Esmu viesojusies dizaina salonos, kur visi zina – ielūgums būtu nepilnīgs, ja tam nebūtu pievienota arhitektūras ekskursija. Arī tikko atklātā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Nacionālo bibliotēku kopizstāde Tiks aizliegts. Baltijas grāmata 1918–1940 man lielā mērā bija par arhitektūru, jo pirmo reizi viesojos Igaunijas Nacionālajā bibliotēkā – pēc skata pavisam savrupā akmens ēkā, tādā klusā milzī, kurš atklājas vien tad, kad tiekam tam klāt no iekšpuses.
Igauņi bibliotēku sāka celt vienos politiskajos apstākļos – 1985. gadā – un beidza citos – 1993. gadā, kad Igaunija jau bija brīva valsts. Ēkas arhitekts Raine Karps ir viens no pazīstamākajiem reģiona arhitektiem, viņa darbības ziedu laiki bija padomju okupācijas gados. Tik daudz ēku uzcelts, to vidū leģendārā Linnahall un citas, bet bibliotēka ir viena no tām, kas saglabājusi savu funkciju un ir pieejama visiem. Ja neesat šajā ēkā bijuši, noteikti aizejiet – būs Tallinā jauna adrese izstādēm un kafijai. Bibliotēkas interjers ir meditatīvs kā katedrāle. Sakrālo efektu stiprina arī interjerā eksponētais Sāremā salas dolomīts, majestātiskas kāpnes, vitrāžas un pat krāsains rozes logs.
Lai arī Baltijas arhitektu rokraksts padomju okupācijas gados veidojās stiprā somu arhitektūras ietekmē un pat mūsu labāko arhitektu – Martas Staņas, Modra Ģelža, Oļģerta Ostenberga – darbos var sastapt diezgan tiešus citātus, mazliet jaunākā Raines Karpa rokraksts ir unikāls un drīzāk liekams līdzās nevis romantizētajiem modernistiem, bet padomju bloka brutālistiem. Igaunijas Nacionālajā bibliotēkā man bija iespēja pārliecināties, ka šiem starp brutālismu un postmodernismu vibrējošajiem darbiem ir smalka dvēsele. To es saku, jo lielu daļu ēku pasaulē nav iespējams apskatīt, tās ir nojauktas, pārveidotas, atrodas kritiskā stāvoklī un ir jāmin tikai no ārpuses vai fotogrāfijām. Ēku un tās smalko dvēseli sargā fakts, ka tajā atrodas bibliotēka. Ne jau tāpēc, ka bibliotēka pēc funkcijas ir smalka un grāmatas ir smalkas, un zināšanas ir smalkas. Tāpēc, ka bibliotēka ir atvērta vienmēr un visiem un būs atvērta vēl ilgi.
Vēl, ja neesat bijuši, kādu laiku ir no jauna atvērts restorāns Tuljak nostāk no centra Piritas virzienā. Interjers ir ievērojami pārbūvēts, tomēr šis ir gandrīz autentiskā kvalitātē baudāms padomju modernisms, funkcionāru un intūristu dzīvesstils ar skatu uz Tallinas pasažieru ostas zilajiem ūdeņiem, terasveida labiekārtojumu, zemajiem dārza baseiniem, sarkano ķieģeļu sienām un citām tipiskām tā laika detaļām. Ēdienkartē – modernā igauņu virtuve. Lieliska! Restorāns un tam līdzās esošais Ziedu paviljons, kurš patiešām projektēts savulaik populārajām puķu izstādēm un kurā bieži notika arī augsta līmeņa padomju funkcionāru pieņemšanas, ir Valves Pormeisteres darbs.
Biju iecerējusi vēl tik daudz pastāstīt, bet visa rakstāmvieta jau aizņemta. Pabiju vēl vairākās vietās un ceļojumu noslēdzu ar peldi Pērnavas dāmu pludmalē. Viss bija tik skaisti, ka likās – fonā skan mūzika. Burvīga vasara pat tiem, kas strādā.