Dzene: Tie ir mūsu bērni, mums par viņiem jābūt līdzatbildīgiem

Fragmenti no intervijas:

Esat jauna vadītāja problēmu skartā institūcijā, turklāt situācijā, kad aizvien biežāk runā, ka tādas vispār likvidējamas. Nākat ar pilnīgi citu pieeju – rīkojat dārza svētkus aprūpes centrā dzīvojošajiem, pieaicināt viesus. Agrāk cilvēkus ar īpašām vajadzībām centās izolēt no pārējiem, bet jūs tiecaties sabiedrībai parādīt, ka ir šāda daļa sabiedrības un tā jāpieņem tāda, kāda ir.

Man vienkārši nav prātam aptverams, kāpēc šie bērni jātur tādā kā ieslodzījumā, kāpēc viņi netiek iekļauti sabiedrībā! Mūsu tauta, Latvijas iedzīvotāji ir ļoti pretimnākoši, atsaucīgi. Problēma, ka daudzi nezina, ka ir šādi bērni. Līdzībās runājot – kā es varu zināt, ka būs jauna filma, ja to nereklamē? Es nesaku, ka bērns jāreklamē, bet ir jārunā par to, ka viņš tāds ir. Jā, arī es uzskatu, ka šāda institūcija nav bērniem piemērota, tā nav bērniem saudzīga. Atvērtie pasākumi ir viens no ceļiem uz to, lai bērni atrastu savu ģimeni un arī ģimenes – bērnus.

Mēs runājam par bērniem, no kuriem liela daļa ir nepārtraukti kopjami?

Jā, pie mums ir tikai bērni ar invaliditāti. Ir tikai guloši un tādi, kuriem nepieciešama ilgstoša aprūpe. Daudziem ir alternatīva barošana caur speciālu zondi, jo viņiem nav rīšanas refleksa. Bet ir arī tādi bērni, kuri var skriet, spēlēties ar citiem.

Rīkojot draugu dienas, redzam, ka sabiedrība ir gatava šos bērnus pieņemt. Tādus, kādi viņi ir. Pirmais pasākums bija ļoti stīvs, jo darbinieki nezināja, kā rīkoties, taču tagad redzu, ka viņi ir atvērti, smaidīgi, priecīgi. Arī bērni priecīgi. Piedalās mūsu bērni, kaimiņu, draugu bērni, to cilvēku bērni, kuri vienkārši uzzina par šādu pasākumu un atnāk. Bērniem savā starpā nav absolūti nekādu savstarpēju barjeru. Es arī no savas pieredzes varu teikt – manas māsas bērni nekad nav uzdevuši jautājumu, kāpēc kādam bērniņam nav rociņas vai kāpēc viņš citādi uzvedas. Barjeras dažkārt būvē pieaugušie.

Par mani vecāki kolēģi saka: vajadzīga vēl viena paaudze, lai mēs pieņemtu vecās Eiropas domāšanu attieksmē pret šādiem bērniem. 

Salīdzinot ar attīstītākajām valstīm, mēs esam tajā līmenī, kādā viņi bija aptuveni 60. gados. Lai arī šajā brīdī pārmaiņas virzās lieliem soļiem.

Vieni ir gatavi pieņemt bērnus ģimenē, savukārt citi no savējiem atsakās. Kāpēc?

Šajā iestādē trešā daļa bērnu ir uz vecāku iesnieguma pamata. Proti, vecāki šeit ir ievietojuši bērnus lielākoties jau no dzimšanas. Daudz runāts par to, ka piedzimst bērns ar īpašām vajadzībām un vecākiem iesaka viņu ievietot institūcijā, jo tā būšot vieglāk. Māte vai tēvs, slimnīcā saņemot šo informāciju, ir šoka stāvoklī, pieņem, ka tā ir izeja. Bet tā nedrīkst būt, ka kādam iesaka atteikties no sava bērna! 

Ja piedzimst bērns ar īpašām vajadzībām, valstij nekavējoties jāsniedz atbalsts tieši vecākiem. 

Lai nebūtu tā, kā mums diskusijā stāstīja kāda sieviete, – piedzimst bērns ar īpašām vajadzībām, bet jaunajai mātei psihologu valsts nodrošina tikai pēc mēneša. Viņa saka: man tad psihologs vairs nebija vajadzīgs – to vajadzēja uzreiz, nekavējoties, kad bija šoks par notikušo. Dzirdēti arī gadījumi, kad ārstu konsilijs vecākiem pavēsta, ka bērns mirs, arī tādā brīdī vecākiem blakus nav psihoterapeita. Nesaudzīgi, ļoti nesaudzīgi.

Kāpēc valsts labprātāk atvēl naudu institūcijām, nevis vecākiem, kuriem ir šāds bērns, lai gan audzināšana saistīta ar papildu izmaksām, apgrūtinājumiem?

Tik kategoriski negribētu teikt, jo valsts tomēr ir nodrošinājusi asistentus, vismaz lielajās pilsētās ir specializētās skolas. Vairāk būtu jābūt dienas centriem, kas paredzēti pieaugušajiem, vairāk būtu jānodrošina psihologa atbalsts vecākiem. Līdz šim vairāk domāts, kā nodrošināt bērnam visu, kas viņam nepieciešams, un, protams, tā jābūt arī turpmāk, ka viņam viss nepieciešamais jānodrošina, bet vienlaikus nedrīkstam aizmirst morāli atbalstīt vecākus. Morālajam atbalstam jābūt sistemātiskam – tas nevar notikt vienreiz gadā kaut kādā terapijas kursā. Arī nevalstiskās organizācijas šajā jomā darbojas ļoti labi. Man bija iespēja pavisam nesen būt nevalstiskās organizācijas rīkotā nometnē, kas bija organizēta bērnu ar īpašām vajadzībām vecākiem. Es runāju ar šīm mammām un tētiem, viņi visi saka, ka viņiem ir nepieciešams lielāks atbalsts.

Savulaik esmu dzirdējis problēmu, ka liela daļa sabiedrības atbalstu bez vecāku gādības palikušiem vai slimiem bērniem redz tikai dāvanu vešanā. Tad nu tas bērns, iekrauts mantās, uztver, ka viņam tās pienākas vēl un vēl, tajā pašā laikā neizprotot vērtību. Faktiski sanāk, ka dāvanas, kas labi gribētas, bērnu sabojā.

Tas ir bijis jūtams arī pie mums. Reiz iegāju pie kāda zēna, viņš dusmīgs saka: kāpēc tu man neatnesi dāvanu?! Apsēdos, pārrunājām, ka dāvanas ir svinamajās dienās, viņš ļoti labi visu saprata.

Kad sāku vadīt šo iestādi, vienojāmies ar kolēģiem, ka pie mums apdāvināšanas svētki ir trīs reizes gadā – dzimšanas un vārda dienā, kā arī Ziemassvētkos. Citā laikā dāvanas nedrīkst būt. Esmu arī ar atbalstītājiem runājusi, ka kategoriski aizliegts dāvanas dot, vienkārši ieejot pie bērna. Par ko? Vai mēs ģimenē arī vienmēr kaut ko dodam, kad atnākam? Kāpēc bērnam vajag katru dienu saņemt dāvanas? Tad tām vairs nav vērtības – mašīnīte vai lelle jau pēc mirkļa vairs nav vajadzīga. Jā, par labi izdarītu darbu vai to, ka izpratis kādu situāciju, var saņemt kādu konfekti, uzslavu, bet to tad lai dod mūsu darbinieki atbilstoši situācijai. Jo bērnu panākumi, protams, ir jānovērtē.

Ir arī labi, ka ziedotāji, pirms nāk uz pasākumiem, jautā, kā var atbalstīt, palīdzēt. Izrunājam, ka daudz labāk būtu, ja viņi uzdāvinātu, piemēram, lielāku daudzumu saldējuma, bērni šajās siltajās dienās par to būtu ļoti priecīgi.

Kā dāvana ir arī jūsu rīkotie dārza svētki.

Jā. Nākamais pasākums būs 17. augustā plkst. 15. Turpmāk tādus rīkosim katra mēneša pirmajā piektdienā. Šoreiz pieteicies piedalīties arī dziedātājs, kuru pazīstam ar vārdu Dons, nodziedās kādas dziesmas, pēc tam vienkārši pabūs ar bērniem.

Ja par to uzzinās mediji, visi saskries skatīties, kā Dons dara labo darbu, sanāks, ka jūsu bērni paliks otrajā plānā...

Par to arī biju iedomājusies. Viņš pats bija gribējis, lai pasākums būtu iespējami neformāls, bez liekas ažiotāžas. Bet, izrunājoties ar kolēģiem, esam nonākuši pie secinājuma, ka tomēr ir jāinformē, kas mūsu pasākumā būs, – lai nāk mediji pie Dona, bet līdz ar to arī viņi būs pabijuši Kapseļu ielā pie bērniem. Domāju, ka tādām iestādēm kā mūsējā ir ļoti jāveicina, lai pēc iespējas vairāk cilvēku uzzinātu par šādiem bērniem, jo tikai tad varam cerēt, ka būs ģimenes, kuras būs gatavas pie sevis pieņemt šādus bērnus. Informētībai un izpratnei ir ļoti liela nozīme.

Bērni gaida šos pasākumus, savas ballītes. Kādai meitenei citā filiālē pateicu, ka pie mums būs Dons (es arī aicinu vest uz mūsu pasākumiem bērnus no citām filiālēm, jo te sanāk ļoti daudzas potenciālās ģimenes), viņa apraudājās un teica: tagad es skaitīšu dienas līdz tam pasākumam. Viņa Dona dziesmas klausās no rīta līdz vakaram. Ir brīnišķīgi, ka šiem bērniem ir sapņi un ka ir iespēja panākt, ka tie piepildās.