NN ārpus iekavām

un,atejot sāņš, jūti, cik tu arī nevarīgs. Pilnību jau nesasniegšu, tikai vēl piemetināšu: Mums ir un ir: rūpīgā un atbildīgi smalkā Valda Čakare, Ingrīda Vilkārse,kurai vienīgai, cik zinu, būtu tiesības rakstīt par muzikālajām izrādēm,jo ir ar divām izglītībām- muzikālo un teatrālo, Radzobes nekaunīgi aprietā Ausma Legzda,kuru Lilija Dzene novērtējusi grāmatā par Elzu Radziņu: profesionāli izglītota teātra zinātniece, savrūpniece teātra kritikā... Kaut kā interesanti sanāk: kur uzrodas Silvija Radzobe, tur putekļi un lampa kūp, un lēni kāda dzīve drūp...

tikai,kā saka, aktrisa sgarevševa teatra. Aktiermeistarības diletante,kuras izpausmes, izteiksmes līdzekļus vada pašas nesavaldāmais raksturs un nokaujoša forma. Ir teikts: Tev nebūs nokaut! Bet latviešu teātra kritiķi (daļa) ir tiktāl cilvēciski degradējušiem, ka ņem cirvi rokā un tik zvetē! Vienīgā Ieva Zole- Struka uzdrīkstējās savai "mammītei"pateikt,ko domā. Smalkāki cilvēki novēršas, cik zinu daudzas kritiķes izvairās piedalīties diskusijās, ja tur gaidāma Katrīna Lielā. Mums ir arī cita veida kritiķes- ANDA BURTNIECE, Undīne Adamaite, Maija Svarinska, Evita Sniedze,kura gan pašreiz savas direktorēšanas dēļ nevar kritiskus apcerējumus par citiem rakstīt, Edīte Tišheizere, Guna Zeltiņa, Gundega Saulīte. Nevar neminēt Līviju Akurāteri,kura it sevišķi rūpējusies par amatierteātru darbību un novērtējumu, LILIJU DZENI, kura arī bij ārkārtas prasīga pret Mākslu, bet izteica savu viedokli gudri,pārdomāti, dziļi, augstvērtīgi, profesionāli un neaizskaroši. Vīrieši no šīs kompānijas ir bēguši,cik spēdami. Jo vīrietis tā nav uzbūvēts,lai plēstos tur,kur vienīgi spalvas lido pa gaisu. Tāda viendzimuma personu komplektēšanās un kategoriska vienviedokļa uztiepšana vienā jomā nenes labus augļus nekad. Ne mākslā, ne arī kur citur.

Jūs Mani esat samulsinājusi,esu atgriezies no Dievnama, gribēju domāt tikai par vīriem un sievām,kas savu dzīvību par Tēvzemi atdevuši,bet jūtu,Kaislība mani satvērusi savā varā. Jūs vainīga. Es rīt uzrunāšu,mulsināšu Jūs- Dainis.

...Neesmu īpaši iedziļinājusies Radzobes vērtējumos par Liniņu, jo tie tomēr gana seni.... Ja jau L.Sīles grāmatu lasījāt, tad pateikts ir daudz un godīgi. Arī par A.Liniņu un viņa skolniekiem, viņu likteņiem teātrī (Pēdējā laikā aktieru profesijas sakarā nekas tik nopietns nav lasīts... kas būtībā ir vēl nebijis teātra vēstures apcerēšanas paņēmiens... G.Saulīte). Jā, tas ir skats no "iekšpuses", kā saka G. Saulīte. Marī, dīvaina frāze ( Varbūt kļūtu vieglāk, ja beidzot pateiktu) tieši tagad (!), kad grāmata iznākusi. Un S.Radzobe pasteidzās ar savu vērtējumu. Vērtējumā viņa saskaitījusi, cik reizes pieminēta kritika (Tā grāmatā minēta 863 reizes un 860 reizes šis pieminējums ir negatīvs.S.Radzobe). Acu priekša aina, kā doktore skaita :). Ja par grotesku, tad, vai nav groteski? Un šoreiz tā pa īstam. L.Sīles grāmatā ir atzīšanās mīlestībā savam skolotājam. Tā, līdz mielēm, īsti. Redaktores darba kļūdas, manuprāt, ir otršķirīgas, jo galvenais ir pavisam kas cits, vārdos izsakāmais un arī neizsakāmais, tikai nojaušamais. Tas tur ir, un nav ko apvainoties (atkal G.Saulīte). Un, ja par K.Auškāpu, tad domāju, arī S.Radzobes nostāja "tajos senajos" laikos bija stingri iedrošinoša A.Liniņa likteņa "izlemšanā". Kas tā bija par "paaudžu polarizāciju"! Jo A.Liniņa lejupslīdes lakmusa papīriņš taču pēc S.Radzobes domām bija V.Maculēvičs - kā savā grāmatā viņa to atzīst, un turpat, tajā pašā grāmatā, ar savu vērtējumu izrādei "Mīla stiprāka par nāvi" izspēlē savas subjektīvās kritikas vienu no "visklasiskākajiem trumpjiem"- aizstāvību varmācības slavinājumam Jakubovska tēla interpretācijā. Kritiķe saprot, ka raksta pret savu sirdsapziņu un saprātu, bet raksta, jo negrib nodot draudzību. (Jo kritika šodien arī ir bizness. Tā lobē grupējumu intereses .A.Ozols) Tikai par to neviens nerunā. Nezinu, varbūt vēlāk Viļņā Baltijas teātru festivālā kritiķei acis atvēra kolēģi par aģitbrigādes mākslu., bet... teātra vēstures gaitā S.Radzobe savas korekcijas ir "visai agresīvi" veicinājusi un līdz ar to ne tikai viena, bet daudzu likteņos. Tāda ir dzīve. A.Liniņš bija autsaiders, viņš atvēra citu skatījumu "tiem laikiem", viņa audzēkņi nebija komjaunieši, tas nu gan, cits skatījums, citas vērtības. P.S. Teātrī zip. interesanti bija vērot studentes "jūtīgumu", vai viņa vispār drīkst runāt, ka var sagaidīt "sišanu (!) par savu domu paušanu" (ja pareizi saklausīju), bet turpat viņai ne prātā neienāca, ka pati ar dažiem vārdiem "nogalina" turpat klātesošo mākslinieku radītāju. O.Rubenis uzreiz "sajutās vainīgs" un sāka taisnoties. J.Paukštello inteliģenti klusēja. Atceros filmas "Pūt, vējiņi" I.Ziedoņa izraisīto Baibiņu atlasi, kas izpaudās tautasdziesmu zināšanā vai nezināšanā. Sabiedrība saviļņojās. Stāsts par kultūrslāni, kā tas top. Arī V.Freimane mācīja no šodienas viedokļa naivā mēmajā filmā saredzēt tā laika novitāti un to novērtēt. Nevar braukt visam pāri kā ar ceļa rulli tikai no šodienas pozīcijām.

Jūs neesat iedziļinājusies, bet es ( par laimi un nelaimi)esmu. Nekavēsim,kā saka, pagastu, vien pajautāšu- cik daudz cieņas un mīlestības mēs vispār veltām otram cilvēkam? Sniedzam roku, bet acis jau mētājas pie vajadzīgā, kaut ko izkārtot spējīgā, subjekta vai objekta. Liniņš bija vientuļš, viena no traģiskākajām personībām latviešu teātrī, tā saucamajā, padomju laikā. Jums ir taisnība, kad prasāt, kur tad bija tie viņa daudzie audzēkņi? Nepateicība ir pasaules alga! Vai Jaunušans, Smiļģis,Pētersons, Lūcis,Mūrnieks, Šapīro, Kroders, Ķimele, Auškāps, Freibergs.......ir laimes strautos spirdzinājušies? Drīzāk jau visādos akačos pabijuši,gan pašu gribas, gan pasaules kārtības dēļ. Nacionālajā teātrī bija iekopta tradīcija, kas saucās "Ļembastnieki". Tas nozīmēja, ka noteiktā dienā dzīvie un klātpienākušie dodas uz kapiem un piemin savus priekšgājējus,uzlej čarku uz, ja tā varētu teikt, uz savām saknēm. Tradīcija iznīka. Jaunie, kas teātrī nosēdušies kādreizējo izcilo skatuves meistaru vietās,pie muzejiskajiem grima galdiņiem, nereti vaicā, kas viņš tāds bija? Kas pasniedz Teātra vēsturi? Un par ko tur mācību laikā tiek runāts? Man jāpadomā, lai izteiktu vēl kādu viedokli, bet šodien ir svētdiena,jāiet uz Dievnamu.Es piedomāšu par to,ko izteicāt Jūs, bet palikšu arī pie saviem ieskatiem.Es nerunāju tāpat vien, esmu krājis materiālus par Latviešu teātra mākslu vairāķ kā 40 gadu garumā, bijis liecinieks teātra kritiķu viedajam darbam,kā arī intrigu un nejēdzību piesātinātajai gaisotnei. Jūs varbūt aizkaitināja mana terminoloģija,kā,piemēram, izteiciens-"bābas", paskaidrošu,ka tas neattiecas tikai uz teātra kritiku, bet arī uz Ministru kabinetu, Saeimu un visu mūsu dzīvošanu kopumā. Sievietes, kā arīdzan vīrieši, ir pamanījušies aizmirst, kāda ir viņu pamatsūtība šajā pasaulē. Diženi, vareni, ambiciozi radījumi,kam gaužām maz interesē tā pasaulsēka, kas būvēta pirms viņiem. BET- VISI NAV TĀDI! Tā ir mana augstākā ticība, cerība un tas ir manas cilvēkmīlestības avots. Pateicos par atsaucību.

Neesmu īpaši iedziļinājusies Radzobes vērtējumos par Liniņu, jo tie tomēr gana seni. Vien ievēroju, ka Latvijas televīzjas mājaslapā bija ļoti atzinīgi Radzobes tekstu fragmenti par "Brandu". Gan šeit, gan Sīles grāmatā un tekstos ap to dzird aicinājumus atdot Liniņam viņam it kā nolaupīto cieņu un vietu latviešu teātrī. Man šķiet, ka tur ļoti runā izcilā pedagoga skolnieku sirdsapziņa, jo kur tad bija lielākā daļa no viņiem, kad Liniņš bija samērā vientuļš un ļoti slims? Un varbūt gan Liniņa paša liktenis teātrī, gan Dailes teātra liktenis būtu izvērties citāds, ja viņš par savu mīļāko skolnieku nebūtu izvēlējies cilvēku, kas nebija īsti lojāls ne savam skolotājam, ne teātra mūzai. Cik daudzi no Liniņa skolniekiem ir Auškāpam to peteikuši? Varbūt kļūtu vieglāk, ja beidzot pateiktu.

Vai Jums ir teorija, kāpēc citas kritiķes nepiekrita komentēt "Zeme un mīlestība" režiju? Latviešiem tik tipiskā kaunīgā klusēšana, kaut pa kaktiem gan pasaka, ko domā. Bet kritikas kaunīgā klusēšana (protams, ne tikai tā, bet arī) novedusi pie tā, ka netalantīgu režisoru nomocīta un nogarlaikota liela daļa patiesi talantīgu aktieru gan NT, gan Dailē.

Kāds tur kaitējums? Ja esat redzējis "izcilo" "Zemes un mīlestības" iestudējumu NT, tad taču zināt, ka Radzobei pilnīga taisnība. Ja neesat redzējis, tad noskatieties un pēc tam pamēģiniet uzrakstīt slavinošu recenziju.

par totālu anarhiju un necieņu pret saviem līdzcilvēkiem. Ik palaikam uzpeld ideja, ka ar teātra kritiķiem vajadzētu iestudēt kaut vai vienu pašu izrādi. Kāpēc tas nav izdarīts? Nevar atrast lugu. Ko tad spēlētu- "Septiņas vecmeitas", "Astoņas mīlošas sievietes", "Čaukstenes", skatus no Plūdoņa "Pie vistu kūts" un "Pīļu dīķiem"? Varētu vēl " Bernardas Albas māju", bet tur,lūk, jau vajadzīga meistarība. Ja uzlūgtu visus večus,kas atveidojuši dāmas uz mūsu skatuvēm- Jarānu, Porgantu, Āboliņu, Reini, Dumpi, Šoriņu, Rafalsonu, ( vai tie arī nav Radzobes daudzinātie štampi, varbūt migrējošie paņēmieni?), Rešetinu, Ķesteri, Grāveli... varētu ķerties pie K. Būzas "Sievietēm, sievietēm". Viena ķeza neviens nevēlas vadīt režiju un rakstīt jaunu mūziku. R. Pauls šādas "pornogrāfijas"gadījumā prasot 50-kāršotu honorāru. Galvenais ,nezaudēsim ticību! Ja mūsu Tēvzemē viss ies pa to pašu ceļu, kur jau slājam, tad arī šī iecere īstenosies, ar ko arī visus apsveicu!

viedoklim par diskusiju kultūru. Minētajā 100g kultūras režisora A.Liniņa nīšana S.Radzobes izpildījumā nu jau kļuvusi neremdināma. Vai patiesi tas atbilst patiesībai, ka visi kritiķi gadu desmitiem smējušies par Jāzepu un viņa brāļiem? Arī NN? Tas, ka viņa A.Liniņa skatu pielīdzinājusi faunam savā grāmatā, tas liecina par SR pašu un viņās bagātīgo iztēli, bet te jau runa par kritiķiem kopumā.

Es jau neko nelūdzu par baltu velti.Lielais Apsolījums skan sekojoši: Viss,ko mēs darām ŠEIT, mums atmaksāsies TUR!

Mārtiņdienas zoss izstrādājums: 1. V. Artmane "Ziemcieši"- 181.-183. lpp. 2. prof. dr. phil. Pauls Dāle "gara problēmas".Izdevn. Gulbis Rīgā. 1935. 3. Sastāvdaļu- izgriezumu no senas "Lit. un M." nevaru atrast, bet gan jau, nevajag tik labi nolikt. Laba jau arī daudz nevajag, 3 spaņņi, tad pietiek. Lai taču kaut kas paliek nākamajai reizei. Laikam vajadzīgs kāds dopings,ko-e? Bet tur bija ( padomju laikā!) krievu autora raksts, kas skar melnā, baltā un pelēkā problēmas.

paldies par patiesi vērtīgo informāciju (Motocikls)

Ko nu es te laižu. Jau Pasternaks teica,ka padomju laikā (pēc 1937. gadā sarīkotajām pompozajām nāves piemiņas svinibām) Puškins PSRS tika padarīts gandrīz par politbiroja locekli. Šo pantiņu citēšanas tradīciju daudzi turpina joprojām. Pantiņus vālē, bet jēga paliek aiz deviņiem zīmogiem. Īpaši viņa vārdu pa muti valsta visu līmeņu ierēdņi, ārlietu ministri un post- padomju telpas vēstnieki. "veļikij i mogučij" taču..... Puškins vispār tik plaša figurā, ka viņu pavirši var pielaikot visi-ateisti, komunisti, nacionālisti, liberāļi, pareizticīgie, avangardisti un oligarhi. Viņš der visiem.

Puškins - krievu šovinisma atribūts? Nu gan tu, dārgais Zahar, laid!