Priesteris: Cilvēki jāmīl tad, kad viņi ir dzīvi

Ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks, kad gaisā virmo visdažādākās emocijas – gan milzīgs komerciālais spiediens, gan vienlaikus arī daudz cilvēkmīlestības.  Arī vientulība. Un tomēr – kas ir galvenās vērtības, par ko šajā laikā būtu vērtīgi domāt?

Paņemt cirvi, sasist televizorus un izmest tos ārā. Jo televīzijā rāda visas tās nejēdzīgās lietas, visu to neīstumu, mākslīgumu, uzspēlētību. Sabiedrība tev šodien neko citu nav spējīga piedāvāt.

Kas mainīsies, ja es paņemšu cirvi un sadauzīšu televizoru?

Mēs atgrieztos pie pirmatnējības. Saprastu – es savā mājā nedzīvoju ar kasti, bet dzīvoju ar dzīviem cilvēkiem. Jau 25 gadus strādāju ar atkarībniekiem – tie ir cilvēki, kuri šodien sabiedrībā nav vajadzīgi, ir lieki, atstumti. Taču nemaz nav vajadzīgs redzēt tādu Bruknas rehabilitācijas centru – paskatoties jebkur apkārt, redzēsim, cik daudz Latvijā ir sačakarētu ģimeņu, vientuļu, pussabrukušu, traumētu un trauslu ģimeņu, jo tur ir viss, izņemot pašu būtiskāko – laika vienam priekš otra. Tādēļ pirmā lieta ir – jāatbrīvojas no visa tā, kas mums atņem emocijas, liedz vēl vairāk sajust, cik mēs viens otram esam īpaši tuvi un mīļi. Un nekas nevar būt dārgāks kā cilvēki.

Šodien, sēžot pie šīm kastēm un tēlojot, ka tas ir vienīgais veids, kā es varu atpūsties, jo esmu noguris pēc dienas, – tas ir ļoti nožēlojami. 

Mēs nepamanām, ka blakus istabā bērni ir pielipuši pie planšetēm neuzrunāti, nesamīļoti. 

Uzdodam viņiem tikai trulo klasisko jautājumu: "Kā tev šodien gāja? Labi? Nu, tad viss ir kārtībā, sēdi tālāk pie datora." Šodien milzīga problēma ģimenēs Latvijā ir komunikācijas trūkums.

Tā ir televizora vaina vai tomēr mūsu kā cilvēku problēma?

Televizors ir viens labs veids, aiz kā vari aizslēpties, nolīst. Un kur vēl labāk var būt, kā sēdēt visiem pie televizora un skatīties vienā virzienā, bet neskatīties vienam uz otru. Pat nepamani, kā bērni izaug, kā mainās cilvēki ģimenē. Tas ir drūmi... Esmu ļoti laimīgs, ka Bruknas centrā jau daudzus gadus nav televizoru, arī Bārbeles Zēnu skolā nav televizoru. Šodien mēģina kaut kādā veidā cīnīties ar bērnu datoratkarību... Tajā pašā laikā mēdzu teikt – bērni, lietojiet datorus, jo tas ir vienīgais avots, kur jūs varat uzzināt, kas notiek pasaulē, jo jūsu pārgurušie vecāki jeb trulie vecāki nav spējīgi ne tikai jums to pastāstīt, bet viņiem pat nav laika vispār jums veltīt uzmanību, parādīt kādas svarīgas lietas, notikumus. Savā ģimenē es to visu uzzināju no omas, mammas, tēva, brāļiem, jo bija sarunas, diskusijas. Bija par ko runāt. Šodien visi ir laimīgi, ka katrs ir pielīmējies pie sava ekrāna – galvenais, ka netraucē viens otram.

Tas viss sākas ģimenē? Jūs un arī es esam piedzīvojuši laikus, kad nebija ne telefonu, ne datoru un televīzijā bija trīs kanāli. Šodienas bērnus audzinām taču mēs, kuri paši ir auguši jūsu aprakstītajā pilnīgi citādajā attiecību pasaulē. Cilvēce kopumā dodas nepareizajā virzienā?

Šodien cilvēki ir zaudējuši sāta sajūtu. Viņi visu laiku dzīvo ar tādu šakāļa izsalkumu – ja viņiem būs vēl "tas", ja izdosies panākt "to" – kaut ko kārotu nopirks, nopelnīs vēl naudu –, tad beidzot viņam dzīvē ienāks kaut kāds miers un piepildījums, ka kaut ko savā dzīvē ir sasniedzis. Un mēs pat nepamanām, cik jau esam truli bagāti, cik visa kā mums ir, lai mēs jau būtu laimīgi.