Pēdējā laikā Rīgas centrā novērojama pastiprināta rosība. Cits pēc cita tiek īstenoti jauni būvniecības projekti – to autoru vidū ir vai visi pazīstamākie latviešu arhitekti: Tal Residence (Ingurds Lazdiņš), Centrus (Zane Kalinka), Sarkanais ledus (Uldis Lukševics), Magdalēnas nami (Gatis Didrihsons). Nupat publicēti bijušās Sporta pils kvartāla apbūves konkursa rezultāti. Nemaz nerunāsim par "dvīņu torņiem" Ķīpsalā (Uldis Lukševics, Andis Sīlis). Vairāki no tiem ir t. s. trekno gadu projekti, taču raksturīgi, ka attīstītāji pašlaik piedāvā visai vienveidīgas ēku funkcijas – pārdodamos dzīvokļos pārvērtušās arī sākotnēji iecerētās viesnīcas un biroju centri. Tas nozīmē, ka īsā laikā piedāvājumā nonāks simtiem, tūkstošiem jaunu dzīvokļu!
Es gan tikai ar grūtībām spēju iztēloties to iemītniekus. Attīstītājiem droši vien ir savi aprēķini, bet izplatītie reklāmas materiāli konkrētu auditoriju neiezīmē: no jauno namu reklāmām pazudušas nesen vēl obligātās smaidīgās ģimenes, to vietā – kaili luksusa interjeri, jo saprotams, ka šie dzīvokļi nebūs lēti. Kas tajos varētu iemājot? Ne jau darbarūķi, kuri turp pārceltos no Zolitūdes, – nebūs pa kabatai. Lauku un mazpilsētu iedzīvotāji pārceļoties, visticamāk, Rīgā piestās tikai lidostā. Uzturēšanās atļauju kārotāji ir atzīti par valstiski nevēlamiem. Dzird runājam, ka no industrijām plaukstošākās esot radošās, taču iztēloties dizaineru, kurš "dvīņu torņu" apartamentos darina ekočības, lai tās ar velosipēdu nogādātu Kalnciema tirdziņā, ir pārāk dīvaini.
Šķiet, vienīgā joma, kurai Latvijā paredzēta stabila attīstība, ir militārā: pasūkstījušies, ka neesot kur izmitināt dažus simtus Āfrikas bēgļu, valstsvīri, ne aci nepamirkšķinot, solās uzņemt jaunus un jaunus NATO militārpersonu pūļus. Katru vakaru TV skan entuziastiskā Aijas Kincas balss, kura mums sniedz tik nepieciešamo informāciju, ko karavīri ēd, kā skrien un "kačājas", jo neko citu jau, atzīstot, ka mūsdienu karš nav parastais, bet hibrīdais, pret ko Brisele nedodot nekādus, nu itin nekādus ieročus, mēs no viņiem arī negaidām. Ja jau aizsardzības budžets augs, gan tiks arī militāri patriotisko runu teicējiem, mediju un kultūras projektu bīdītājiem.
Arī to var izmantot kā labu platformu sarunai par tēmām, kurām visupirms būtu jābūt intelektuāļu rūpju lokā: mūsdienu militārā retorika taču atceļ dzimuma, rasu vai etnisko diskrimināciju, ja vien zaldāti saprot pavēles angliski. Arī viendzimuma laulību jautājums lielākajā daļā NATO valstu armiju ir atrisināts, un ne jau tradicionālo vērtību aizstāvjiem pa prātam – atšķiras vienīgi nianses, piemēram, par homoseksuālo atraitņu tiesībām. Drošības vārdā nāksies vien sveikt vīrus uniformās gaidāmajā Eiropraidā! Tādēļ mans ieteikums dzīvojamo namu attīstītājiem – pievienojiet reklāmām bildītes ar dažādu rasu un orientāciju virsnieku ģimenēm, būs drošāk!