Strīdi par to, kas ir publiskās dienaskārtības vai, vienkārši izsakoties, sabiedriskās apspriešanas vērtas problēmas, šobrīd ir skaļāki un plašāki par pašu problēmu apspriešanu. Konkurence par publiskās dienaskārtības noteikšanu un saturu ir jau aizņēmusi laiku un vietu, kas no sabiedrības interešu viedokļa pienāktos diskusijai par saturu, nevis formu. Lai gan pie labas gribas dažiem šo 12 mēnešu nepietiktu arī, lai izplēstos par to, kas ir šķirojams pie satura, kas atsijājams pie formas un vai pēdējais ir patstāvīgas diskusijas vērts.
Izmantojot bezmaksas pašreklāmas iespējas, pēdējā laikā katrai "ejošākai" dienaskārtības tēmai ratos salec tik raiba politiskā kompānija, ka – kas tur ko brīnīties, ja daļa mediju vai sabiedrības automātiski šo politizēto tēmu izslēdz no savas dienaskārtības, nenostājoties ne vienā, ne otrā pusē. Lai gan, visticamāk, pa vidu ir problēma, kura pēc būtības ir diskusiju un pozicionēšanās vērta.
Nu, piemēram, neatdzisa karstā ziņa par Latvijas Radio valdes priekšsēdētājas atbrīvošanu no amata, kā divas partijas – Strīķes-Bordāna-Juraša Jaunā konservatīvā partija un Viņķeles-Pavļuta Kustība Par – jau sāka sacensties, kura pirmā uzsēdīsies tēmai uz astes nosodot, pieprasot un aicinot. Pakaļ lēca arī koalīcijas partija Vienotība, no iepriekšpieminētām ārpusparlamenta partijām atšķirīgā tipiskā lēnīgas nomenklatūras stilā "paužot satraukumu par situāciju Latvijas Radio". Starp citu, par spīti tam, ka NEPLP lēmums par radio vadības maiņu tika pieņemts vienbalsīgi un padomes sastāvs atspoguļo visu koalīcijas partiju kompromisa vienošanos par personālijām.
Pats NEPLP lēmums, tāpat kā viss, kas bijis pirms tā un, izskatās, vēl tikai sekos, rada jautājumus, bet ne katrs vēlas būt statists konkrētu partiju priekšvēlēšanu kampaņā. Tāpēc atkal publiskā diskusija iestrēgst kaut kur starp to, vai notikušais vispār ir problēma, un netiek tālāk par iesaistīto personāliju apspriešanu.
Izskaidrot šādu diametrāli pretēju attieksmju esamību tikai ar "uzpirktību" vai kādu "ideoloģisku piederību", ko viena otrai vienlīdz neganti piedēvē abas nometnes, ir gan aplamība, gan tuvredzība, gan arī pašu aizstāvētā citāda viedokļa tiesību noliegums. Jo kādas puses paustais viedoklis var šķist negaumīgs, neargumentēts, nezinātnisks, liekuļots vai pat amorāls, bet tas nenozīmē, ka šo viedokli formē tikai kaut kāda materiālā ieinteresētība vai citāda izpelnīšanās.
Konflikts slēpjas ne tik daudz atšķirīgajā izpratnē par to, kas tad ir svarīgs vai maznozīmīgs, apspriežams vai ignorējams, nosodāms vai slavējams – tātad cienīgs vai necienīgs atrasties publiskajā dienaskārtībā. Konflikts slēpjas pašā attieksmē pret to, kādā veidā, kurš un kāpēc cenšas to vai citu tēmu sabiedrības dienaskārtībā iebīdīt. Manuprāt, leģitīma piesardzība.
ieinteresētais