījumu kādā elektrotransportā vai dzelzceļa līnijas atjaunošanā, tad EK grib redzēt visu šo transporta plānu kā tādu turpmākajiem gadiem, kā šīs konkrētās investīcijas iekļausies vai papildinās visas pārējās no citiem investīciju avotiem konkrētajā transporta sistēmā.
Vispārējie virzieni tika atzīti kā pareizi, bet tiek prasīta detalizācija. Un tad, protams, vēl tiek prasīts pamatojums, kādēļ mēs vienas vai otras problēmas risināšanai esam izvēlējušies tieši šo risinājumu, nevis citu. Tās ir tās atbildes, ko ministrijas šobrīd gatavo.
Zināms, ka Eiropas Komisija no daudzajiem pasākumiem, kas iepriekšējā plāna versijā gāja zem sešiem lielajiem virzieniem, pilnībā akceptēja tikai trīs pasākumus – G5 mobilo tīklu izbūvi digitalizācijas sadaļā, lētu īres mājokļu būvi pašvaldībās nevienlīdzības mazināšanas sadaļā un tiesnešu apmācību tiesiskuma veicināšanas sadaļā. Tā ir ļoti maza daļa no visiem pasākumiem. Kritiķi teiktu, ka tā ir ''izgāšanās'', kā to komentētu jūs?
Es negribētu teikt, ka neakceptēja. Šie trīs pasākumi bija vairāk vai mazāk izskaidroti dokumenta sākotnējā versijā, bet par pārējiem vēl bija nepieciešams daudz papildu skaidrojošās informācijas, līdz ar to EK tos novērtēja kā nepietiekami izstrādātus. Tas nenozīmē, ka viņi nav atbalstāmi pēc būtības. Tur ir būtiski saprast to vērtēšanas sistēmu. Turklāt tas ir process, sarunu process, nevis galējais spriedums. Šobrīd mēs neredzam, ka tur būtu principiāli iebildumi, bet mums ir atsevišķas sadaļas un jomas, kur būs jāpiestrādā, lai tās pilnībā atbilstu visiem stingrajiem kvalifikācijas nosacījumiem.
Tas nozīmē, ka izmaiņu virzienos plānā nebūs, būs tikai papildinājumi?
Lielajos virzienos mēs neredzam izmaiņas. Šīs sešas komponentes paliek, arī to apjomu investīciju daļā šobrīd neplānojam mainīt. Ja tālākajās sarunās pēc jaunās plāna versijas būs vēl kādas korekcijas nepieciešamas, tad jā, bet es nedomāju, ka mēs tur varētu kaut ko ļoti daudz mainīt. Kas varētu mainīties un ko arī premjers ir uzstādījis kā kopīgu redzējumu, par ko vēl runāsim ar koalīcijas partneriem, ir tas, ka šim plānam vairāk jāatbilst jaunajai industrializācijas politikai, kur galvenie mērķi ir cilvēkkapitāla attīstība, infrastruktūras attīstība, finansējuma pieejamības nodrošināšana uzņēmējdarbībai utt. Gribētu šo kā pamatfokusu izmantot plāna tālākai attīstībai. Bet tas nerunā pretī būtībai, tur varbūt kādi akcenti var pamainīties. Taču mums, protams, jāņem vērā arī EK skatījums, ka industriālā politika nav tas, kam šie līdzekļi ir paredzēti. Viņi to redz kā publisku naudu, paredzētu valsts kopīgo mērķu sasniegšanai, ne tik daudz privātās uzņēmējdarbības atbalstam. Subsīdijas ir iespējamas, bet tās ir ļoti ierobežotas, lai nekropļotu konkurenci un risinātu citus jautājumus. Tā ir fundamentāla problēma, kā apvienot divus atšķirīgus mērķus. EK vairāk gribētu redzēt, ka mēs ieguldām veselības vai sociālo jautājumu risināšanā, nabadzības izskaušanā, invalīdu integrācijā un dažādos citos jautājumos, savukārt mūsu iekšējais redzējums valstī ir, ka ANM ir līdzekļi, kas ļautu mums nākotnē vairāk nopelnīt un ļaut attīstīties uzņēmējdarbībai.
Tas sasaucas ar EK pārmetumiem Latvijas sākotnējam plānam, ka atbalsts reģioniem, kur ietilpst gan lauku ceļu atjaunošana, gan industriālo parku būve reģionos, ir palikts zem nevienlīdzības mazināšanas sadaļas, kur, pēc EK domām, vajagot lielāku sociālo jautājumu komponenti. Kā tagad tiks risināts reģionu atbalsta jautājums?
Mūsu loģika un filozofija ir tāda, ka, lai izvairītos no nabadzības, svarīgākais ir reģionos nodrošināt labi atalgotu darbu, un tas tad arī būs par pamatu sociālās nabadzības mazināšanai, nevis pabalsti vai tiešs atbalsts kādām grupām. Arī tas, protams, ir vajadzīgs, taču jāpanāk pareizais balanss. Ja nebūs uzņēmējdarbības attīstības reģionos, tad nevienlīdzība turpināsies un to nevarēs izskaust ne ar kādu pabalstu sistēmas paplašināšanu. Pamatā visam ir darbs, un, lai būtu darbs, ir jābūt labai infrastruktūrai, ceļiem, lai cilvēks tiek līdz darbam, dzīvokļiem, kur dzīvot. Arī izglītību vajag kvalitatīvu. Tā mēs argumentējam – labas darba vietas, labi ienākumi Latvijas reģionos nodrošinās, ka arī šie sociāli ekonomiskie apstākļi iedzīvotājiem uzlabosies. Tajā pašā laikā mēs esam sadzirdējuši arī EK viedokli, ka jāpalielina nevienlīdzības mazināšanas komponentes iekšējā proporcija par labu sociālās aprūpes instrumentiem.