Neviena partija nevienā valstī nevar pārstāvēt visu nāciju

Jūsu pārstāvētā organizācija ir zināma kā aktīva politisko procesu Ungārijā kritiķe. Situācija, raugoties no HRW viedokļa, tiešām ir tik slikta?

Mēs tiešām esam satraukti par situāciju Ungārijā, mazāk, taču arī par Poliju, kur dažādos līmeņos radušās problēmas ar demokrātiju. Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna valdība ir iznīcinājusi tiesu neatkarību, plašsaziņas līdzekļu neatkarību, tāpat ir nopietni apgrūtinātas privāto organizāciju iespējas darīt savu darbu, ir apgrūtināts akadēmisko organizāciju, universitāšu darbs. Rezultātā, piemēram, Centrāleiropas Universitāte bija spiesta pamest Budapeštu un pārcelties uz Austrijas galvaspilsētu Vīni, Ungārijas Zinātņu akadēmija politisku lēmumu dēļ vairs nevar veikt atsevišķus pētījumus utt. Kopumā vienas partijas, premjerministra Orbāna vadītās Fidesz, veidotā valdība iejaucas ļoti daudzās dzīves sfērās, mediju un tiesu darbā, augstākajā izglītībā, neatkarīgu sabiedrības grupu aktivitātēs.

Un kas ļoti svarīgi, šis modelis lielā mērā ir pārņemts no Vladimira Putina Krievijas, daļēji arī no Redžepa Tajipa Erdogana Turcijas, modeli attiecīgi pielāgojot Ungārijas situācijai. Savukārt Krievijā mēs redzam vārda brīvības masveidīgu ierobežošanu, atklātu vēršanos pret nevardarbīgām protesta akcijām, un varam uzdot sev jautājumu – vai tas ir tas ceļš, pa kuru vēlamies iet? Bet visi šie autoritārie politiķi ar Viktoru Orbānu priekšgalā vairāk vai mazāk, bet savā ziņā ir Krievijas prezidenta sekotāji.

Savā ziņā paradokss ir, ka ne tikai Ungārija, bet vēl arī atsevišķas citas valstis, kur pastāv līdzīgas, lai arī mazāk izteiktas tendences, pirms trīsdesmit gadiem bija gatavas cīnīties un cīnījās, lai atbrīvotos no vienas partijas, komunistiskās partijas atrašanās pie varas. Šodienas Ungārijā pie varas atkal ir viena partija, ir atgriezies vienas partijas diktāts, tikai tagad tā jau ir Viktora Orbāna partija.

Vēlmes atbrīvoties no komunistiskās partijas diktāta pamatā tomēr bija nacionālās neatkarības ideja, ideja par to, ka katrai nācijai ir tiesības pašai izvēlēties savu ceļu. 

Šeit tomēr ir viena ļoti būtiska detaļa – nācija nav tas pats, kas viena partija, viens politiķis vai kāda iedzīvotāju grupa. Ikviena nācija sastāv no liela skaita dažādu cilvēku, dažādām interešu grupām. Ir cilvēki, kas pārstāv jaunāko paaudzi, un ir vecāka gadagājuma cilvēki, ir nabadzīgie un bagātie, ir strādājošie un ir bezdarbnieki. Ir cilvēki, kas ar aizrautību seko līdzi futbolam, un cilvēki, kuriem šis sporta veids ir vienaldzīgs. Nācija ir liels cilvēku kopums, un šiem cilvēkiem ir visdažādākās intereses, dažādi, ļoti atšķirīgi priekšstati, idejas par valsts attīstību, šīs attīstības virzieniem, atšķirīgi priekšstati par dažādām vērtībām. Savukārt, ja visu valstī notiekošo kontrolē viena politiskā partija, tad nācija ir savā ziņā zaudētāja, jo tiek zaudēta vārda brīvība, preses brīvība, pulcēšanās brīvība. Un Ungārijā ir cilvēku grupas, kurām iespēja pulcēties ir liegta.

Piemēram?

Centrāleiropas Universitāte. Tās studentiem un mācībspēkiem ir liegta pulcēšanās brīvība. Šajā universitātē mācās ne tikai ārvalstu studenti, tajā mācās arī ungāru studenti, un šajā gadījumā valdības liktie šķēršļi universitātes darbības ceļā ir tiešs šo studentu brīvību ierobežojums. Viktora Orbāna valdība liedz saviem pilsoņiem iegūt izglītību, kādu viņi vēlas iegūt, kavē viņiem nākotnē dot savu ieguldījumu Ungārijas attīstībā.

Kāda jūsu vērtējumā šajā ziņā ir situācija Polijā?

Polija savā ziņā seko Ungārijas modelim. Šeit būtu svarīgi paskaidrot, ka vislielāko satraukumu mums rada fakts, ka demokrātija, tāda, kā mēs to saprotam, no Ungārijas ir aizgājusi un, pēc visa spriežot uz ilgu laiku, jo ir mainīts valsts pamatlikums, valsts konstitūcija, tā ir piemērota tieši Orbāna partijas interesēm, un ir ļoti grūti iedomāties, ka pārskatāmā nākotnē tiks rastas iespējas atgriezt atpakaļ pamatlikuma sākotnējo versiju. Daudz ticamāks ir scenārijs, ka Orbāns un viņa partija veiks vēl citas, demokrātiskas izmaiņas, vēl vairāk pakārtos valsts pamatlikumu savām interesēm.

Polija, Jaroslavs Kačiņskis un partija Likums un taisnīgums, tik tālu vēl nav aizgājusi. Tomēr tas nenozīmē, ka viņi necenšas, un 13. oktobrī, kad Polijā ir gaidāmas kārtējās parlamenta vēlēšanas, Likumam un taisnīgumam ir labas izredzes saglabāt varu, visticamāk, ka šī partija atkal būs vēlēšanu uzvarētāja. Labā ziņa tikmēr ir tāda, ka Kačiņskim nepietiks vietu parlamentā, lai veiktu izmaiņas valsts konstitūcijā. Tomēr kopumā šeit ir vērojami tie paši procesi, kas Ungārijā – uzbrukumi tiesām, tiesu neatkarībai. Ja tiesas kļūst politizētas, tad tā ir problēma, jo netiek nodrošinātas individuālu cilvēku brīvības, likums uz jums skatās atkarībā no tā, kurai partijai jūs piederat, likuma priekšā visi vairs nav vienlīdzīgi. Ja jūs piederat valdošajai partijai vai esat tās atbalstītājs, attieksme ir viena, ja atbalstāt citas idejas, tad pavisam cita. Un šāda situācija ir nepieļaujama.

Tieši tādā pašā veidā Polijā notiek uzbrukumi arī mediju neatkarībai. Ar valdības politiku neapmierināto žurnālistu tiesības tiek ierobežotas, viņi zaudē iespējas izteikties, tiek atlaisti no darba, ir spiesti pamest savus amatus. Un tie nav atsevišķi gadījumi, runa ir par trim līdz četriem simtiem šādu žurnālistu. Un ja jūs pašlaik paskatīsieties Polijas televīzijas ziņu raidījumus, tad tie ir pat sliktāki nekā komunistu valsts televīzija 80. gados. Tie sastāv tikai no vienas partijas propagandas. Un tas nav tas, ko vēlas Polijas iedzīvotāji, un tā nav situācija, kas uzskatāma par pieļaujamu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstī. Tieši tāpat tā nav pazīme, kas liecinātu par mūsdienīgu valsti. Polija ir liela valsts, ar ievērojamu dažādību sabiedrībā, valsts ar slavenu vēsturi, intelektuālo domu, senām un slavenām demokrātijas tradīcijām, un es uzskatu, ka šāda valsts kontrole pār informācijas telpu nevar turpināties ilgi.

Principā var teikt, ka jums ir nopietni iebildumi pret to, ka viena partija, lai cik liels atbalsts tai arī nebūtu iedzīvotāju vidū, asociē sevi ar visu valsti un nāciju?

Tieši tā, tā ir pati galvenā problēma. Neviena partija nevienā valstī nevar pārstāvēt visu nāciju, jo nācijas ir pārāk dažādas, un ir liels skaits faktoru, kas nosaka šo dažādību. Ne tikai dažādība cilvēku vidū, viņu atšķirīgas idejas un priekšstati par valstij vēlamo ceļu, attīstības modeļiem, bet arī reģionālas, bieži vien arī valodas, kultūras atšķirības. Dažādu grupu vienas nācijas ietvaros ir tik daudz, ka viena partija vienkārši nevar pārstāvēt viņu visu intereses.

Kas tiek darīts, lai situāciju normalizētu? Ko vispār šādos gadījumos ir iespējams darīt?

Ja mēs runājam konkrēti par Ungāriju un arī Poliju, tad šeit ir divi galvenie darbības virzieni. Viens ir nevēlamās virzības, tendenču nepieļaušana, kā pieņemts teikt, no apakšas, pilsoņiem aktīvi iesaistoties demokrātisko vērtību atbalstīšanā, un šajā ziņā Polijai ir ievērojamas priekšrocības. Valstij ir ievērojama pieredze, izcila vēsture, cīnoties pret vienas partijas varu, turklāt šādas cīņas posmi Polijas vēsturē ir bijuši vairāki, un attiecīgi ir arī laba pieredze šādas virzības, atteikšanās no demokrātiskām vērtībām novēršanā. Mēs arī šobrīd redzam žurnālistus, kas cīnās par savām tiesībām brīvi izteikties, dažādas neatkarīgas grupas, kas cīnās par savām tiesībām, mēs redzam juristus, kuri aktīvi iebilst pret nedemokrātiskām izmaiņām tiesu sistēmā, pret to, ka Polijā aptuveni 300 tiesnešu savos amatos ir iecelti nelikumīgi, prasa atgriešanos pie demokrātijas. Ļoti aktīva šajos virzienos ir, piemēram, Polijas Helsinku grupa.