Jāatzīst, ka jautājumi par mākslas darbu cenu ir vieni no visbiežāk uzdotajiem sarunās ar cilvēkiem, kuri paši nav dziļi iegrimuši mākslas pasaulē, bet skatās, interesējas, taujā. Man kā mākslas kritiķim nav viegli paskaidrot, kāpēc ārēji līdzīgi priekšmeti – piemīlīgi dabasskati zeltītā rāmī vai porcelāna vāzītes – vienā gadījumā ir nenovērtējami retumi, kam cenu nemaz nav tik viegli pateikt, jo līdzīgu nemaz nav tirgū, bet citā gadījumā dabonami par pāris eiro krāmu bodēs.
Attiecībā uz pagājušo gadsimtu artefaktiem sarunas vēl kaut kā vedas (varu argumentēt, ka ievērojamu mākslinieku oriģināldarbi ir daudzkārt dārgāki par rūpnieciski ražotiem atdarinājumiem utt.), bet mūsdienu mākslas vērtējumā diskusija ātri vien pāriet augstos toņos un beidzas ar naidīgu klusumu – kad esmu dabūjis dzirdēt, ka "tā mans bērns arī varētu!" un "kas tā par s…u čupu!". Parasti sarunbiedrus nepārliecina, ka šodien strādājošo autoru vārdi nākotnē būs tajā pašā mākslas vēsturē, kurā Purvītis un Rozentāls, tikai ar nieka simtgades starpību. Turklāt cilvēki, visi kā viens, uzskata, ka māksla maksā pārāk dārgi, un viņiem ir aizdomas, ka par to jau reiz ir samaksājuši (kurš gan nav dzirdējis frāzi par slaveno "nodokļu maksātāju naudu"?).
Nelīdz skaidrojumi, ka Latvijā mūsdienu māksla ir lēta (gan salīdzinot ar citām valstīm, gan citām precēm un cilvēku ienākumiem – augstākajiem, vidējiem, pat zemākajiem – tepat mūsmājās) attiecībā pret mākslinieku ieguldīto darbu un materiāliem. Uz šī fona Laikmetīgās mākslas centra Kim? iniciatīva rīkot plašu komerciālu pasākumu, kādi ierasti ir mākslas gadatirgi jeb meses citās valstīs, šķiet pilnīgi pārgalvīga, bet, iespējams, stratēģiski gudra. Jo tā arī nav parasta prakse, kad biznesā ielaužas institūcija, kuras sākotnējie mērķi ir pavisam citi (ja atceramies – sabiedrības izglītošana tā arī joprojām iestrēgušajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja projektam). Ne velti Riga Contemporary ir mese izstāde, kurā ieeja ir par velti, liela daļa dalībnieku ir galerijas – mākslas iniciatīvas vai platformas ar nekomerciālu funkciju –, un Rīgas investīciju un tūrisma aģentūras apsveicamā iesaiste pasākuma finansēšanā ir kārtējais ieguldījums sabiedrības izglītošanā, apgaismošanā, audzināšanā.
Tomēr tirgus paliek tirgus: apmeklētāji uzzinās, cik kas maksā, un rīkotāji, iespējams, nāks klajā ar rezultātiem – darījumu skaitu, finanšu rezultātiem, cenu rekordiem. Pārdošanas rezultāti būs kritiski svarīgi, lai šis sarīkojums kļūtu tiešām ikgadējs un audzētu starptautisko prestižu. Sliktākajā gadījumā maskas kritīs un acis atvērsies mums pašiem – kas sevi iedomājas par ārkārtīgi kulturālu tautu, ar to saprotot gatavību iesaistīties bezmaksas mākslinieciskajā pašdarbībā. Runājot par citu tautu kultūru, mēs gan vispirms iedomājamies to sasniegumus profesionālajā mākslā un nāciju spēju tos novērtēt, arī naudas izteiksmē.