Jūtas

Es nezinu, kā jūs, bet es izstādēs vairs neko nevaru palasīt, man ir par daudz, par daudz, es negribu zināt, es gribu redzēt savu ceļu un lai ir jūtas. Es neskatījos internetā, nebija tajās dienās daudz brīva laika, es braucu mācīties nākotnes žurnālistiku, apguvu prasmes, kā būt #remarkable, taču bija dažas stundas dienu iepriekš, saulains, spirdzīgs ziemas rīts, zināju, kur muzejs, tur blakus vēl divi vai pat trīs. Gāju uz vienu, bet iegāju citā, pavisam ne pēc plāna, jo apstādināja izkārtne pie fasādes. Tropiskais modernists, arhitekts ikona, ne tā, ka Latvijā pazīstams, tomēr Prickeru saņēmis, garš mūžs, harismātisks skatiens un stāja, milzīgs portfolio, interesanta izstāde, dziļie Indijas pigmenti – okers, umbra… Fotogrāfijas, plāni, zīmējumi, ēku modeļi un stāsti, protams, pat mazs templītis un mūzika. Miers, klusums, modernā Eiropas labklājības valsts izstāžu zālē. To visu iefailēju, apstrādāju, kādu kārtējo trendu apstiprināju, zināju, kam stāstīšu tālāk. Parunājos ar zāles uzraugu, viņš zināja, kur ir Lettland, pakavējāmies Berlīnes mūra trīsdesmitgades noskaņās, tad viņš taujāja, vai es arī taisot izstādes, un teica, ka pārāk daudz cilvēku šo izstādi tik ilgi nepētot.

Kad izgāju ārā, vēl daudz telpu bija priekšā un grāmatu veikals, un kafija, nolēmu pakāpties augšā un tur ieraudzīju… jūtas. "Mīļie skatītāji! Izstāde Jūtas ir par intuitīvu dialogu starp jums un mākslu. Tas pirmkārt nozīmē, ka te neatradīsiet nekādu informāciju par mākslas darbiem. Nekas jūs netraucēs..." Un vairāk nekā, ne koncepta, ne kuratora, neviena ego manifestācijas. No vienas gleznas manī vērās mazas, apaļas un neparasti zilas acis, citā animācijas darbā sievieti apēda tārpi, stīvas lelles sēdēja skolas solā, androgīns tipāžs ar rozā ādu pliks pīpēja un vērās pilnmēnesī, varbūt pat bērns, īdēja vijole, pulsēja citas skaņas. Telpas bija mazliet tukšas, bez uzrakstiem, biedējošas, cilvēki klusēja, liekas, ka skatījās ilgāk. Lasāmā te nebija, neviena burta, ne mazākā cipariņa, ne bukleta četrās valodās, nekā. Tikai māksla un jūtas.

Tikai tagad, pēc trim nedēļām, nolēmu paskatīties, par ko bija jūtas, kas autors, kādi darbi, o, jā, protams, iespaidīgi! To patiesībā kaut kur varēja uzzināt izstādes beigās, bet tieši tik neuzkrītoši, ka es toreiz nepamanīju vai arī negribēju, lai vārdi iztraucē manas jūtas. Tikai tagad es uzzināju, ka biju piedzīvojusi Jūtas to pirmajās dienās, ka tās vēl gandrīz gadu būs apskatāmas, bet es negribu jūs traucēt ar vārdiem, adresēm un internetiem, sameklējiet mani, es jums pastāstīšu, kur jābrauc, vēl līdz nākamā gada oktobrim, un visu gadu Jupiters būs Mežāzī, un lietas mainīsies, un uz pasauli nāksies paskatīties citādi, tāpēc aizbrauciet, bet apsoliet, ka pirms tam neko nelasīsiet un neskatīsieties, lai paliek tikai jūtas. Lai nekas netraucē jūsu dialogam ar mākslu ne šodien, ne 2020. gadā!