Pirmo reizi par Ivisu uzzināju deviņdesmitajos vēl skolas solā, šķirstot populāro krievu žurnālu Птюч. Rakstā strāvoja īpaša brīvības un visatļautības garša. Attēlos varēja redzēt dzīvespriecīgus cilvēkus dejojam pludmalē un baudām citam cita klātbūtni saulrietā. Viss atļauts. Kas ir Ivisa – modīga vieta vai meistarīga reklāma –, toreiz nodomāju. Tomēr raksts mani ieintriģēja un netieši kļuva par impulsu, lai es dotos uz Ivisu ne vienu reizi vien.
Hipiju bohēma
Tālajos sešdesmitajos gados, kad Spānijā vēl aizvien valdīja Franko režīms, Ivisa kļuva par īstu hipiju Meku Eiropā. Vecākie salas iedzīvotāji joprojām uzsver, ka Dievs esot bijis labvēlīgs pret viņiem un saudzējis salas iedzīvotājus no ģenerāļa represijām. Jau pēc ģenerāļa nāves kļuvis zināms iemesls, kāpēc Spānijas diktators neesot licies ne zinis par to, kas notiek salā. Izrādījās, Franko hipijus neesot uzskatījis par nopietnu draudu savam režīmam un viņam esot bijis pat ērtāk, ka šie brīvdomātāji emigrē uz kādu mazu salu Vidusjūrā 200 kilometru no Āfrikas krastiem, kur neviens neliksies par viņiem ne zinis. Diez vai ģenerālis toreiz varēja paredzēt, ka nepilnas desmitgades laikā sala kļūs par īstu hipiju galvaspilsētu. Ivisa pievilka arī pasaules pilsoņus, kuri daudz ceļoja un piekopa kreatīvu dzīvesveidu.
Hipiju kustība septiņdesmitajos iedzīvināja salā bagātu muzikālo kultūras dzīvi, un drīz vien par salas pastāvīgajiem viesiem kļuva Deivids Bovijs, Miks Džegers, Fredijs Merkurijs un citas tā laika poproka ikonas. Maz šodien ir tādu, kuri zina, ka Pink Floyd dalībniekiem ideja par grupas episko darbu The Wall radās, sēžot uz Ivisas vecpilsētas mūra.
Deju kultūras centrs
Astoņdesmitajos Ivisa strauji pārtapa par deju mūzikas salu, taču saglabāja savu mūzikas salas reputāciju un vienlaikus – nepieejamību. Tā bija vieta zinātājiem. Mazajā vasaras bārā Caffe del Mar, kur pasniedza brīnišķīgu sangriju, iedegušais spānis Hosē Padilja spēlēja saldu ambientu un bosanovu. Uz turieni devās tikai rafinēti klubu dzīves pazinēji. Sala bija deju kultūras šūpulis, līdzīgi kā sešdesmitajos gados tā kļuva par hipiju centru. 1985. gadā sala nokļuva pastiprinātas britu biznesmeņu uzmanības lokā un pamazām kļuva par vietu, kam piemīt visi tūrisma industrijas reklāmbildītes cienīgi atribūti. Tomēr, par spīti šim neatgriezeniskajam procesam, Ivisa turpina būt maģiska vieta.
Salas maģija joprojām ir daba. Maigais Vidusjūras klimats, saule 300 dienu gadā ir īsta Dieva dāvana. Salā nav rāpuļu, kas varētu nonāvēt cilvēku. Kā vēstī sena leģenda, Dievs licis pazust visām čūskām, lai tās netraucē ļaužu izpriecām, un ļāvis palikt salā tikai nekaitīgajām ķirzakām. Dieva salā nav vietas čūskām.
Ivisas dienvidos divus kilometrus no krasta atrodas mistiskā Es Vedras klints, kas kļuvusi par Ivisas simbolu un arī daudzu ceļotāju mērķi. Tiek uzskatīts, ka tā ir viena no enerģētiskākajām vietām uz Zemes. Es Vedras magnētiskais lauks ir spēcīgāks par elektroniku. Zinātne joprojām nespēj visu izskaidrot, tāpēc pēc saulrieta šī vieta ir kļuvusi par īstu biedu zvejniekiem un pilotiem.
Iespējams, savulaik klints enerģētiskais lauks ietekmējis arī mūziķi Žanu Mišelu Žāru. Tieši teju uz pašas Cala d’Hort kraujas ar skatu uz majestātisko Es Vedru atrodas Žana Mišela Žāra māja, kuru septiņdesmito gadu nogalē franču elektroniskās mūzikas pionieris iegādājās sev un sievai – aktrisei Šarlotei Remplingai. Lielāko daļu sava albuma Magnetic Fields, kurš tika izdots 1981. gadā un kļuva par īstu astoņdesmito gadu elektroniskās mūzikas klasiku, francūzis sarakstījis tieši šeit.
Kā laiska svētdiena
Kad doties uz Ivisu? Vasarā salā pulsē izklaides enerģija, bet nesezonā Ivisa liekas mazliet lēnīga, taču ļoti mūsdienīga, neraugoties uz gadsimtu laikā atstāto dažādu kultūru mantojumu. Jāsaka gan, ka parasti uz Ivisu nebrauc, lai staigātu pa muzejiem. Ja teātri vai citi "sabiedriski pasākumi" ir kāda cilvēka dzīves organiska sastāvdaļa, viņam ir jāpieliek zināmas pūles, lai atrastu sev vēlamo. Toties nesezonā Ivisa ir lieliska meditatīva vieta. Te var ļauties nesteidzīgai izzināšanai, mēģinot ieklausīties arī vietējo iedzīvotāju ātri bērtajos vārdos. Šķiet, Ivisā tādi pasaules "sīkumi" kā zemestrīces, teroristu uzbrukumi un citas kataklizmas nevienu īpaši neinteresē. Pērn lielākais tūristu pieplūdums ziemas sezonā bija vērojams tieši dienu pirms pagājušā gada decembrī izziņotā pasaules gala.
Fakti
Galvaspilsēta: Ivisa, 30 000 iedzīvotāju
Iedzīvotāji: 100 000
Platība: 572 km2. Ivisa ietilpst Baleāru arhipelāga salu grupā, pie kurām pieskaitāma Maljorka un Menorka
Vietas, kas jāredz Ivisā
Satalajas virsotne (475 m)
Atrodas salas dienvidrietumos Santžuzepas pilsētiņas jurisdikcijā, Ivisas augstākais punkts, no kura sala pārskatāma visā plašumā. Lai arī Ivisas dienvidu daļa nav tik klinšaina kā salas ziemeļi, tieši šeit ir izvietoti iespaidīgākie skatu laukumi. Vērot salas panorāmu, skatoties uz pārsimt metru attālumā lidojošām lidmašīnām, jau vien ir eksotiski.
Pazemes ieeja pilsētā
Ivisas salu kataloņi atkaroja arābiem tikai 1235. gadā pēc arābu 500 gadu valdīšanas perioda. Vēsture stāsta, ka neieņemamā citadele tika iekarota salas valdnieka brāļa nodevības dēļ. Valdnieks ar brāli neesot sadalījis kādu ķīlnieci. Atriebjoties brālis nelabvēļiem, kuri iekārojuši salu jau daudzus gadus, parādījis slepenu pazemes eju. Pazemes eju joprojām var apskatīt vecpilsētā, atrodot San Ciriaco ielu.
Torre de Savinar
Vecais pirātu tornis salas dienvidos, no kura paveras skats uz Es Vedras klinti (380 m). No tā redzama iespaidīgākā Ivisas panorāma. No šī torņa var vērot arī skaistāko saulrietu salā.
Punta de Sapedrera jeb tautā saukta par Atlantis
No tūristiem visvairāk sargātā vieta. Nokļūšana klinšainajā pludmalē, no kuras akmeņiem savulaik uzcelta Ivisas vecpilsēta, var kļūt par neaizmirstamu piedzīvojumu, kas prasīs zināmu fizisko sagatavotību. Nevienā vietējā tūrisma ceļvedī tā netiek norādīta, un ceļš uz 250 metru garo nogāzi katram jāatrod pašam. Ivisas iedzīvotājiem šī vieta ir svēta. Ceļotājiem tā ļauj saskarties ar patieso salas vēsturi.
Formentera
Aptuveni septiņu kilometru attālumā no Ivisas krastiem atrodas viena no skaistākajām pasaules pludmalēm – arī pēc National Geographic vērtējuma – Illetes. Lai tur nokļūtu, ceļā ar prāmi no Ivisas ir jāpavada aptuveni 30 minūtes.