Četrkārt pārmaksājam par zemākas kvalitātes produktu

Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (Vienotība) paziņojis, ka nākamo triju gadu laikā OIK likvidēs. Vai tas tiešām ir reāli? Ko mēs īsti varam darīt šajā situācijā?

Pirmkārt, ja mēs izietu cauri kontroles mehānismiem un vēsturiski paskatītos, kas tur ir bijis un kā izpildīts, virknei maksājumu saņēmēju varētu pateikt: piedodiet, bet mēs ar jums vairs šādā formā nesadarbosimies. Ja gribat – pārdodiet par tirgus cenu. Nākamais jautājums tomēr ir par OIK izbeigšanu kā tādu. Protams, no vienas puses, valsts ir divu vai vairāk ierēdņu personā izsniegusi simtiem atļauju. Taču ne jau ierēdņi ir vainīgi, viņi pildīja savus amata pienākumus. Bet, runājot par šobrīd tik ļoti piesaukto tiesisko paļāvību un iespējamo tiesvedību par atļauju anulēšanu, tas aspekts ir stipri pārvērtēts. Klasiskajā, normālajā biznesā neviens negarantē, ka man visu laiku būs tāda vai citāda peļņa – var būt peļņa, var būt arī kritums. Ekonomiskās krīzes laikā 2008.–2011. gadā bizness beidzās ļoti daudziem, turklāt ļoti smagi, bet mums parādās viena pozīcija, kurā neviens necieš vispār. Viņiem uz vispārējā ienākumu krituma fona pat kļūst labāk. Neviens uzņēmējs šajā biznesa pozīcijā krīzes laikā necieta, viņiem netika samazināti tarifi. Arī vērtējot no biznesa ētikas viedokļa – vai bizness ir pareizs un atbalstāms tikai tāpēc, ka pati valsts ir pateikusi – mēs tev garantēsim vairākkārtīgu stabilu virspeļņu nekā pārējās nozarēs? Tad jau, piemēram, arī ceļu būvniecībā varētu teikt, ka no dažiem spēlētājiem to pašu pakalpojumu identiskā kvalitātē pirksim četras reizes dārgāk. Turklāt būtiski – elektroenerģiju OI ietvaros iepērkam sliktākā kvalitātē – ne jau sliktāku elektrību, bet tā ir balansējama, jo OI dalībniekiem nav noteiktas saistības tiem paredzēto elektroenerģijas apjomu piegādāt vienmērīgi un garantēti stabili. Līdz ar to kādam citam tirgus dalībniekam jānodrošina rezerves jaudas situācijai, kad OI dalībnieki nenodrošinās elektrību vajadzīgajā apjomā. Kvalitātes terminoloģijā tā arī sanāk – paaugstinātas cenas produktu saņemam kā zemākas kvalitātes pakalpojumu - nevienmērīgu no piegādes stabilitātes skatpunkta.

Sanāk, ka izmaksas vēl vairāk sadārdzina tieši šī neprognozējamība un tāpēc Latvenergo jātur rezerves jaudas gadījumam, kad OI dalībnieki kādā brīdī sistēmu nenodrošinās ar nepieciešamo enerģijas apjomu?

Precīzi! Piemēram, ekstrapolējot, ja 29 dienas mēnesī pastāvīgi un pietiekamā apjomā pūš vējš, bet vienu dienu vēja nav, – tajā vienā dienā mēs taču nepārtraucam darbināt elektroiekārtas, tāpēc jāiedarbina TEC-2. Un, ja TEC-2 kopējās izmaksas sarēķinām uz šo vienu dienu, sanāk ārkārtīgi augsta elektrības cena. Tas ir absurdi. Manuprāt, būtu loģiski, ka OI dalībnieki ar citiem sistēmas dalībniekiem savstarpēji vienotos, ka laikā, kad viens ražotājs nespēj piegādāt tam noteikto enerģijas daudzumu, to nodrošina viņa līgumpartneris. Ja jūs gribat man par paaugstinātu cenu pārdot savu produktu, tad esiet tik laipni un savstarpēji vienojieties, lai šis pakalpojums būtu arī augstā kvalitātē un nepārtraukts. Bet, ja pārkāpsiet šo nosacījumu un man kaut vienu dienu nebūs pieejama elektroenerģija, jūs man samaksāsiet par to, ka esmu uzbūvējis un turu gaidīšanas režīmā savu TEC-2, lai deficīta brīdī ar to varētu nodrošināt nepieciešamo elektroenerģijas apjomu.

Šķiet, ir būtiski izvērtēt visu vēsturisko procesu un saprast, kur pieļautas kļūdas un kā tās labot. Varbūt ne gluži kāds jāsēdina cietumā...

Bet kāpēc ne? Varbūt arī vajadzētu...

Paņemt 150 miljonus eiro gadā no nācijas, kura nespēj normāli finansēt veselības aprūpi, straujāku izglītības sistēmas izaugsmi... Mums katastrofāli trūkst naudas, bet mēs no nācijas paņemam 150 miljonus eiro gadā (es šeit nerēķinu iekšā to daļu, ko maksājām par piegāžu drošumu, jo par to mums kaut kādā veidā ir jāmaksā) bezjēdzīgai darbībai, kuru smuki mēģinām apzīmēt par zaļās enerģijas iepirkumu. Nu nav tur nekādas zaļās enerģijas!

Patiesais zaļums ir nevis pieliet pie dīzeļdegvielas klāt 5% ar fosilās degvielas palīdzību saražota biodīzeļa, bet par 5% mazāk braukt, mazāk patērēt. Vismaz nedaudz atteikties no tā komforta līmeņa, kas ir saistīts ar plašu patēriņu.