Pasākumam nebija ne vainas, tomēr kļuva kaut kā sasodīti šķērmi. Lielveikalu pagalmi brīvdienās ir pilni no rīta līdz vakaram. Mazi puikiņi Lido atrakciju zonā pa tepiķī tapsētu asfaltu ar rotaļu autovāģiem imitē braukšanu, kaut no Spices līdz Saldus gotiņām ir nedaudz vairāk par 100 kilometriem. Varbūt braucam garām lielveikaliem? Braucam pa īstu asfaltu līdz konfekšu un marmelāžu kalniem?!
Latvāņu "inde"
Dažkārt skats pa logu mēdz dot vairāk emociju nekā ceļojuma mērķis. Jo īpaši, ja rudens ir no skaistajiem: koši zaļi jaunās labības lauki, no uzartas zemes kūp pelēka migla. Mežmalas košas — kā burkāniem nospraudītas. Bet kur pazūd gubas? To vietā balti ruļļi. Kur pazūd brūnās govis? To vietā melnbaltās. Kā nokļūt pie Jāņa, kura bites vāc latvāņu medu? Kad brauksiet cauri Blīdenei, pabrauciet garām norādei uz Stūriem, un nākamais pagrieziens pa kreisi ir īstais. Zemes ceļš cauri mežam aizvedīs līdz Kārēm. Te saimnieko Vainovsku ģimene. Tās pārraudzībā ir ap 200 bišu saimju, kas ievāc deviņu veidu medu. Nedzirdēts ir griķu, rapšu, kumelīšu, ābeļziedu, pūpolu un latvāņu medus. Jānis Vainovskis stāsta, ka dažādo medu iegūst, transportējot bišu stropus ar busiņu uz vietām, kur konkrētie ziedi zied. Apdraudēta esot latvāņu medus ieguve, jo nejaukās sulas īpašnieki pamazām tiekot nīcināti ārā. Labi, ka Zebrenē vēl esot lielas latvāņu audzes, pat pie pagastmājas zeļot viens stublājs. Bet latvānis taču indīgs, kāds tur medus var būt?! "Phe! Muļķības!" saimnieks nosaka. Indīga esot latvāņu sula, ne nektārs. Savulaik tautas medicīnā latvānis plaši izmantots dažādu kaišu ārstēšanā, palīdzējis tikt vaļā pat no krampjiem. Nu tad, lai dzīve būtu bez krampjiem, ķeramies pie latvāņu medus garšošanas. Pēc skata medus ir kristālisks un neviendabīgs. Saldā "indes" garša mutē mainās no saldas uz sīvāku. "Un kā jums griķu medus garšo?" — "Ziniet, ne visai." — "Tas labi, tad organismā pietiek dzelzs, jo, ja garšotu, tad trūktu," mūsu saruna ir gluži kā pie ārsta.
Kāds ir labs medus? "Tāds, kuram ir glikozes zieds," Jānis rāda uz baltu plankumu burkas sānā, tādu kā gaisa burbuli. Kvalitatīvs medus saziedot piecās līdz septiņās dienās, taču labumā nākot piektajā gadā. Svaigu medu varot nopirkt tikai no pavasara līdz rudenim, taču, piemēram, daži Jāņa klienti to nesaprotot. Viņi pat janvārī prasot svaigu medu! Sacukurojies viņiem šķietot vecs, tāpēc saimniekam nākas medu sildīt, lai tas kļūtu šķidrs.
Kārēs var liet arī sveces. Žurku, aitu un kaut vai skūpstā savijušos mīlas pāri. Es pamēģināju, man patika, taču bērniem patiktu vēl vairāk.
Marmelādes kaudzes
Uz Saldu. Saldus gotiņas "iebliež" jau pirmajā mirklī. Kombināts ir padomju laika arhitektūras piemineklis. Ne velti, jo gotiņas te ražo kopš 1960.gada. Patlaban uzņēmums ir Turības paspārnē un ražo arī šerbetu, īrisus, kūkas un pīrāgus. Nē, nevis ražo, bet darina, to apliecina pirmais apskates objekts — konfekšu ietīšanas telpa. Jēzus! Gotiņas tin ar rokām! Desmitiem balti tērptu sievu samitrina pirkstus sviestā un zibenīgi ietin gaišbrūno gabaliņu pergamentā, tad otrā papīriņā. Līga Grīsle, Saldus pārtikas kombināta valdes locekle, stāsta — katra darbiniece dienā satinot ap 80—100 kilogramu. Kā var tik ātri pastrādāt? Kāda ir enerģijas padeve? "Tikai gaļu ēdam!" smej kāda no tinējām. Arī šerbets un īrisi tiek darināti ar rokām.
Lai arī fabrikā ražo gotiņas ar riekstiem, rozīnēm, saulespuķu sēklām, kokosriekstiem, kafiju, rumu, zemesriekstiem un žāvētām plūmēm, tagad arī ar piparmētrām, dzērvenēm, tomēr visvairāk latvieši pērkot klasiskās. Piekrītu. Tā ir manta. Jo īpaši, ja konfektes ir svaigas. Tās ķep pie lūpām un staipās. Turiet arī jūs pa rokai dzeramo, jo tikko darinātā gotiņa tā ieķepa kaklā, ka šķita — pēdējā stundiņa klāt.
Uz marmelādes cehu. Lielākoties fabrikās produkti aizslīd pa lenti un automātiski tiek safasēti, bet šeit slejas marmelādes piramīdas. Te zaļas, te sarkanas, te daudzkrāsainas. Līga Grīsle stāsta, ka košās marmelādes iecienījuši spāņi un eksports iet no rokas. Garša? Cukurs. Maigi oranžā smiltsērkšķu marmelāde gan ir ļoti garda. Ja man būtu pūralāde, pielocītu to ar smiltsērkšķu marmelādi. Tās sastāvs ir dabisks, cena — ap sešiem latiem kilogramā.
Bērni no fabrikas izejot ļoti apmierināti. Es finišēju ar tik pārsaldinātu mēli, ka līdz Druvas saldējumam, kas arī piedāvā ekskursijas, nokļūt vairs nav spēka. Par saldu bija Saldus.
***
Saldus gotiņas
Lielā iela 9a, Saldus
Info: saldusgotina.lv, tālr.3881440, 29262541 (pieteikties iepriekš)
Ieejas maksa pēc vienošanās
Latvāņu medus
Kāres, Blīdenes pagasts, Saldus rajons
Iepriekš pieteikties pa tālruni 29497903
Ieejas maksa 10 latu no grupas (neatkarīgi no cilvēku skaita)