Laika ziņas
Šodien
Migla

Papule: Reformas izglītības nozarē – jo tālāk, jo sliktāk

Valsts budžets pieņemts ar bezcerīguma sajūtu, arī notiekošais izglītības nozarē, kurā nostrādāti gari gadi, nevieš optimismu – sarunā ar Aismu Orupi atzīst Saeimas deputāte Evija Papule.

Nākamā gada valsts budžets šogad tiek izskatīts citā formātā, līdz ar to ilgāk, nekā ierasts. Kā vērtējat tā apspriešanas norisi?

Šis ir šā sasaukuma trešais jeb iepriekšpēdējais budžets. Pirmais, ņemot vērā, ka Saeimā ienāk daudzi jaunie politiķi, emocionāli ir daudz atšķirīgāks nekā šobrīd skatītais (saruna notiek 30. novembrī). Vēlme iesniegt priekšlikumus ir, bet ir diezgan bezcerīga sajūta, zinot, ka visus tāpat formāli noraidīs. Pat tad, kad ministri atzīst, ka tas ir labs priekšlikums, tiek piebilsts, ka par to varētu diskutēt nākamajā gadā. Taču skaidrs, ka tas diez vai notiks, jo nākamais būs priekšvēlēšanu gads un tad viss notiek citā gaisotnē. Katrā ziņā ir tāda vienvirziena kustība, proti, pamatā runā opozīcijas partiju pārstāvji, kas iesnieguši priekšlikumus, bet pozīcija maz iesaistās debatēs. Tiesa, neiztrūkst savstarpēju apvainojumu. Varētu teikt, ka cilvēciskā cieņa šajā Saeimā ir nulles līmenī. 

Es iesniedzu vairāk par 20 ierosinājumiem, kas pamatā saistīti ar izglītību un kultūru. Tos var iedalīt divās grupās: viena attiecas uz Augstskolu likuma un Zinātniskās darbības likuma normu pildīšanu (lai gan ir Satversmes tiesas lēmums, neviens šos likumus par konkrētu finansējuma pieaugumu ik gadu nav atcēlis), otrā – rosina palielināt studentu stipendijas, nodrošināt pirmsskolas pedagogu algas no valsts budžeta, piešķirt papildu naudu Latvijas Nacionālās bibliotēkas elektroniskās enciklopēdijas turpmākai uzturēšanai un papildināšanai, sakrālā mantojuma finansēšanai.

Jūs Saeimā darbojaties Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā. Šobrīd lielu daļu tās laika aizņem Augstskolu likuma grozījumi, līdz ar to iestrēgusi virkne citu aktuālu jautājumu izskatīšana. Vai tas ir attaisnojami?

Nav attaisnojami, ka netiek skatīts tas, kas septembrī tika apsolīts. Piemēram, par brīvo dienu vai pirmssvētku dienu darbu, par pirmsskolas pedagogu finansēšanu no valsts budžeta. Jācer, ka to vēl decembrī pagūs izdarīt. Augstskolu likuma grozījumi tiešām aizņem lielu daļu komisijas laika. Jo Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), gatavojot izmaiņas, par tām ar nozari netika debatējusi, līdz ar to komisijas vadītājs nolēma, ka Saeima būs tā vieta, kur to izdarīs. Diemžēl arī te tā ir vienas puses diskusija, lai gan nozarē strādājošie atzīst, ka te vismaz viņi tiek uzklausīti. Skaidrs, ka, grozot tik lielas lietas kā pārvalde, tipoloģija (manuprāt, koledžu pārveide par profesionālajām skolām nav pareizs solis), finansēšanas modelis, rektora loma (tā var pārvērsties tikai par izpildītāju, kuru augstskolu padome turēs īsā pavadā), paņem daudz laika. Sākotnēji izmaiņas izskatījās nekaitīgas, bet vēlāk izrādījās, ka tā nav, un tās draud nojaukt pastāvošo sistēmu. Savukārt jaunajā netiek domāts par augstskolu autonomijas saglabāšanu. Ja gribam, ka augstskolas ir tās, kas attīsta zinātnisko domu, ir liels risks, ka viss tiks sagrauts. Rodas arī jautājums, kas būs tie cilvēki padomē un kā viņi noteiks augstskolu darbību. Šobrīd ir iespaids, ka augstskolu cilvēki jau ir paguruši un nav pārliecināti, vai ļaut tai mašīnai ripot uz priekšu vai vēl tomēr pacīnīties. Tik gara procedūra tiešām var nokausēt un iemidzināt modrību. Galu galā vieglāk ir iestāstīt, ka mūsu lēmumi, kas nav jūsu lēmumi, ir labi.

Vai atbalstāt pašu padomju izveidošanu?

Uzskatu, ka zinātniskajās universitātēs tādas varētu būt, it īpaši, ja tās palīdzētu piesaistīt investīcijas un gudrus prātus gan Latvijā, gan ārpus tās robežām. Taču šādos gadījumos jālasa ir tas, kas ir uzrakstīts, nevis tas, ko tev stāsta. Un te man noder ierēdniecības pieredze, jo tur to iemācās darīt. Kā tas viss tiks ieviests – to rādīs laiks.

Vai ir skaidrs, kas notiks ar reģionālajām augstskolām, ja tās nevarēs izpildīt kvantitatīvās prasības, proti, nodrošināt vismaz 1000 studentu? Vai tām būs vieta augstskolu kartē?

Šis jautājums ir aktuāls un nav nolikts maliņā. Jo reģionālā attīstība ir ļoti būtiska. Nevajadzētu sagraut reģionālās augstskolas tikai tāpēc, ka tajās nebūs noteiktā studentu skaita. Jau teicu, ka arī koledžu kā pirmās pakāpes augstskolu līmeņa samazināšana nav pieļaujama. Te var vilkt paralēles ar veselības jomu. Mēs tiktāl mazinājām slimnīcas, ka sekas tagad sāpīgi atsaucas uz mums visiem. Tāpēc nevajag uzreiz visu likvidēt un nogriezt, bet paraudzīt, kā uzlabot efektivitāti. Kāpēc gan reģionālās augstskolas nevar piedāvāt un attīstīt informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomu, piedāvāt apgūt noteiktas profesionālās zinības?

Savulaik nolikvidēta tika Policijas akadēmija. Ir izskanējuši dažādi viedokļi – arī tādi, ka to vajadzēja reformēt, bet ne slēgt. Jo ar šo soli tika pilnīgi pārtraukta augstākā līmeņa izmeklētāju sagatavošana.

Tas vienmēr ir jautājums: kas jānodrošina augstskolai? Profilēšanās vai vispārējas zinības? Sagatavot, piemēram, juristus konkrētam darbam vai plaša profila speciālistus? Jo ir milzīga starpība starp to, vai pedagoģijas programmas beidzējs uzreiz sāk strādāt skolā vai pievēršas zinātniskajam darbam. Par Policijas akadēmiju atturēšos ko teikt, jo neesmu pētījusi, kāda bija tās ietekme uz nozari pirms un pēc tam.

Ko mēs vairāk gribam ieraudzīt skolā: vai speciālistus ar akadēmiskām zināšanām pedagoģijā, kuras apgūst, mācoties piecus gadus, vai praktiķus, kam ir jau augstākā izglītība un kas zināšanas gūst pāris gados darba vidē balstītās mācībās? Tā, kā, piemēram, darbojas Mācītspēks. Varbūt turpmāk tiešām akcents liekams uz īsiem kursiem?

Ja runājam par augstāko izglītību, ir veikti, manuprāt, dīvaini, katrā ziņā ne ilgtermiņa pasākumi, pasakot, ka klases priekšā var nostāties jebkurš. Apmēram tā, ka mēs pateiktu, ka veselības aprūpē var darboties jebkurš brīvprātīgais – lai tik pastrādā un kaut ko piemācās klāt. To var atļauties ārkārtējā situācijā vai kara laikā. Es atturētos pozitīvi novērtēt tās darbības, kas notiek ar pedagogu sagatavošanu. Iespējams, nepiekritīs tie cilvēki, kuri strādā ar Boloņas procesu. Latvijā izvēlējās garāko procesu, proti, 4 + 1 gads, bet ir specialitātes, kurām tas ir 3 + 2 gadi. Uzskatu, ka uz skolotājiem varētu attiekties šis modelis, jo vajadzīgs gan akadēmisko zinību kopums, gan prakse. Esmu strādājusi gan RPIVA, gan Latvijas Universitātē ar tiem, kas uzreiz bija gatavi strādāt skolā, un arī ar tiem, kas vēlējās iegūt lielāku akadēmisko zinību bagāžu.

Augstākā izglītība gan nav bijusi mana atbildības joma, taču 26 gadi, kas paralēli pamatdarbam nostrādāti augstskolās, ļauj man spriest par tur notiekošo. Skatoties, ko pasaule dara, redzams, ka studiju programmas tiek pārveidotas, ņemot vērā, ko jaunieši vēlas. Tendence ir tāda, ka viņi vairs negrib piecus gadus studēt. Tas ir ilgi, turklāt nedod iespēju pārliecināties, vai tā tiešām ir konkrētajam cilvēkam piemērota un tīkama profesija. Un, protams, tiem, kuri pārkvalificējas, nevajadzētu piecus gadus vēl mācīties. Viens no darbiem, kas būtu darāms augstākajā izglītībā, – studiju programmu pārskatīšana un piemērošana mūsdienu prasībām.

Jūs savulaik vadījāt IZM Izglītības departamentu. Jums noteikti ir savs viedoklis par ministrijā notiekošo. Arī attiecībā uz ministres Ilgas Šuplinskas demisiju, ko pieprasījusi Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA).

Es atbalstu LIZDA prasību divu iemeslu pēc. Ministre grib būt viena un visur. Pirmkārt, tas nav tāda ranga amatpersonas līmenis, otrkārt, rāda, ka viņai nav komandas vai viņa neuzticas tiem, kas apkārt. Cilvēki jau nenoliedz pārmaiņu nepieciešamību, taču Covid-19 ir ienesis savas citas korekcijas, tāpēc tam, kas vada nozari, ir jāizlemj, kurā brīdī pedālis ir jāspiež. Ja šajos apstākļos mācību procesā ienāk attālinātās mācības un jauni veidi, kā strādāt, ir jāizlemj, kur nobremzēt un kur pieforsēt. Tāpat jāsaprot, kādu atbalstu dot. Datori, planšetes, viedierīces nav primārais, tas ir pakārtots atbalsts. Ja reiz projekta Skola2030 īstenotāji nav sagatavojuši mācību līdzekļus un metodisko literatūru, tad jāsaprot, ka ieviešanas tempi ir jākoriģē. Nevar visu laiku pagarināt termiņus un uzskatīt, ka tas ir normāli. Tā vietā vajadzēja koncentrēties uz ko vienu. Piemēram, pasakām, ka prioritāte būs 4. un 5. klase vai 10. un 11. klase. Un tad strādājam uz to, nevis visu, ja gribam, lai izdodas kvalitatīvi. Citādi iznāk tā: cilvēkiem sāp, bet tu tik sit un uzkrauj viņiem vēl lielāku nastu. Pēc principa: jūs neskatieties uz maniem darbiem, bet es vērtēšu jūsējos. Tas rāda stratēģisku tuvredzību vai vēlmi ielikt savu pēdu vēsturē. Un tas viņai būs izdevies, proti, kļūt par kritiskāk vērtēto ministri. Var jau šķist, ka sliktāk var būt vienmēr, bet, skatoties no politiskās taktikas un stratēģijas izvēles, viņas darbība ir ļoti neveiksmīga. Strīdēties ar nozari drīkst, un to darījuši vairāki ministri, taču ārkārtējā situācija prasa likt lietā dzīves gudrību. Jo jebkuras reformas izglītībā skar cilvēkus. Arī tas, ka ministre cilvēkus, kuri tās ievieš, nosauc dažādos neatbilstošos vārdos un pārmet, ka viņi neprot strādāt ar modernām tehnoloģijām, parāda viņas cilvēcisko būtību.

Vai arī, piemērojot drošības noteikumus skolām, nav vērojama attieksme: sak, mēs te nolēmām, tad nu jūs – izpildiet? Kā to izdarīt – jūsu atbildība!

No vienas puses, ir skaidrs, ka šādos apstākļos ir lēmumi, kas jāpieņem ātri. Taču atkal, ja visu nosaka viens pēc principa "kā teikšu, tā arī būs", nu, tas nav labākais modelis. Ministrei taču arī bērns iet sākumskolā – kāpēc nevar piezvanīt skolas vadībai un pavaicāt, vai un kā prasības var izpildīt. Jo uz praksi balstīti lēmumi darbojas daudz efektīvāk. Un vēl – IZM ir daudzi pieredzējuši darbinieki, kuri var palīdzēt atrast labāko rīcības modeli, jo ir strādājuši skolā, pašvaldībā. Tas neprasīs daudz laika – to var izdarīt pusstundā. Un neviens noteikti neliegtu savu padomu, it īpaši – šajā situācijā.

Pretējā gadījumā var nonākt pie tā, ka cilvēki jūtas neuzklausīti un ignorēti. Arī vecāku organizācijas ir aizvainotas, ka nav sadzirdētas. Arī par attālināto mācību vietu klātienes formātā netika pienācīgi izdiskutēts. 

Ja ir skaidrs mērķis, protams, uz to jāiet, bet ne ar skaldi un valdi metodi. Tas jādara daudz gudrāk. Personiskām īpašībām te ir liela nozīme, un šā brīža situācijā tās atklājas visā pilnībā. Attiecībā uz attālinātajām mācībām – tām ir vieta XXI gadsimtā. Taču ir runa par pakāpeniskumu un samērīgumu. Ja šobrīd visi samierinās, ka ir attālinātās mācības, tad tas ir solis šajā virzienā. Vajadzēja fiksēt to kā ārkārtējās situācijas modeli, bet ne kā likuma pantu. Jo vispirms ir jāredz, kādi ir resursi. Bez tiem nedrīkst uzlikt prasības. Šajā ziņā arodbiedrībai ir taisnība, un nav runas tikai pedagogu algām, bet par cilvēku, materiālu un finanšu resursiem. Būtu pareizi pateikt, ka tas ir pagaidu risinājums. Pēc principa: kad situācija nostabilizēsies, skatīsimies, kas notiks tālāk. Un no tās terminoloģijas, ko šogad ierakstīja dokumentos, nekas nemainītos. Jo, manuprāt, tas bija mazliet blefots, ka jābūt līgumiem starp skolām, ka jābūt definīcijai, ka to prasa direktori. Es domāju, ka viņi to neprasīja, ja to nepaprasīja kontrolējošās iestādes. Līdz šim runājām, ka ir skolu autonomijas lietas. Radoši meklējot risinājumus, drošāk var cerēt, ka tas būs arī sistēmā.

Šobrīd bažas rada arī tas, ka skolēnu sniegums pēc attālinātajām mācībām būs ļoti neviendabīgs. Jau septembrī pēc pavasara "cikla" tas tika konstatēts – robi ir. Nācās piestrādāt pie to aizpildīšanas. Tagad tie nebūs mazāki. It īpaši attiecībā uz tiem skolēniem, kas izmanto šo iespēju, lai vispār "nepieslēgtos" mācībām.

Lūk, šis arī būtu IZM uzdevums. Mēs taču zinām, ka viss šis nebeigsies decembrī. Tātad ir laiks izsvērt nākamos soļus. Ja diagnosticējošajos darbos veidojas bedres vai tukšumi, tad – kā šo problēmu risināt? Varbūt atteikties no eksāmeniem ne tikai pamatskolā? Ir īstais laiks informēt par gaidāmajiem pārbaudījumiem. Vai veikt vidējo diagnostiku.

Pagarināt mācību gadu – tāds ierosinājums arī ir izskanējis.

Tas ir sliktākais risinājums – visiem pagarinātais gads. Jo vasaras mums ir īsas. Un īpaši tagad, kad bērniem ir ierobežotas iespējas sportot un kustēties. Daļa skolēnu dzīvo un mācās mājās. Līdz ar to vasarā ir izbaudāms kustību prieks. Šādu modeli var izmantot konkrētām klasēm vai audzēkņiem, kuriem mācību viela jāpiedzen. Jo visiem to nevajag. Varbūt, piemēram, sākumskolā lielāku uzmanību veltīt latviešu valodai, lasīšanai un matemātikai, kas ir obligātie pamati, bez kuriem zinību ēka nav uzceļama. Risinājumi ir dažādi, un tie jāatstāj skolu un pašvaldību ziņā.

Varbūt arī lauku skolās, kur 7. līdz 9. klasē ir maz skolēnu, varēja ļaut nākt klātienē? Ja ne visu nedēļu, tad kaut vai pāris dienu? 

Jā, kāpēc ne? Ir taču pieļaujami izņēmumi, it īpaši, ja ir saskaņojums ar epidemiologiem un šajā teritorijā nav neviena infekcijas gadījuma. Citviet pasaulē izmanto konstrukcijas, kā nodalīt skolēnus citu no cita. Ja būtu normāls dialogs, domāju, ka pašvaldības labprāt ar labo praksi padalītos. Ja pasaka visu no augšas, tas nemudina meklēt risinājumus.

Tas attiecas arī uz nostāju, ka, lūk, skolās jālieto aizsargmaskas, jo vizieri neaizsargā tik labi. Vai tad tas nebija agrāk jāpaziņo, nevis tad, kad lielākā daļa skolu jau iepirkušas vizierus?

Globālāka skatījuma ir pietrūcis, un kļūdas ir bijušas ne viena vien. Lielākā no tām: katra nozare ķepurojas pati par sevi, neskatoties, ko dara pārējās. Un IZM nav atstājama tikai pašas ministrijas ziņā. Tās risināmie jautājumi būtu jāskatās vismaz četrām piecām ministrijām: Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, Veselības, Labklājības un Ekonomikas, un, iespējams, Finanšu, ja vajadzīgs papildu atbalsts. Covid likumā esam iesnieguši virkni saprātīgu priekšlikumu, piemēram, pedagogiem piešķiramas maskas par brīvu. Patiesībā – lai kāds pamēģina vairākas stundas vadīt ar masku uz sejas. Turklāt – bērnam ir svarīgi ne tikai vārdi, bet arī sejas izteiksme. Par to, ka labākas ir maskas... Tas arī rāda zināmu sadarbības trūkumu, ja jau sākumā tas netika pateikts un daudzi iegādājās vizierus. Kopaina nereti nav redzama, tikai atsevišķi fragmenti. Kad sākās otrais vilnis, varbūt arī vajadzēja uz pāris nedēļām atteikties no klātienes mācībām visos vecuma posmos?

Runājot par eksāmeniem, patlaban tiek minēts, ka pēc Jaunā gada 9. un 12. klase varētu mācīties klātienē. Bet tad ir jautājums: vai eksāmens ir galvenais šajā brīdī, ja mēs nepiekāpjamies nevienā no pusēm? Varbūt nav jāatvieglo prasības, bet jāsaīsina pārbaudījums?

Varbūt eksāmena forma jāmaina jau šogad? Varbūt veidot kopēju pārbaudījumu darbu, kas aptver dažādus mācību priekšmetus?

Nedomāju, ka tāds derētu. Taču ar formu gan var eksperimentēt. Kas ir teicis, ka to mainām tikai 2023. gadā, kad visos posmos būs ieviests jaunais mācību saturs. Jo pašreizējais formāts pastāv kopš 90. gadiem, bet centralizētie eksāmeni – kopš 2004. gada. Tātad jau sen nokalpojis. Ja laiks un apstākļi prasa – vajag rīkoties. Protams, skolotāji, skolēni un vecāki priecīgi nebūs. Bet, ja laikus (uzsveru šo vārdu) izskaidros un izdiskutēs, – kompromisu var atrast. Turklāt ir modernas tehnoloģijas, kas savulaik nebija pieejamas. Izskaidrošana vajadzīga visos līmeņos. Arī budžeta sakarā to var teikt – nav skaidrs, kāpēc nevar palielināt studentu stipendijas. Kāpēc brīvpusdienu nauda tiek tērēta tam, bet ne citam? Vai arī – kādas būs sekas transporta nodokļiem? Tas, ka mēs dzīvosim zaļi, nav arguments. Vajadzīgi skaitļi un pamatojums. Ja nerunā, nestāsta, tas viss apaug ar baumām, neskaidrībām un neapmierinātību. Izglītībā ir tieši tas pats. Reformu ieviešana stiprā mērā ir atkarīga no prasmes tās izskaidrot. Sākums tām bija diezgan pozitīvs. Taču – jo tālāk, jo sliktāk. Viss tiek vienkārši sagandēts.

Top komentāri

Sābrs Ontūns
S
Ne intervija, bet ūdens laistīšana no vienas vanniņas otrā. Vispārzināmu lietu pārcilāšana pa riņķi bez jebkādas konstruktīvas virzības uz priekšu. Gluži kā PSRS laikos augstskolā zinātniskā komunisma seminārā.
Šī drausmīgā sieviete,
Š
kam acis kā raganai deg, un dvēsele kā velna mātei.
elementāri
e
Kas labs var būt Latvijas izglītbas sistēmā, ja tajā tik ilgi ir darbojusies saskaņiete Papule?
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Jāatgūst cilvēku uzticēšanās pašvaldībai(2)

Par iecerēm un mērķiem Rīgas pilsētas izpilddirektora amatā Guntars Gūte sarunājas ar pašreizējo uzņēmuma Latvijas valsts ceļi valdes priekšsēdētāju Jāni Langi, kurš jaunajā amatā sāks strādāt 1...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē