Priekšvēlēšanu diskusija par invaliditāti

Priekšvēlēšanu laikā bijāt noorganizējuši Sustento dalīborganizāciju pārstāvju tikšanos ar vēlēšanās pieteikto partiju labklājības ministru kandidātiem vai deleģētajiem ekspertiem. Ko ar topošajiem politiķiem gribējāt izrunāt? 

Mums bija četri jautājumu bloki. Pirmais – jautājumi, kas saistīti ar pabalstiem. Man gan pašai ļoti nepatīk runāt par pabalstiem, man šķiet, ka ir svarīgi runāt par to, kā cilvēks var strādāt un nopelnīt, bet jebkurā gadījumā jāsaprot, ka ir daļa cilvēku, kuriem ir ļoti grūti strādāt un kuriem ir vajadzīgs īpašs atbalsts, lai viņi varētu strādāt. Tāpēc ir jādomā par to, kā šos cilvēkus nenolikt lūdzēju lomā, kā šiem cilvēkiem dot vismaz tik lielu valsts atbalstu, ka viņi varētu izdzīvot. Jo man šķiet ļoti negodīgi, ka cilvēki ar invaliditāti saņem tieši tikpat lielu valsts atbalstu kā, piemēram, tie, kuri sēdējuši visu mūžu cietumā, nav strādājuši nevienu dienu, vai tie, kuri vienkārši nav spējuši atrast darbu visa mūža garumā, jo citas lietas uzskatījuši par svarīgākām. Un kas man vēl šķiet ļoti svarīgi – un es to saklausīju arī no dažiem partiju pārstāvjiem –, ka nav nekā sliktāka kā pabalsti, kuriem nav nekādas piesaistes. 

Nākamais jautājumu bloks? 

Sociālie pakalpojumi. Mēs redzam, ka sociālie pakalpojumi ir kā daļa no tā, kas palīdzētu cilvēkam izdzīvot, jo ne vienmēr nauda ir vienīgais, kas vajadzīgs. Bieži nauda nepieciešama kaut kādai ļoti konkrētai vajadzībai, un, ja tā vajadzība tiek nodrošināta, piemēram, tāds sociālais pakalpojums kā asistents vai aprūpe u. tml., tad attiecīgi cilvēkam vairāk naudas paliek ļoti praktiskām vajadzībām, piemēram, pārtikai. 

Trešais, manuprāt, ļoti būtiskais tēmu bloks ir nodarbinātība. Darbs nozīmē ne tikai naudu, kas arī, protams, ir ļoti svarīgi. Bet darbs ir arī mana sestdiena, svētdiena. 

Ceturtā tēma bija par nevalstisko organizāciju lomu, kas, manuprāt, ir milzīgs Latvijā līdz galam neizmantots resurss, kas balstās uz cilvēku labo gribu, godaprātu, vēlmi palīdzēt. Kad runāju ar Sustento dalīborganizācijām, vienmēr brīnos par visu, ko viņi spēj, dara vienkārši par baltu velti un tikai tāpēc, ka viņiem tas patīk un gribas citiem palīdzēt. Nedaudz vairāk finansiāli atbalstot nevalstiskās organizācijas, valsts iegūtu milzīgu atbalstu cilvēkiem – lai viņi nesēž sociālās palīdzības dienestos, lai viņi nenīkst mājās, bet tā vietā iet ārā, iet sabiedrībā. Otra daļa šo nevalstisko organizāciju ir tās, kas ir interešu pārstāvji, tiem valsts atbalsts nepieciešams, lai viņi varētu savas grupas intereses valsts līmenī reāli profesionāli pārstāvēt. Tikai jābūt skaidriem principiem, kā nošķirt tos, kas tiešām ir deleģēti pārstāvēt attiecīgās grupas, no tiem, ko veido kādi 3–4 cilvēki kādu interešu vārdā. 

Bija sajūta, ka politiķi izprot šīs problēmas un gatavi risināt? 

Kā kurš. Viņus varētu iedalīt trīs grupās. Pirmie – tie, kuri jau strādā vai strādājuši un, kā saka, sāls pudu ir apēduši – Požarnovs, Reirs un Barča. Viņi, kā jau politiķi, vairāk zina, ko nevar, nekā ko var. Bet lielu daļu no viņiem ir iespējams pārliecināt. Bija viena daļa, kuri ar šiem jautājumiem, manuprāt, pirmo reizi saskārās – viņi ārkārtīgi lielām acīm skatījās, brīnījās, klausoties cilvēku ar invaliditāti teiktajā. Priecājos, ka viņi atnāca, jo tā kaut ko jaunu uzzināja. Un bija arī tādi, kuri bija par šiem jautājumiem domājuši, interesējušies, bet varbūt ne īsti valstiskā līmenī. Un arī tas ir labi, jo viņi te nedaudz ieguva valstisko skatījumu. 

Cerīgi raugāties nākotnē? 

Jācer vienmēr!