Pulcēšanās baros raksturīga dažnedažādām dzīvu būtņu sugām, un, iespējams, tāpēc cilvēki dažkārt to uztver ar aizdomām – spriež, ka barā jeb "masā" var zust katras personas individualitāte un spēja saprātīgi spriest, var pasprukt vaļā apslāpētas negantas dziņas, vārdu sakot – pūlī cilvēks var nemanot aizmirst, ka ir cilvēks, un sākt uzvesties kā tāds zvērs. Ja ir vēlēšanās šo domu gaitu ilustrēt, var piesaukt plosīšanos populāras mūzikas koncertos, sporta līdzjutēju izraisītus grautiņus, reliģiskos pasākumos sākušos paniku un daudzus citus piemērus.
"Mūsu pētījumi apliecina, ka pūļi ir sabiedrībai ārkārtīgi nozīmīgi," intervijā žurnālam National Geographic stāstījis Skotijas Sentendrūsas Universitātes psihologs Stīvens Reihers. "Tie palīdz mums apzināties, kas mēs esam, tie palīdz mums izveidot attiecības ar citiem [cilvēkiem], tie pat iespaido mūsu fizisko labsajūtu." Minētie pētījumi veikti Indijā, Alahabadā, vietā, kur ik gadus aptuveni astoņu nedēļu laikā saplūst vairāki miljoni svētceļnieku – pērnā gada februārī Gangas krastos uzceltajā pagaidu pilsētā vienubrīd esot dzīvojuši pat 36 miljoni, un ne velti šī tiek uzskatīta par visvairāk apmeklēto svētceļojumu vietu pasaulē. Un, saprotams, tā ir vilinoša vieta arī dažādiem pūļa uzvedības un ietekmes pētniekiem, kas, piemēram, cenšas izdibināt, kāpēc svētceļniekus, kas veic rituālo mazgāšanos ar industriāliem notekūdeņiem piesārņotajā un pašas svētceļnieku nometnes sagandētajā upē, parasti nepiemeklē nekādas sērgas, un daudzi pat apgalvo, ka pēc šī pasākuma viņu fiziskā un garīgā labsajūta tieši uzlabojusies.
Vērojot pūli vai, teiksim, bļitkotāju baru no malas, mēs parasti uzmanību pievēršam tam, ko tas nozīmē vai pauž "uz āru" mums, tiem, kas sevi par daļu no pūļa neuzskata. Vēl samērā nesen, redzot reportāžas no Occupy Wall Street pulcēšanās Ņujorkā, bija noprotams, ka šie ļaudis "uz āru" pret kaut ko protestē, bet kas ar viņiem notiek "uz iekšu", tik viegli vis nebija apjaušams. Taču, kā mēs labi zinām no savas pieredzes Dziesmu svētkos vai atminamies no atmodas laika mītiņiem, reizēm tas, ko sapulcēšanās dod mums pašiem, ir pat krietni vien nozīmīgāks par ārējo iespaidu.
Šīs sajūtas atminējos, sekojot līdzi baisajiem notikumiem Kijevā un ziņās lasot, ka, lai gan bojā jau bija gājuši vairāki desmiti, uz pilsētas laukumu dodas arvien vairāk un vairāk cilvēku. Atcerējos, ka pēc lielveikala sabrukšanas tepat Rīgā pie tā drupām pulcējās ne tikai bojāgājušo vai cietušo tuvinieki, bet arī cilvēki, kam laimīgā kārtā pašiem ar šo traģēdiju nekādas tiešas saistības nebija. Lai gan tomēr bija – kaut kas viņos nelaimes iespaidā bija tik ļoti sakustējies, ka vienīgā pareizā un laikam jau dziļi mūsu dabā ierakstītā rīcība un iespēja turpināt būt par cilvēkiem viņiem bija šķitusi sanākšana kopā, nepalikšana vieniem.