Latvijas Nacionālā teātra šīs sezonas repertuārs lielā mērā ir veidots, apzinoties nosaukumā ietverto misiju: ir jau tapuši un vēl paredzēti vairāki oriģināldramaturģijas darbi. Sava vieta iestudējumu plānā atradusies gan koncertam, kura iemesls ir apaļa jubileja, gan izrādei, kas balstīta gana populāras rakstnieces īsprozā. Abos gadījumos ir interesanti vērot, kā režisores atlasījušas materiālu, jo tas teorētiski pieļauj dažādas variācijas dziesmu un arī stāstu izvēlē. Nākamais jautājums ir par struktūru, sakārtojumu un izmantotajiem vizuālās izteiksmes līdzekļiem.
No visa pa druskai
Režisore Marija Bērziņa un viņas komanda Uldim Stabulniekam veltīto koncertu Dievišķās nejaušības ir uzbūvējusi tehniski jaudīgi – Oskara Pauliņa scenogrāfija un gaismas iedod ietvaru Toma Zeļģa videofantāzijām, kas brīžiem tomēr ļoti burtiski ilustrē dziesmu saturu, piemēram, rādot vārpu, kad skan dziesma par rudziem. Vērtīgs ir režisores izvēlētais paņēmiens starp dziesmām atskaņot galvenokārt Nacionālā teātra aktieru vecmeistaru un viesmākslinieka Ivara Kalniņa lasīto dzeju, pirms tam skrejošajā titru lentē iezīmējot šo aktieru saistību ar komponistu, lai gan daži teksti atmaskojoši signalizē, ka tiešā veidā šādas saistības nav, un tad jāizlīdzas ar pozitīvu attieksmi pret jubilāru.
Dzejas iekļaušana uzvedumā ir svarīga, un koncerta programmiņā režisore uzsver, ka Uldis Stabulnieks komponējis labu dzeju. Klausoties dziesmās, rodas sajūta, ka komponists primāri ir bijis vērsts uz intelektuālu sarunu ar klausītāju, jo tādu dziļi sirsnīgu hitu viņam ir mazāk nekā ironisku vai rotaļīgu dziesmu.
Skaņdarbu izvēle un sakārtojums rāda ne tikai komponista izteiksmes līdzekļu dažādību, bet arī koncerta veidotāju izpratni, kas no pieejamā mantojuma ir interesantākais un vērtīgākais. Turklāt būtiski ir fiksēt ne tikai to, kas koncertā ir, bet arī to, kā tajā nav. Man pat šķiet labi, ka režisore konceptuāli izšķīrusies dziesmu Tik un tā programmā neiekļaut, būdama brīva no vilinājuma ļaut publikai rauties kājās un dziedāt līdzi, kā tas, visticamāk, notiktu. Tādējādi sentimentam ir ļauts uz skatuves izlauzties tikai dziesmā Ejot cauri rudziem, bet lielākoties koncertā valda Stabulnieks – Čaka Rīgas interprets, Stabulnieks – estrādes ansambļa līderis, kas rakstījis Margaritai Vilcānei un Ojāram Grinbergam, tāpat arī Stabulnieks – teātra dziesmu autors, ieskaitot mūziku Bertolta Brehta lugai Vīrs paliek vīrs Valmieras teātrī, Džovanni Bokačo Dekamerona inscenējumam Leļļu teātrī, Nacionālajā teātrī savulaik iestudētajam Džordža Bernarda Šova Velna māceklim un citām izrādēm, radio un TV iestudējumiem.
Šīs recenzijas autors pieder pie tās auditorijas daļas, kas lielu daļu Stabulnieka mūzikas iepazinusi no skaņuplatēm, pašas izrādes nav redzējusi vai arī vērojusi vien televizora ekrānā (Velna māceklis joprojām ir pieejams Teātris.zip izlasē Replay.lv). Mūsdienās teātra apmeklētājam, kam nav šādu atmiņu failu, koncerts sniegs daudz jauna un, iespējams, arī mulsinoša, piemēram, ar pašu pirmo koncertnumuru – Krogus gara dziesmu no Čaka poēmas Matīss, kausu bajārs, kas nebūt nav pats tipiskākais jubilejas koncertu sākuma akords, kāds var ienākt prātā.
Uzaicinātie aktieri, kurus Madara Botmane ietērpusi krāsainos samta uzvalkos, dzied skanīgi un kustas atbilstoši Ingas Raudingas kustību partitūrai, uz skatuves ir mūziķu grupa un vokālais ansamblis Quattro timbri, taču koncerts ir tik neitrālā noskaņā, ka šādā manierē un noformējumā tas varētu būt veltīts jebkuram citam komponistam. Jā, beigās ierakstā skan paša Ulda Stabulnieka balss, un tad saslēgšanās notiek, taču caurviju motīva trūkums rada samērā sadrumstalotu ainu un īsti neļauj atbildēt, kāpēc programmā ir tieši šīs dziesmas, bet nav dažu citu, kuras arī tur varētu būt. Skaidrs, ka visu ietilpināt nevar un nevajag (Ulda Stabulnieka jubileju galu galā atzīmēja arī citi producenti, rīkojot savus koncertus).
Ivara Kalniņa uzaicināšana piedalīties koncertā (precizējot – tā otrajā daļā) sākotnēji likās reklāmas triks, bet no paša koncerta norises noprotams, ka šis solis bijis jēgas un cieņas pilns, iezīmējot aktiera dalību Dailes teātra izrādē Orfejs, kam Uldis Stabulnieks rakstījis mūziku. Rezumējot – krāsaini, koši, tomēr ne līdz galam atmosfērā ievelkoši.
Apsnigusī proza
Savukārt Nacionālā teātra Aktieru zālē valda klusinātas emocijas un daudz mākslīgā sniega, kurā scenogrāfe un kostīmu māksliniece Marija Ulmane "ieputinājusi" režisores Ināras Sluckas atlasīto sešu Janas Egles darbu iestudējumu Egles stāsti. Arī šajā gadījumā var rasties jautājums, kāpēc tieši šie seši, no kuriem pēdējais nav publicēts; pati autore izrādes programmiņā pauž, ka ir izraudzīti "nepavisam ne gaišākie" stāsti. Tie ir no krājumiem Svešie jeb Miļeņkij ti moi (2018), Dzimšanas diena (2020) un Latvju pacients (2023). Iespējams, faktori ir vismaz divi: zināma tematiska saskaņa, sevišķi pirmajos piecos stāstos, un personāžu loks, ko var nospēlēt ar konkrētu aktieru sastāvu.
Ināra Slucka iespēju robežās ir respektējusi stāstu struktūru un atstājusi daļu aprakstoša prozas teksta, ļaujot skanēt Janas Egles kā prozaiķes valodai un tad pakāpeniski koncentrējoties uz dialogiem. Šādai pieejai ir savi plusi un savi riski. Stāsta forma dod zināmu distanci un tiesības uz lielāku nosacītību, uzreiz signalizējot skatītājam, ka tas ir notikuma atstāsts, nevis mēģinājums notikumus iedzīvināt šķietami ticami, lai skatītājs to uztvertu kā realitāti. Tas brīžiem atvieglo režisores darbu, nemēģinot ilustrēt notikuma vietas, taču vienlaikus stāsta rāmis ierobežo, tas pieļauj tikai konkrētas epizodes, pārlecot uz nākamo notikumu.
Aktieru zāles spēles laukuma nosacītais sadalījums priekšplānā un otrajā plānā, starp kuriem ir caurspīdīgs aizkars, palīdz nodalīt tagadni no pagātnes un realitāti no atmiņu, sapņu un iedomu tēliem. Vizualitātes iespējas paplašina Kaspara Aniņa video, kas ļauj brīžiem visu neskaidrot tekstā. Savukārt Edgara Mākena muzikālais noformējums interesantā kārtā neatdala stāstus, bet tos savieno, respektīvi, līdz ar nākamo stāstu, par ko pavēsta titri, nesākas jauns muzikālais motīvs, bet turpinās iepriekšējais. Izrādes noslēgumā Agneses Budovskas izpildītā dziesma it kā cenšas iedot kopsaucēju iestudējumā valdošajai noskaņai, taču izrādes mēģinājumā tapušais video novirza uztveres fokusu no stāstu satura uz to inscenēšanas procesu, kurā aktieri ir viņi paši.
Janas Egles varoņi lielākoties nāk no ikdienišķas vides, viņus nomāc gan diezgan piezemētas problēmas savstarpējo attiecību līmenī, kurā visai bieži ieskanas arī alkoholisma problemātika, gan eksistenciālas pārdomas, cilvēkiem slimības dēļ pietuvojoties nāves robežai un izvērtējot savas līdzšinējās dzīves notikumus. Notikumu atstāsta forma aiztaupa skatītājiem fizioloģiskas detaļas, bet koncentrējas uz emocijām, piemēram, stāstā par jaunu sievieti, kurai ir aizdomas par taisnās zarnas vēzi. Aktrise Jana Ļisova ne mirkli nepadara stāstu banālu, bet drīzāk pašironiski atklāj, ko ne tikai emocionāli, bet arī tīri praktiski nozīmē kolonoskopijas izmeklējums un rezultātu gaidīšana ar smagu sirdi.
Stāstos iezīmēti dažādi faktori, kas ietekmē cilvēku attiecības, – lielākoties tā ir pagātne, kura velkas līdzi un kuras ietekmē stāstu varoņi ir tādi, kādi tie ir. Un tad ir jautājums gan par piedošanu un izlīdzinājuma iespēju, gan par to, vai nākotne vispār ir iespējama.
Izvērstākais stāsts par krievu sievieti Aļevtinu jeb Aļku no krājuma Svešie jeb Miļeņkij ti moi dod iespēju varoni dažādos dzīves posmos nospēlēt visām trim izrādē iesaistītajām aktrisēm Janai Ļisovai, Daigai Kažociņai un Lāsmai Kugrēnai, savukārt abiem vīriešiem – Jurim Hiršam un Ivaram Kļavinskim – uzdots atveidot vairākus tipāžus, kas nepieciešami sižeta attīstībai. Tieši šajā apjomīgākajā izrādes daļā rodas sajūta, ka varbūt stāsta formu vajadzēja attīrīt maksimāli un pasniegt bez kostīmiem un darbības imitācijas, kas brīžiem kļūst samocīta, tomēr tad izrāde pavisam iegūtu radiolasījuma estētiku, uz ko jau pašreizējā variantā norāda kritiķe Henrieta Verhoustinska portālā Kroders.lv. Nedaudz samocīti, jo politkorektā latviešu tulkojumā, skan arī krievu dziesma, kas vijas cauri stāstam par Aļevtinas likteni. Ir skaidrs, ka atrastos skatītāji, kas dziesmas netulkošanu teātrim nepiedotu.
Taču Ināra Slucka nenoslēdz izrādi ar šo izvērsto sievietes likteņa atveidojumu. Viņa sniedz iespēju Ivaram Kļavinskim nospēlēt solonumuru stāstā par Niklāvu un viņa savādo māju. Aktieris nomaina izrādes emocionālo noskaņu uz salīdzinoši groteskāku toņkārtu, vienlaikus paliekot tajā cilvēciskuma atmosfērā, kas iestudējumā ir dominējoša. Lēmums beigt izrādi tieši ar šo stāstu un atšķirīgu vēstījuma manieri ir interesants tāpēc, ka nav iepriekš paredzams.
Ināras Sluckas un Janas Egles satikšanās ir cieņpilna, lai arī visus prozas darba iedzīvināšanas izaicinājumus radošā komanda nepārvar. Tā ir dzīva, jūtīga saruna par svarīgo, kam ikdienā reizēm pietrūkst laika.
Izrādes
Egles stāsti Nacionālā teātra Aktieru zālē 4., 27.XI, 9., 18.XII plkst. 18.30, 21.XII plkst. 15
Dievišķās nejaušības Nacionālā teātra Lielajā zālē 6.XII plkst. 12 un 18, 7.XII plkst. 15, 6.–8.I plkst. 19; viesizrāde Ventspils Teātra namā Jūras vārti 7.XI plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12–40