Ļaudis runā, ka visādi klasiskie tūristu stāsti iemidzina pārliecinošāk nekā Jānis Jarāns, tāpēc lasītāju varu iepriecināt ar faktu, ka man ir vairāk kopīgu iezīmju ar pistoli vai kafijas automātu, nevis tūristu, jo pusgada laikā ārā no sava miesta gandrīz neesmu bijusi, kā arī pat nenojaušu, kuras Faru baznīcas iekšējai apdarei izmantoti cilvēku kauli.
Aicinājums nomierināties
Tad, kad Latviju sāka plosīt ziemeļvēji un normālu dienvidnieku iznīcinošas temperatūras, es, piemēram, pirmoreiz mūžā devos nopelst okeānā. Īsa notikumu rekonstrukcija: iebridu Atlantijas okeānā līdz ceļiem, tad agresīvs vilnis nogāza mani gar zemi un iemeta ūdenī, pie viena arī sakuļot akmeņus, tā ka ne tikai riju ūdeni, bet arī dabūju pa galvu. Izkāpu krastā un tēloju, ka viss normāli. Tobrīd nezināju, kā to sauc. Vēlāk gan uzzināju svarīgāko izteicienu portugāliski: "Calma!"
Tas ir aicinājums nomierināties. Tā es, havajiešu ziedu krelles aplikusi ap kaklu, baudīju plus trīsdesmit grādu oktobrī un universitātes starpbrīžus pavadīju, guļot ārā zālītē, kas gan bija liela priekšrocība – tā kā viss ir izkaltis, zāle atrodama tikai īpaši izredzētos punktos.
Mūžīgās saules zeme. Kā tad!
Man drusciņ nāca smiekli brīžos, kad portugāļi stāstīja, ka ziemā gan būšot ļoti auksts – apmēram plus piecpadsmit grādu. Viņi gan nepieminēja, ka tie piecpadsmit grādi būs gan ārā, gan iekšā. Portugālē apkures nav, toties ir plānas sienas un milzīgi logi, kas palīdz dzīvoklim atdzist. Labi, man varbūt nebija jāpiedzeras, ieraugot apkures rēķinu, taču decembrī es gulēju zem četrām segām un degungals bija tik auksts, ka to mierīgi varētu ievietot rumkolas glāzē ledusgabaliņa vietā. Sevišķi sāpīgi bija Skype videozvani uz ziemeļiem, kur man pretī lūkojās ļaudis, kas savos mājokļos tup šortos un dzer aukstu alu. Tādos laikos meitenes kvalitāti pierāda nevis krūšu izmērs, bet gan adīšanas prasme.
Lietas uz labo pusi sāka virzīties līdz ar jaunā gada iestāšanos, kad es gulēju ar trim segām (viena izkrita pa logu), no rītiem basām kājām vazājos pa sakarsušajām balkona flīzēm, vasaras mēteli dienas laikā vairs neizmantoju, kā arī 31. janvārī svinīgi atklāju 2013. gada brīvdabas peldēšanas sezonu.
Delikateses dubļos
Pirms braukšanas uz dienvidiem man nebija sevišķi daudz laika papētīt, kādi vispār tie portugāļi ir. Vienīgais, ko zināju, – viņi kavē. Un tas man, visticamāk, varētu krist uz nerviem, jo esmu tik punktuāla, ka draugi mani sauc par Laimas pulksteni. Jā, viņi kavē. Nu un? Jā, tagad arī es esmu iemācījusies satikšanos nokavēt par 40 minūtēm. Nu un? Tas nozīmē vien to, ka dienvidnieku mentalitāte ir lipīga. Pirmoreiz to sapratu, kad no pasniedzēja galda dusmās nogrūdu kaut kādu dokumentu čupu, jo viņš laikus nebija pateicis pareizos brīvdienu datumus. Pasniedzējs par manu reakciju, protams, bija sajūsmā.
Šejienes dienvidnieki problēmas nemeklē tur, kur to nav. Piemēram, pludmalē salasītos gliemjus viņi pārdod tieši uz ielas, daudz nestresojot par kaut kādām pareizajām tirgošanas vietām vai piemērotām produktu uzglabāšanas temperatūrām. Jā, Algarves piekraste vispār ir slavena ar ēdamgliemeņu pārpilnību – tad, kad ledusskapī "nekā nav", Mārtiņš Rītiņš paņem lasi, bet es sagaidu bēgumu, aizbraucu līdz pludmalei, pakašņājos pa dubļiem un atrodu veselu kaudzi delikatešu.
Bez gliemenēm portugāļa ēdienkartē obligāti jābūt arī zivīm – gan tām sardīnēm, ar kurām saindējos un piedalījos pasaules miršanas čempionātā, gan mencām, kas ir teju vai Portugāles simbols, tiesa, lielākā daļa šī simbola ir importēta no ziemeļiem. Nu un?
Laiku pa laikam uzrodas tādi kaskadieri, kuri apgalvo, ka portugāļu alus ir labākais pasaulē. Tie ir salti meli – te ir apmēram trīs alus šķirnes, un par visām pat Vitālijam Gavrilovam būtu kauns. Vīns – jā, tā ir cita lieta. Līdz šim te neesmu nogaršojusi nevienu pretīgu Dieva dzēriena lāsi. Pat tie, kas maksā vienu eiro un ir pildīti litrīgās tetrapakās, ir brīnišķīgi. Tiem gurmāniem, kas par šo paziņojumu spļaudās, ieteiktu beigt vaikstīties un tiešām izmēģināt. Kā tad izvēlēties labāko? Aiziet līdz vīnu stendam, aiztaisīt acis un paķert vienu pudeli. Grūtākais – nesagāzt visu plauktu.
XIX gadsimts
Es regulāri interesējos, kurš tagad gadsimts, kad nonāku valstī, kurā internets ir lēnāks nekā informācijas tehnoloģiju citadelē Latvijā. Taču Portugālē es citreiz tiešām aizmirstu, kādā laikā dzīvoju. Zināt, kāpēc seriāls Sekss un lielpilsēta netika uzņemts Portugālē? Tāpēc, ka šeit visur ir bruģis, pa kuru Kerija Bredšova ar savām papēžu kurpēm nevarētu pastaigāt. Faru pilsētā ir apmēram divi luksofori – cilvēkiem nepatīk skatīties uz gaismiņām, viņi skatās cits uz citu, lai zinātu, kad un kur braukt. Teorētiski ir aizliegts braukt dzērumā, taču situācijas mēdz būt šādas:
– Nu, braucam!
– Kā, tu taču esi pālī.
– Nu un?!
(Šis ir īstais brīdis, lai apstiprinātu, ka Portugāle pilnībā attaisno sava nosaukuma pirmos divus burtus.)
Par braukšanu Portugālē vispār varētu uzrakstīt atsevišķu grāmatiņu – šeit cilvēki attālumu, kas lielāks par 200 metriem, nobrauks ar mašīnu. Izņēmums ir tie, kuri pārvietojas ar zirgu. Ar mašīnām un zirgiem viņi dodas uz kafejnīcām, jo mājās viņi neēd. Ceļā no savām mājām līdz vilciena stacijai (apmēram divi kilometri) saskaitīju aptuveni 25 sīkās kafejnīcas, kas parasti ir pilnas, jo sešdesmit eirocentu kafijai portugālim vienmēr atradīsies. To viņi sauc par krīzi. Taču kā viņi vispār līdz tai krīzei nonākuši?
Man šķiet, ka es zinu. Cauru gadu šeit zaļo palmas. Skaisti. Man pie mājām ir tādi koki, kas ziemā (decembris, janvāris, februāris) ir nometuši lapas. Normāli, pieklājīgi koki nomet lapas, jo saprot, ka būs auksts, nebūs saules, nevarēs fotosintezēt, bet šis nav tas gadījums. Saule ir, plus piecpadsmit grādu ir – kur problēma? Vai nu šie koki ir nošpikojuši no ziemeļniekiem un Lēdijas Gāgas, ka ir smuki laiku pa laikam nomainīt apģērbu, vai arī tie ir slinki. Un tas arī ir Portugāles finanšu krīzes cēlonis – slinki koki.
Bučošanās algebra
To, ka ģeometrija ir manās rēzus pozitīvajās asinīs, es nospriedu reiz, kad ieraudzīju kādu ledusskapi, kas it kā bija pilns ar pārtiku, un tam blakus stāvēja vairāki desmiti alus pudeļu. Visu pārtiku izņēmu ārā un sakārtoju atpakaļ tā, ka pietika vietas arī tiem aliņiem. Vēlāk uzzināju, ka tā nebija nekāda mana apdāvinātība, bet gan normāla cilvēka tieksme pēc iespējas efektīvāk izmantot pieejamos resursus. Tiesa, portugāļi ar šādu tieksmi neizceļas. Tas, ka viņi savos ledusskapjos produktus liktu pilnīgi bezsakarīgi, man arī varētu būt vienalga, taču to, kā var tik neprasmīgi aizpildīt autobusu, man ir nesaprotami. Tā katru rītu, braucot uz universitāti, knapi varu iekāpt autobusā, kurš patiesībā ir aizpildīts par četrdesmit procentiem.
Iedomājieties trešo autobusu sešos vakarā! Malači! Latvija var! Mēs tiešām ar prasmi saspiesties un izsmērēties gar sienām varētu piedalīties kaut kādā Eiropas Savienības resursu izmantošanas efektivitātes projektā. Un tas ir mazliet jocīgi, jo vispār portugāļi labprāt izjūt sev blakus citus cilvēkus – laukums, ko portugālis uzskata par savu privāto telpu, ir mazs. Es no sākuma nevarēju saprast, ko viņi man lien virsū, un visu laiku kāpos atpakaļ (ar to pārāk nevajag aizrauties, jo te šur tur ir paaugstas klintis). Un to viņu modi sasveicinoties vai atvadoties visu laiku bučoties nespēju pieņemt vēl aizvien. Tā jau normāli, taču, ja man priekšā ir divdesmit cilvēku, tas ir biedējoši. Reiz no kādām viesībām slepeni aizmuku, jo aprēķināju – ja es tagad ar visiem bučotos, tas aizņemtu apmēram pusstundu. Pēc tam šiem ļaudīm, acīs skatīdamās, meloju, ka nezinu, kā un kāpēc aizgāju, jo neatceros. Attaisnojums tika pieņemts ar atzīmi "desmit", jo tas ne ar ko neatšķīrās no normāla Portugāles jaunieša piektdienas vakara stāsta.