Cilvēki, kurus valsts padara par nabadzības ķīlniekiem

Nesen Dienā bija liels raksts par ģimeni, kurā gan vīram, gan sievai ir otrās grupas invaliditāte un vienīgie ienākumi – pabalsts 76 eiro mēnesī katram. Slimības dēļ nevienu darba devēju šādi cilvēki neinteresē, līdz ar to viņi spiestā kārtā nevis dzīvo, bet kaut kā izdzīvo. Izrādās, ka tādu cilvēku ir daudz.

Cilvēkam, kurš jau piedzimis ar invaliditāti, maksā pabalstu, nevis pensiju. Kad persona ar iedzimtu invaliditāti sasniedz 18 gadu vecumu un ja tai nav minimālā darba stāža, valsts sāk maksāt sociālā nodrošinājuma pabalstu apmērā, kāds noteikts konkrētajai invaliditātes grupai. 

Var teikt – mikroskopisks, neadekvāti zems šodienas dzīves dārdzības situācijā.

Tas ir tieši tik mazs, lai nomirtu badā, nespētu apmaksāt mājokli, nemaz nerunājot par izdevumiem veselībai vai kam citam.

Tā tas ir līdz brīdim, kamēr šie cilvēki ir nostrādājuši trīs gadus.

Ja ir vismaz triju gadu darba stāžs, pabalstu pārrēķina par pensiju, kas jau ir mazliet, mazliet saprātīgākā apmērā. Turklāt pensija atšķirībā no pabalsta ir pakļauta indeksācijai.

Bet ir liela daļa cilvēku ar invaliditāti, kuri nevar pat trīs gadus nostrādāt.

Tieši tā. Īpaši, ja ir intelektuālās attīstības traucējumi, kuru dēļ piešķirta pirmā invaliditātes grupa, – šie cilvēki varbūt pat savu māti neatpazīst, kur nu vēl var strādāt algotu darbu! Cilvēki ar smagiem intelektuālās attīstības traucējumiem varbūt var veikt kaut kādu brīvprātīgo darbiņu – kaut ko mazu līmēt, aust vai locīt –, bet ne strādāt tādos apjomos un ritmā, kāds nepieciešams jebkuram darba devējam, lai viņš šo cilvēku pieņemtu darbā vismaz uz trim gadiem.

Tādos gadījumos līdz šim parasti ieteica nosūtīt dzīvošanai specializētās institūcijās.

Daudzi dzīvo arī ģimenēs – vecāki, citi radinieki uzņemas rūpes. Bet arī tad jārēķinās, ka, salīdzinot ar viņu vajadzībām, tiek piešķirti nenormāli mazi pabalsti.

Pieminējāt, ka pabalsti netiek indeksēti. Kāpēc?

Kad prasām Labklājības ministrijai sociālā nodrošinājuma pabalstu cilvēkiem ar invaliditāti pacelt, mums atbild, ka nevar, jo tas ir tas pats, kas, pensijas vecumu sasniedzot, ir nekad nekur nestrādājušajiem cilvēkiem bez invaliditātes, personām, kas visu mūžu pavadījušas cietumos u. tml.

Ja pabalstu ceļ cilvēkiem ar invaliditāti, automātiski jāmaksā vairāk tiem, kuri visu dzīvi slaistījušies vai pavadījuši cietumos? Ar pēdējiem skaidrs – tos valsts šādi motivē ātri "izpelnīties" atkārtotu apcietinājumu, kas arī principā amorāli, taču cilvēkiem ar invaliditāti pat tāds risinājums neder...

Jā. Cik gadu jau ir par to runāts, ka invaliditātes pabalsts ir jāatsien no sociālā nodrošinājuma pabalsta, lai tad attiecīgi būtu iespējams vairāk palīdzēt cilvēkiem ar invaliditāti. Septiņus gadus sociālā nodrošinājuma pabalsts nav mainīts, tas nav piesiets ne pie viena mainīgā rādītāja – ne pie minimālās algas, ne pie iztikas minimuma, ne pie minimālā pārtikas groza vai kā tamlīdzīga. Šī pabalsta lielumu nosaka brīvs politisks lēmums – politiķi var kādā brīdī lemt, ka šogad pieliksim, teiksim, desmitnieku, vai varbūt tomēr ne.

Jau ilgstoši par to runājam, un, pirms vēlēšanām tiekoties ar visām partijām, centrālais jautājums bija tieši par šiem pabalstiem, un visi vienā balsī šausminājās un solīja celt. Līdz ar to tas ir vēl viens neizpildīts solījums.

Bet tā nav nekāda sistēma. Viss atkarīgs no viena vai pāris ministru attieksmes. Būtu normāli, ja šīs mazākās pensijas būtu vismaz minimālā pārtikas groza apmērā.

Tas, kā tagad esot aprēķināts, ir kādi 170 vai 180 eiro mēnesī.

Un tā ir tikai pārtika.

Jā, tikai pārtika. Bet šie cilvēki ir ar invaliditāti, viņiem ir arī specifiskas vajadzības, kādu nav pārējai sabiedrībai.

Kā viņi iztiek?

1. grupai pie pabalsta vēl pieskaita 310 eiro aprūpes izdevumiem, ja cilvēkam tāds pakalpojums pienākas. Bet ir daļa, kam tas nepienākas.