Brīvā telpa

Ir gada pirmā diena, un mājās atnācu laikā, kad citkārt ceļos. Kavējos domās un rakstu. Man blakus ir planšete, kura, savienojusies pa gaisu ar skandu, gādā par mūziku. Otrā pusē ir viedtālrunis, tajā skatos savu draugu, paziņu, kolēģu un nejaušu cilvēku prieku, veco gadu pavadot un jauno sagaidot. Vienā kanālā ir ģimenes grupas čats, citā – svešzemju draugi un pielūdzēji. Jūs šajā gadumijā bijāt viens vienīgs glitterati – krekli un uzvalki, vizuļojošas kleitas, vienu vakaru tāda, otru citāda, mirguļojošs meikaps, zelta somiņas un rotāts interjers.

Vai kāds vizuļojošajā naktī domāja, ka ir bijis grūti, ka kāds bezjūtīgi prasti mājas un ielas renovējis? Nē, drīzāk daudzi saprata, ka gausties nav pamata, un uzsauca tostu ne tikai jaudīgajam 2018. gadam, bet Latvijas valsts simtgadei. Man ir viss, ko man vajag, arī manā ģimenē visiem ir darbs, veselība un siltas mājas. Dārzos zied rozes, ziemā ir laiks un nauda, lai trauktos lejā no Eiropas kalnu virsotnēm vai aizbrauktu uz siltajām zemēm. Vasara, par to nemaz nerunāsim, – mums ir saule un jūra, un vējš.

Iespējams, no vecā gada jaunajā ievīsies manifestu un atzīšanās tēma. Tiks pateikts nepateiktais, un katrs pats turpinās būt sev medijs. Tā ir katra paša izvēle, vai kļūt par viltus ziņu, instastory vai patiesību, kad būt par gudru līderi un kad – par autentisku klaunu. Gadumija man atnesa jaunu darbu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kur būšu tā pati zivtiņa, tikai plašajā okeānā. Tā ir neparasta sajūta, ka par darbu šādā vietā gribas pateikties ik dienu, jo lielas arhitektūras jaudu Latvijā nemaz tik bieži neiznāk novērtēt. "Šī nacionālā bibliotēka ir ideāla," bija ierakstījusi kāda skolniece viesu grāmatā. Neskaitāmas lapas ar sirsniņām, kaķu bildēm, draudzības apliecinājumiem un sajūsmu visās iespējamās valodās.

Latvijas Nacionālā bibliotēka ir lielākā publiskā telpa zem jumta Latvijā, kas ir brīvi pieejama ikvienam. Freespace ir arī šī gada Venēcijas arhitektūras biennāles tēma un izstādes moto, arī mana darba jaunais izaicinājums. Kā savienot ēkas pašas dzīvi un funkcijas ar spontanitāti un neplānoto programmu, ko šādās brīvi pieejamās telpās ievieš lietotāji? Vai viņus kontrolēt un ierobežot vai uzklausīt un piedāvāt savu freespace dāsni un labvēlīgi? Sabiedrībai no lielas arhitektūras ir jāiegūst daudz vairāk, nekā noteikts tās projektēšanas uzdevumā. Tā ir publiskās un arī privātās arhitektūras atbildība. Tas ir tieši tā, kā biennāles uzsaukumā pieminētajā grieķu parunā ir teikts – tā sabiedrība ir izcila, kurā veci vīri stāda kokus, zinot, ka to ēnā nekad nesēdēs.