Lielā garlaicība

Jokošanās kļuvusi par obligātu pamatnosacījumu lielpasākumos. Jo trūkst pašnovērtējuma? Kapēc ir jācenšas jokot caur nevaru? Vai citādi neskatīsies to tiešraidi TV, neies uz latviešu filmām?

un neļaujies apklusināties. šausmīgi maz cilvēku Latvijā saka, ko domā.

Ne tik sen pasniedza Lielās mūzikas balvas. Lieliska ceremonija ar intelektuāli piesātinātiem tekstiem (komentāriem par komponistiem un mūziķiem), to autors, ja nemaldos, bija Silabiedris. Šī ceremonija netiecās atdarināt oskarus, bet gan piedāvāja vērtīgu saturu līdz ar elegantu izpildījumu. Tādēļ nav obligāti jāzviedz un jāizklaidējas, kad pasniedz balvas, izrādās, ja organizatoriem un režisoram ir galva uz pleciem, ceremoniju var veidot arī citādāku, un tas patiešām izdodas. Tā teikt, forma un saturs savstarpēji nekašķējas. Arī LKr bija daudz pavisam nopietnu filmu, par kurām būtu vērts 'skaļi domāt' publiskā telpā, bet tur uz komerciju orientētajam režisoram pietrūka spēju atrast pareizo rāmi visam pasākumam. Jā, grūts uzdevums. Bet, kā pierāda jau minētā mūzikas balvas ceremonija - tas nav neiespējami. savukārt doma par oskaru atdarināšanu būtu gan organizatoriem, gan balvu saņēmējiem tomēr jāatmet

Kodolīgs, patiess un atklāts komentārs. Pat pārsteidzoši - šķita jau, ka tikai Naumanis uzdrīkstēsies ko bilst. Jā, diemžēl pat gaumīgi pasmaidīt par sevi neprotam, kur nu vēl pasmieties. Konkrētajā gadījumā vēl trakāk - neprotam jokot, nu, raujviņkociņ, tad vismaz lai būtu tā, ka nav kauns skatīties. Bet bija. Ne tikai garlaicīgi. Kauns. Un tas jau ir ļoti slikti, ņemot vērā to, ka ceremoniju vispār iestudējis režisors, ne pamatskolas aktīvisti. Spriežot gan pēc komentāriem ap šo bēdīgo pasākumu - liela daļa skatītāju zema līmeņa balagānus kā "tautas pašcieņas" aizskārumu neuztver. Kārtējais šruntīgais scenārijs, kārtējais štruntīgais izpildījums. Pašcieņa tiek aizskarta tikai tad, ja netiek runāts latviski. Tad gan! Tas uzplēš dzīvu nervu un izraisa kaislīgu brēku.