Lai gan manā rīcībā nav ziņu par veģetāriešu skaita maiņu Latvijā, interese par veģetārismu un vegānismu acīmredzami ir augusi. Vai tā saglabāsies mūžīgi, ir grūti pateikt. Turklāt šeit nozīme ir dažādiem faktoriem, ne tikai cilvēku attieksmei pret dzīvniekiem, jo gana daudz cilvēku veģetārismu izvēlas dietoloģisku apsvērumu dēļ. Tomēr pietiekami sarežģīto jautājumu – vai ir jābūt veģetārietim – nevar atbildēt, vienkārši noraidot to kā pseidoproblēmu, kas gluži kā sērga ievazāta no citām zemēm. Turklāt līdzīga attieksme sastopama arī diskusijās par citiem jautājumiem, un tāpēc šis pieņēmums, manuprāt, ir pelnījis nelielu komentāru.
Pirmkārt, pat ja pieņemam, ka viena vai otra ideja ir palienēta no citās zemēs, kultūrās vai laikmetos dzīvojošiem cilvēkiem, ar to nepietiek, lai to atzītu par mūsu zemei, kultūrai un laikam nederīgu. Ja mēs šādi sāktu šķirot idejas, latviešiem būtu jāatsakās no Dziesmu svētkiem un LTV Panorāmas, Vecrīgas un Rundāles pils, glezniecības un kristietības, mobilajiem telefoniem un mikroautobusiem. Mums būtu jāatsakās no Saeimas un Satversmes ar visu jauno preambulu, un ko tad mēs darītu? Ikdienā mēs, protams, nedomājam par to, kādas ir šo Latvijai tik raksturīgo parādību saknes, bet no tā neizriet, ka tās ir mūsu privātīpašums. Atceros igauņu kolēģi, jaunu filosofijas pasniedzēju, kura bija patiesi pārsteigta, uzzinot, ka Latvijā arī ir Dziesmu svētki, viņa bija dzīvojusi svētā pārliecībā, ka tā ir unikāla, vienīgi igauņiem raksturīga tradīcija.
Otrkārt, ir kaut kādi iemesli, kāpēc viena ideja kādā vietā iedzīvojas, bet cita – ne. Ir jābūt kaut kādai vajadzībai, problēmai vai jautājumam, uz kuru palienētā ideja ir atbilde. Tas nenozīmē, ka saskarsme ar pasauli mūs nemaina un viss, ko mēs no citiem paņemam, ir kaut kādā ziņā jau mūsos ielikts. Diez vai latviešiem no laika gala ir bijusi vēlme sazināties ar jebkuru jebkurā vietā un laikā un mobilais telefons nācis kā perfekts šīs vēlmes apmierinājums. Idejas var uzspiest, iestāstīt, iemānīt, taču šaubos, vai to var izdarīt ar jebkuru ideju. Tāpēc es teiktu, ka intereses par veģetārismu pamatā ir kaut kāda pieredze un jautājumi, uz kuriem šī prakse ir atbilde. To pašu var teikt par samērā sen pārņemto kristietību vai nacionālās valsts ideju un mazāk pierasto dzīvnieku tiesību ideju vai feminismu.
Cita lieta, ka idejas, kas būtiski ietekmē cilvēku pašizpratni, reti kad tiek pārņemtas mehāniski. Piemēram, lai cik absurda bija histērija ap grāmatiņu Diena, kad Kārlis bija Karlīna, šis notikums bija acīmredzams apliecinājums, ka latviešiem ir pašiem jāatrod veids, kā runāt par svarīgiem jautājumiem latviski. Arī veģetārisma un vegānisma aizstāvjiem, šķiet, ir jāatrod sava – latviskā – balss.