Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Mana pirmā Teātra diena

Izdzirdot radio rīta sveikumu visiem teātriniekiem Starptautiskajā teātra dienā, jau gluži pierasti un bez domāšanas neattiecināju to uz sevi. Man allaž bijis jāmulst, šo svētku sveicienus saņemot arī privāti, taču līdz šim gadam nebiju par šīs neatbilstības iemesliem pat aizdomājies.

Un tad tas notika: viens no aktieriem, ar kuriem jau no rīta mēģinājām jaunu izrādi, pēc pīppauzes smejot jautāja, vai mēs nedosimies gājienā. Puisim šo jautājumu bija uzdevusi viņa mamma: esot taču Teātra diena... Tā kā es šai kompānijā biju vienīgais, kurš vēl bija pieredzējis teātru košos iznācienus ielās, man bija jāstāsta, par ko tad puiša mamma ir runājusi. Es centos, bet ikreiz, jau liekot punktu savai teikai, jau atkal man tika jautāts: "A jēga?".

Kāpēc tie teātri gāja? Jautri, smuki, pacilājoši – aktieri visvisādos tērpos dziesmas dziedāja. Labs iemesls gandrīz vai legāli ieraut. Uz kurieni gāja? Neatceros. Bet satiksmi apstādināja. Kam to vajadzēja? Stāvējām gar ielas malām, mājām ar rokām – es vēl biju apbrīnotāju pulkā. Teātrus apbrīnoja? Jā, laikam. A jēga? Var taču uz teātri aiziet...

Kaut atbildot jau trešo reizi apjautu, ka nespēju vairs loģiski to tālo gadu izdarības sapratīgi pamatot, padevos gan tikai pēc piektā jautājuma – nācās beidzot pašam sākt skaidrot sev: patiesi, kas tad tas tur bija un notika?

Teātrinieki ielās bija izcili sabiedriskā viedokļa veidotāji – dzīvot, biedri, kļūst labāk, dzīvot kļūst jautrāk. Tas nekas, ka būrī. Un mēs mājām, un mēs tik ļoti gribējām ticēt, ka viss ir labi – kurš gan to tagad pārmetīs. Un mums šīs laimības alkas sniedza gan teātra, gan visa veidu mākslu profesiju darbinieki, kuri ar gudru ziņu materiāli tika nodrošināti virs vidējā. Kāpēc gan koši nerotāties, ja neesi neveiksminieks. Teātrinieku ielu gājieni ne tikai bija atļauti, tie tika veicināti. Protams, kāds šodien bildīs, ka šīs gluži vai nacionālā mēroga svinības kaut kādā veidā tomēr stutēja mūsu identitāti, neļāva tai svešā jūgā pagurt. Par dziesmu svētkiem un Jāņiem es labprāt piekrītu, bet teātrinieku ielu kopībā gan neko tik nacionāli zīmīgu neatceros: repertuārs allaž nav bijis tikai nacionālajā balstīts, bet Teātra dienas profesionālo dzerstiņu atstāsti iespaido joprojām.

Tikai šogad, atbildot jaunajiem par padomiju, pamanīju, ka tolaik un vēl joprojām tiek uzsvērts, ka 27. marts ir Teātra svētki, kaut oficiālais statuss ir Teātra diena, un tas skan ievērojami nopietnāk – īpaši, ja sākam šo apjautu pildīt arī jēdzieniski. Diena, kad... kad kas?

Šodien itin viegli pamanīt brīdi, kad sāka izsīkt teātru ielu gājieni – tad, kad sākās īstie un patiesie. Bet Teātra svētkus taču neesam zaudējuši, tikai nu tie vērtušies nešaubīgā pārliecībā, ka šis nu ir tas datums, kad ik gadu teātri plēsīs jokus un pie reizes krietni papildinās savus paliesos budžetus. Šīs jēdzieniskais pildījums tiek veicināts visos līmeņos, pašus teātriniekus ieskaitot. Kāds savu aktivitāšu pamatošanai bilst, ka šī esot tā diena, kad nu mēs varot runāt visu, kas iekrājies pret savu esmi "šai valstī". Vai tiešām jāatgādina, ka jau 20 gadus to varam darīt arī bez teātra starpniecības? Un vai "patiesības teikšana" par paaugstinātām biļešu cenām ir mūsu tautiskā protesta spilgtākā forma? Varbūt tomēr Teātra diena (!) pildāma ar kādu augstāku vēstījumu? Varbūt eksistenciālu?...

Protams, beidzot skaidrojumu jaunajiem aktieriem par to laiku "kad mēs bijām jauni" ar šādu jautājumu, es ļoti labi apzinājos tā bezgalīgo naivumu. Mēs taču esam raduši pie Teātra svētkiem, kur pat ļoti cienījami teātrinieki pēkšņi apmulst un tēlo, ka teātrim ir vien smīdināšanas funkcija. Un tomēr šīs pašas dienas vakars nesa negaidītu un gluži taustāmu apstiprinājumu manai datumam nepiedienīgajai domai – es ieraudzīju sociālajos tīklos vienu un vienīgo teātri, kurš aicināja savus skatītājus uz izrādi ar piebildi "Ieeja par brīvu!". Apsteidzot savu stāstāmo, atzīšos, ka būtu bijis gatavs arī samaksāt par Nerten etīžu teātra tā vakara izrādi, un pat dubultā. Nē, es neieraudzīju neko tik ļoti pārdabisku, lai mestos aicināt pasaules festivālu pārstāvjus palūkoties uz šo teātra parādību ciešāk. Tieši pretēji – es pārliecinājos, ka patiesai teātra fenomena izpratnei tas ir gluži lieki. Trīs puiši nelielas četrgaldiņu kafejnīcas telpā izspēlēja itin atpazīstamas un sadzīviskas etīdes par mūsu patieso un pavisam vienkāršo esamību šeit un tagad. Kafejnīca bija stāvgrūdām pilna, un nepavisam ne tāpēc, ka ieeja bija par brīvu. Sanākušajiem tas bija gaužām nepieciešams – lai atpazītu pašiem sevi šai dīvainajā pasaulē. Mēs smējāmies, mēs plaudējām un iznācām... iznācām naksnīgajā pilsētā drusku vairāk un intensīvāk padzīvojuši šo dzīvi. Varbūt tādus mirkļus sauksim par patiesās Teātra dienas jēdzienisko pildījumu – pierādīt, ka teātris ir kas vairāk par kumēdiņiem? Un es apzināti nelietoju vārdu "kas augstāks". Kaut gribētos.

Tāda bija mana mūža pirmā Teātra diena.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja