Sen, sen, skatoties filmu par Īvu Senlorānu, kur viņš, kaftānā tērpies, Marrākešas villā sev raksturīgajā, uz iekšu vērstajā murmulējošajā balss tonī komentēja savu modes sajūtu. Fonā lēni klīstot melnādainajai supermodelei Imanai greznajos Villa Oasis interjeros un dārzā, kura leknā krāsu estētika līdzinās paradīzei. Burtiski ņem un liec uz auduma - viss ir tev apkārt. Senlorāns tā arī darīja, liela daļa viņa kolekciju ir Marokas inspirēta.
Tāpat kā leģendārā estēta un franču parfimēra Serža Litana smaržas - gan Ambre Sultan, Daim Blond un daudzas citas ir Marokas iedvesmotas. "Tā ir vieta, kur es iemācījos visu par botāniku, dabas komplicētību, pieskārienu, smaržām, krāsām - šo bezgalīgo iedvesmas un kreativitātes avotu," Litans stāsta kādā intervijā. Arī Senlorāns lielāko daļu sava laika joprojām pavada Marrākešā - kopš 1967.gada, kad kopā ar toreizējo mīlnieku un biznesa partneri Pjēru Beržē tur iegādājās īpašumu. Pēc katras tērpu skates viņš jau nākamajā rītā (kopā ar iemīļoto sunīti) lidoja turp, lai Parīzē atgrieztos tikai tad, kad jāsāk strādāt pie nākamās kolekcijas.
XX gadsimta sešdesmitajos gados, kad Senlorāns te iegādājās īpašumus, Marrākeša vēl nebija stila galamērķis, par kādu tā kļuvusi pēdējos gados, un tolaik Īvs varējis netraucēti klīst pa leģendāro Marrākešas tirgu. Tagad viņš to vairs darot reti un galvenokārt uzturas Villa Oasis, mājā, kas kādreiz piederējusi franču gleznotājam Žakam Mažorelam (art deco stila mēbeļu ražotāja Luija Mažorela dēlam). Modes dizainers to iegādājās 80.gados, atjaunojot arī Mažorela leģendāro botānisko dārzu un gleznotāja rokraksta zīmei - īpašajam ultramarīna tonim, kas ieguvis nosaukumu Mažorela zils, - pievienojot savu dzelteno. Senlorāna māju var redzēt, pastiepjoties pirkstgalos pie vieniem no dārza zilajiem vārtiņiem. Tā dara daudzi, tālab nav brīnums, ka modes metrs vairs nav īpaši manāms klīstam medīnas ielās.
Jau kopš XIX gadsimta Maroka bijusi Eiropas intelektuāļu un mākslinieku oāze: te iedvesmoties devies gan Flobērs, gan Andrē Žids, gan Anrī Matiss. Turklāt salīdzinoši ar citām Marokas pilsētām tā vienmēr skaitījusies visdemokrātiskākā. Marrākešu savulaik dibinājušas berberu ciltis, kas te ieceļoja no Sahāras un Atlasa kalniem un bija uzskatos brīvākas nekā valsts ziemeļos dzīvojošie.
Sešdesmitajos gados te mīlēja iegriezties arī Rolling Stones un naftas magnātu atvase Pols Getijs ar skaisto sievu Talitu. Pagājušajā vasarā, kad modes degpunktā bija nonākušas kaftānu stilizācijas, teju katru sevi cienošu glancēto žurnālu apceļoja fotogrāfija ar krāšņā kaftānā tērpto Talitu un Polu uz viņu Marrākešas villas jumta terases. Te viņi rīkoja ballītes, kas ilga dienām, un devās piknikā tuvējos Atlasa kalnos, līdzpaņemtajiem pavadoņiem servējot ēdienus uz antīkiem paklājiem. Vai dažkārt uz Senlorāna mājas jumta terases klausījās Mariju Kallasu. Viņi dzīvoja ātri, skaistā Talita mira no narkotiku pārdozēšanas. Ne pārāk sen Marrākešā īpašumu iegādājies arī Žans Pols Gotjē. Un ne tikai viņš vien.
LABIRINTS
Hamids iebrauc pa vieniem no medīnas vārtiem un apstājas ielas malā, tālāk esot jāiet kājām. Par bagāžu lai neuztraucoties, tikai sekojot pavadonim, tālu neesot. Pēc pārdesmit metriem nogriežamies šaurā šķērsielā, kas drīzāk līdzinās bruģētai takai, uzvējo mūru un urīna aromāts, pie kādām anonīmām durvīm piesliets motocikls, turpat mētājas atkritumu sainis. Ieliņa atduras tikpat bezpersoniskās durvīs ar tikko samanāmu numuru divpadsmit, daļa no mūsu draudzīgā piecnieka apstājusies pusceļā ar acīs degošu jautājumu: "Kādā ellē!?" - "Šī ir Riad 12," saka mūsu pavadonis, nospiežot zvana pogu.
Laiks, kamēr durvis tiek atvērtas, mazliet līdzinās mūžībai. Šaurs gaitenis un piecu uz visu ko gatavu ceļotāju gandrīz sinhrons sajūsmas elsiens: kontrasts starp pasauli uz ielas un to aiz biezās mūra sienas ir tik spēcīgs, ka pirmajā mirklī šķiet gluži reibinošs. Balts pagalms ar zaļojošiem augiem, nelielu baseinu un trauku ar ūdenī peldošiem rožu ziediem uz vienas tā malas. Virs galvas zilas pavasara debesis. Senas durvis, mūris un mūsdienu dizains. Skan klusināta mūzika, un Hasana piedāvā piparmētru tēju. Var tikai apbrīnot, cik graciozi viņa to ielej, tējkannu paceļot augstu virs mazās krūzītes, šķidrumam tajā ieburbuļojot kā strautam. Pa to laiku vīrs nenosakāmas krāsas tačkā atvedis arī mūsu bagāžu. Vēlāk manu, ka transports stāv piesliets pie riadas sienas. Kaut paliekam te tikai trīs naktis, šai vietai piemīt unikāla mājas sajūta.
"Varbūt tā ir daļa no Marokas mistērijas?" domāju, rīta dzestrumā uzkāpusi uz terases un dūmakā cenzdamās saskatīt Atlasa kalnu sniegotās virsotnes. Vēl pirms pāris nedēļām tās esot bijušas redzamas. Tālumā vīd slavenā Koutoubia mošeja, tā pati, kas redzama jau pieminētajā fotogrāfijā ar Talitu un Polu Getijiem. Savā ziņā tā ir tikpat spilgta šīs pilsētas zīme un orientieris kā Parīzes Eifeļa tornis. Minarets (īpašs tornis pie katras mošejas, no kurienes musulmaņu ticībai piederošie tiek aicināti uz kārtējo lūgšanu) vien ir 77 metrus augsts. Ja neesat musulmanis, mošeju apskatīt iespējams tikai no ārpuses. Viduslaikos tās apkārtnē esot bijušas grāmatu tirgotavas, tādējādi arī radies nosaukums Koutoubia, kas tulkojumā nozīmē vietu ap grāmatu tirgu.
Visapkārt ir tikai jumti - minareti un satelīta šķīvji. Gluži kā lejā, ielu labirintā var vērties, cik tālu skatiens sniedz, un mēģināt uzminēt, kas katrā slēpjas. Marrākešai ir unikāla atrašanās vieta, tā ir kā oāze starp Atlasa kalniem un Sahāras tuksnesi. Tas arī jūtami ietekmē klimatu pilsētā, kas pastkartēs lepojas ar zilām debesīm, kurās uz palmu fona spoguļojas sniegotas kalnu virsotnes.
PASAULE AIZ MŪRA
Tradicionāli par riadām tiek dēvētas vecpilsētas jeb medīnas mājas ar iekšējo dārzu, kura neiztrūkstoši elementi ir strūklaka, zaļojoši koki un skats uz debesjumu. Kā lielākajai daļai medīnas ēku, neviens no logiem nav pilsētas, visi - iekšpagalma virzienā. Turklāt mūris ir tik biezs, ka visa medīnas ņega paliek aiz tā. Vienīgā pilsētas skaņa, kam izdodas še iespraukties, ir tā, kas nāk no minareta, tiesa, pēc pāris Marrākešā pavadītām dienām arī tā jau šķiet nemanāma.
Riadas jeb mazas viesnīcas, kurās parasti nav vairāk par trim vai sešām guļamistabām, ir deviņdesmitajos gados dzimis Marrākešas fenomens. Lielākoties tās pieder eiropiešiem, kas ziedu laikos īpašumu iegādājušies par sviestmaizi (pēdējos piecos gados cenas esot jūtami augušas), restaurējuši, sākotnēji izmantojuši kā ģimenes atpūtas mājas, bet vēlāk sapratuši, ka tā nebūt nav no sliktākajām rūpalām un pārvērtuši privāti intīmās viesnīciņās. Riadu burvība ir tā, ka atšķirībā no klasiskas un vairāk vai mazāk bezpersoniskas viesnīcas katrā no tām jūtama īpašnieka personība. Izvēles iespējas ir teju bezgalīgas (visiem iespējamiem budžetiem) no tradicionāla marokāņu stila līdz izsmalcinātām dizaina pērlēm - jāuzticas vien septītajam prātam vai iepriekšējām rekomendācijām. Turklāt atšķirībā no tradicionālas viesnīcas jārēķinās, ka jūsu izvēlēto naktsmītni visbiežāk neatradīs pat taksometra šoferis, aizbildinoties, ka riadu te ir tūkstošiem.
Mūsējā pieder itālietei un ir viena no trim, ko apsaimnieko Džovanna. Jauna, šarmanta itāliete, kuras Marrākešas stāsts sācies kā daudziem te mītošajiem eiropiešiem: pirms pāris gadiem kopā ar māti atbraukusi atvaļinājumā un nākamajā reizē jau atgriezusies uz palikšanu. Iegādāties turpat netālu tumšā šķērsieliņā esošo Riad 72 - vienu no iekārojamākajām šībrīža Marrākešas naktsmītnēm - viņu pamudinājusi māte. Džovannai esot bijis sapnis ko līdzīgu atvērt Milānā, bet neesot izdevies atrast piemērotas telpas. "Viss notiek, kā tam jānotiek," viņa saka.
Kaut Džovanna nekad nav studējusi interjera dizainu, gan Riad 72, gan jaunatvērtā Due ir viņas radošās fantāzijas auglis. Marokāņu un itāliešu dizaina tradīciju simbioze. Riad 72 pagalmā aug lekni banānkoki, kuru galotnes jau iestiepjas debesīs. Kad neticīgi vaicāju, vai tie tiešām te jau bijuši, Džovanna smaidot stāsta, kā speciāli situši sienā caurumu, lai ienestu tolaik vēl salīdzinoši mazos kociņus, kas, izrādās, gadā spējīgi izaugt vairāk nekā metru. Viņai patīkot karstums, Džovanna attrauc, kad tincinu, vai tiešām viņa te pavada visu gadu. Biezais medīnas ēku mūris neizkarst, turklāt dzīvei še ir savi rituāli - dienas svelmē lielākā daļa dzīves notiekot iekštelpās, bet naktīs uz jumta.
Ik palaikam viņa aizbrauc uz Itāliju, taču atgriezties tur neplānojot. Maroka esot pilnībā iesūkusi. "Mistērija," viņa saka, lūgta raksturot savu Marrākešas sajūtu. Burvība, kad nekad no ārpuses nezini, kas slēpjas aiz sienas. Lielākā daļa medīnas māju būvētas tā, lai pat tad, ja durvis vaļā, jūs nekad nezinātu, kas notiek iekšpusē. Līdzīgi kā vecpilsētas ielas, arī ieeja tajās būvēta kā labirints.
STARP KLAUSTROFOBIJU UN ATKARĪBU
Klīstot medīnas ielās vai tirgū, bieži ir sajūta, ka laiks apstājies. Cilvēki, divriteņi, ēzeļi, suņi un motorolleri. Kāds vīrs amizanti ved uz stūres uzstutētu spoguli: saulē mirdzošā virsma ir tieši viņam sejā, un šķiet - viņš brauc kā aklais, kaut pārvietojas apbrīnojami pārliecinoši. Vietējo kaftāni bēšos, baltos, zilos, zili zaļos un koši rozā toņos kontrastē ar pieputējušajām ēku sienām. Taču, ja apmaldāties, atliek tikai pajautāt, un jums parādīs ceļu. Atšķirībā, piemēram, no Kairas tirgus te katrs otrais nemēģina lipīgi ieķerties svārku stērbelē, par varītēm piedāvājot kārtējo dīlu. Vai vismaz samaksu par izvešanu no labirinta. Iespējams, mums vienkārši paveicās. Kāds taksometra šoferis, atvizinājis teju no pilsētas otra gala, uz jautājumu: "Cik jāmaksā?" smaidot atbildēja: "Cik vēlaties, jūs šodien esat mani pirmie klienti…" Tiesa, ik pa mirklim tomēr uzvējo sajūta, ka šī pilsēta spēlē ar tevi tādu psiholoģisku spēlīti: mazākā aizdomu ēna, un sajūti klaustrofobijas elpu pakausī vai - gluži pretēji - ļaujies, un tev šķiet, ka viss visapkārt tev vienkārši ļaujas pretim.
Džovanna smejas, ka pagājis aptuveni gads, līdz viņa iemācījusies orientēties medīnā. Vai arī šejienes tikumos? Liftu jaunajai riadai viņa gaidot jau aptuveni gadu - piegādātājs esot tepat Marrākešā. Par to, cik viegli te organizēt celtniecību, varētu rakstīt romānu. Viss notiekot lēnām, taču uzstājīga steidzināšana varētu nodarīt vēl lielāku ļaunumu, jo šajā pasaules daļā nav pieņemts paaugstināt balsi. Līdzīgi kā nav pieņemts nekaulēties - ja tirgū to nedarīsiet, jūs vienkārši uzskatīs par, maigi sakot, dīvainīti.
Viņa smaidot stāsta par dzīvi ārpus un iekšpus sienas. Par to, kā šīs pasaules atšķiras: ja ārpus mājas sienām vietējie nelieto alkoholu, to nevarētu teikt par dažu labu mirkli, kad viņi atrodas savas pasaules iekšpusē. Vietējie likumi joprojām neatļauj neprecētu eiropietes un arāba kopdzīvi, ja abi atrodas zem viena jumta, mājā noteikti jābūt atsevišķām guļamistabām, taču tas, ko tajās darāt, protams, paliek aiz sienas.
ROZES, ČŪSKAS UN ĒZEĻU MĒSLI
Marrākeša ir pilsēta, kur nevar iziet ielās kādā apdriskātā ceļotāja T kreklā. Atšķirībā, piemēram, no Marokas piekrastes baltās pilsētas Esauiras, kur tas pat piestāv - pa vidu vējam un smiltīm, ko vējš pūš no okeāna. Un kamieļiem, kas sasietām priekškājām, tonalitātē saplūduši ar smiltīm, mazliet izmocītu acu skatienu klumburē gar krastu, gaidot kārtējo tūristu savā mugurā. Marrākešā gribas saposties ne jau tāpēc, lai kādām izrādītos, tā vienkārši ir tāda neizskaidrojama iekšējā sajūta. Pats gaiss jau vien ir vilinājums. Pat ja šis kokteilis atsevišķās sastāvdaļās varētu nešķist īpaši baudāms. Kā gājiens uz pilsētas centrālo laukumu Jemaa El Fna. Ēzeļu mēsli (bariņš ratos iejūgtu lopiņu te vienmēr ir kaujas gatavībā tūristu vizināšanai), rožu smarža (Marrākešā tās zied visās iespējamajās krāsās), izplūdes gāzes, putekļi, citrusu augļi, pēc riekstiem smaržojošā argana eļļa un vēl, un vēl.... Dienās te ir čūsku dīdītāji, diedelētāji, zobu protēžu darinātāji, tetovētāji, dažādi tirgoņi un apelsīnu kalniem piekrauti sulu stendi, vakarā iemirdzas tūkstoš laternas un laukums pārtop zilās gaismiņās mirdzošā bārbekjū paradīzē. Kā lasīju kādā ceļvedī - fotogēniskākajā ēšanas vietā pasaulē.
Vēl tikai viena epizode. Mirklī, kad taksometra šoferis met padsmito cilpu trokšņainās medīnas ieliņās, lai izlaistu mūs vakara tumsā pilnīgā ņudzeklī aizej tur, nezin kur atmosfērā, no stūra iznirst vīrs ar laternu un, tai tumsā šūpojoties, pa nenosakāmas izcelsmes ieliņām pavada mūs uz Foundouk - vienu no stilīgākajiem Marrākešas restorāniem. Ierīkotu vietā, kur pirms došanās tālāk uz tuksnesi, kalniem vai ziemeļiem reiz nakti pārlaiduši tirgotāji. No ārpuses ieeja ir tikpat nemanāma kā viss šajā pilsētā. No milzīgās, sveču gaismās mirdzošās terases paveras skats uz medīnu. Vēlāk spēlējies ar glīti savīto salvetes gredzenu savā pirkstā un domā - īstenība vai tūkstoš un vienas nakts pasaka… Līdz pienāk oficiants un skaidrā franču valodā liek saprast, ka tomēr šo rotaļlietu vēlētos atpakaļ… Varbūt tas arī ir šīs pilsētas (visas Marokas) īpatnais pievilkšanas spēks, ka sajūtu buķete ir daudz dāsnāka par jebkuru mēģinājumu to ietērpt vārdos.