Mazie darbiņi

Gadu noslēdzot, domu mēģinu pārfrāzēt, sakot, ka pabeigts nams ar slēgtām durvīm nav arhitektūra. Darbīgs, atvērts un enerģisks nams ir arhitektūra, tāpēc šogad bieži nostājos skābā, nevis saldā ābola pusē. Jaunajā, arhitektūras entuziastu iecienītajā TV raidījumā Adreses, kurš arī pats būtu izvērstas recenzijas vērts, pretnostatīja divus šogad tā pa īstam iešūpojušos līdzīgas funkcijas arhitektūras darbus – koncertzāli Lielais dzintars Liepājā un Dzintaru koncertzāli Jūrmalā. Pirmais tas sliktais, otrs – labais. Lielajā dzintarā esmu bijusi klausītāja koncertā, esmu izstaigājusi kabinetus, mūzikas skolu, pārģērbusies un krāsojusies grimētavā, ēdusi kafejnīcā, bet joprojām, ja vajag tikt, piemēram, uz kādu zāli augšstāvā, varu maldīties kā dziļā mežā.

Arhitektūras kļūdu šajā namā ir tik daudz, ka tas jau ir komiski, taču tieši šis neveiklais, oranžais neveiksminieks ir liela prieka un enerģijas avots. Namā ir arī skola, te vienmēr ir cilvēki, durvis ir atvērtas, viena izstāde nomaina citu, katru dienu piecas bildes un smaidīgi cilvēki sociālajos tīklos, nemaz nerunājot par mūziku, kam nams ticis radīts. Šo namu fotografē, filmē, ar to lepojas, jo savs bērns ir savs, vai tam nesmukas ausis vai rudi mati. Bet ko mēs zinām par Jūrmalas zāli? Arhitektu izlolota, līdz sīkumam arhitektoniski izmīlēta, kā Latvijas Kultūras kanonā ierakstīta arhitektūras ansambļa un kultūras pieminekļa uzlabota nākotnei, zāle dzīvo savrupu, no kolektīvā arhitektūras labuma atrautu dzīvi. Koncertu programma ir burvīga, taču publiskām ēkām ir jābūt publiskām, ar to saprotam ne tikai pamatfunkciju pildīšanu, bet alternatīvas urbānas mājvietas radīšanu vismaz apkārtnē dzīvojošajiem. Starp citu, atklāju, ka daudzi kolēģi nevienu no zālēm pat nav redzējuši. Ja arhitektūra neinteresē pašus arhitektus, skaidrs, ka arī sabiedrību nevaram vainot ignorancē.

Līdzīgi es jūtos Rīgas Barona ielā. Man te patīk. Jā, bija briesmīga vasara – haoss un putekļi, bet vai kāds bēga uz Tērbatas ielu? Nē, jo visiem patika spiešanās un drūzmēšanās, vienu brīdi pat nācās kolektīvi dalīties ar šauru strīpiņu ielai pa vidu. Kājāmgājēji, riteņbraucēji, mašīnas un tramvajs – visi kaut kā sadzīvoja publiskajā telpā starp smilšu čupām un bruģa grēdām, jo tieši tas ir tas, ko vēlamies pilsētā. Kopā būšanu, nelielu rīvēšanos, zināmu haosu un interaktivitāti. Paēst veģetārajā restorānā, pārskriet pāri ielai pēc svaigi spiestas sulas ekoveikalā, uzpildīt ledusskapi pārtikas veikalā, pasēdēt ar datoru franču beķerejā. Kāds varbūt iepazinās, jo nokrita no riteņa, bet šoferis apstājās un palīdzēja tikt atpakaļ. Atjaunotajā Barona ielā izskatās, ka cilvēku pilsētā ir vairāk un tramvajs kursē biežāk, turklāt tā kļuvusi par iecienītu sportošanas trasi, daudzi vispār vairāk sākuši iet kājām – lūk, tādām ir jābūt labas arhitektūras un dizaina sekām.

Ir beidzies gan baroka, gan modernisma laiks arhitektūrā, kaut formas joprojām tiek atražotas, taču vai tās ir kritikas vērtas? Par ko runā cilvēki? Par Barona ielu šogad runāja visvairāk, par puķēm un soliņiem pie namu fasādēm runā. Par mazajām ieliņām. Es šogad esmu redzējusi vairākas sakārtotas kāpņu telpas. Kādi paši remontējuši, citi ar labu arhitektu vairākus gadus strādājuši. Ar glītu dzīvokli nav māksla lepoties, ar sakārtotu kolektīvo telpu ir. Tādi mazi darbiņi man likās īpaši – arī iztīrīti pagalmiņi, sētas, mazas ekošika mājiņas, par kurām neviens neuzzina.