Latvija – otra zaļākā valsts. Mūsu nopelns?

Nupat plašu ažiotāžu raisīja pētījums, saskaņā ar kuru Latvija vērtēta kā otra zaļākā valsts Eiropā.

Šādi reitingi ir bijuši dažādi, vienmēr jautājums – kāda ir metodoloģija un kas no šiem rezultātiem jāsecina. Ir bažas, vai ziņa, ka Latvija ir otra zaļākā valsts, nenodarīs ļaunumu, proti, vai neuztversim, ka ar vides jautājumiem viss ir kārtībā un šajā jomā vairs nevajag censties? Ja skatāmies pēc mežu platībām, zaļajām zonām, dabīgo pļavu daudzuma u. tml., jā, attiecinot to pret iedzīvotāju blīvumu vai teritoriju, mēs esam zaļa valsts. Bet no tāda viedokļa Krievija ir vēl zaļāka, lai gan, ja vērtējam pēc rūpnieciskā piesārņojuma, tad vājprāts, kas notiek Krievijā.

Tad droši vien jārunā par to, ko mēs darām vai nedarām, lai būtu videi draudzīgi vai maz kaitīgi?

Precīzi! Stāsts ir drīzāk par to, ko cilvēki dara. Līdz ar to es šo jautājumu iedalītu divās daļās – ir zaļas teritorijas un zaļas valstis. Ja runājam par valsti kā cilvēku kopumu, tad Latvija absolūti nav zaļa.

Jā, var atsaukties uz padomju laikos uzbūvētajiem HES, bet tik un tā jautājums – ko mēs šodien darām, lai arī turpmāk būtu zaļi?

Cik hesu šajos gados Latvijā esam uzbūvējuši?

Krietni daudzi uz mazajām upēm.

Daudzi, bet cik tie rada jaudu un cik rada postu? Var arī tā salīdzināt. Bet ar to visu var teikt, ka pēdējo 30 gadu zaļuma pieaugums ir tuvu nullei. Automašīnu skaits aug gadu no gada, tātad palielinās gaisa piesārņojums, turklāt ne tikai izmešu, bet arī riepu nodiluma radīto gumijas putekļu dēļ. Joprojām milzīgs ir enerģijas imports. Varam jau teikt, ka mums ir daudz atjaunojamo energoresursu, tos daudz tērējam, savukārt tos, kuru mums pietrūkst, importējam. Bet, ja importējam, piemēram, elektrību no Krievijas, kas saražota, kurinot ogles vai dīzeļdegvielu, tas ir videi draudzīgi?

Esmu piesardzīgs pret šādiem optimistiskiem novērtējumiem – gan jau uz tiem ik pa laikam atsauksimies, demonstrējot, kādi malači esam un cik zaļi, bet tā būs gan sevis, gan citu maldināšana. Jo rietumnieki uz to raugās citādi – viņi vadās pēc savas situācijas. Tiešām vides zaļuma ziņā esam viņiem priekšā. No Latvijas tēla viedokļa tas ir labi, bet lokāli šāda ziņa neko labu nedod, tā drīzāk demotivē piedomāt, vai rīkojamies saudzīgi pret vidi.