Bažas par Latvijas kino pieklusumu pēc blīvās simtgades filmu programmas var šķist pārspīlētas, jo 2019. gada rudens ir filmu pirmizrādēm piepildīts. No 20. septembra kinoteātros "aizgāja" Jelgava ’94 – režisora Jāņa Ābeles veidotais Jāņa Joņeva populārā romāna ekranizējums, kas filmas veidotājiem un līdzjutējiem par prieku ir summējies gan labvēlīgās recenzijās, gan pamatīgā skatītāju ieinteresētībā. 10 000 skatītāju filmas izrādīšanas pirmajā nedēļā – Latvijā tas ir izcils sniegums pat Holivudas blokbasteram. Lai nu publikas interese par Jelgavu ’94 neatslābst – tajā ir izdevies radīt faktūrām bagātu trako 90. gadu tēlu un garu, kas atbruņo pat filmas recenzentus. Drīz sāksies šīs filmas starptautiskās gaitas – ar dalību labā festivālā, kas filmai būs pirmais, bet noteikti ne pēdējais.
Uz karstām pēdām Jelgavai ’94 seko režisora Jura Kursieša Oļegs (šonedēļ – kinoteātros), ko bez pārspīlējuma var dēvēt par pēdējo gadu starptautiski pārliecinošāko Latvijas kino sniegumu. Darba gaitas sākās maijā Kannu festivālā, kur Latvijas, Lietuvas, Beļģijas un Francijas kopražojuma filma Oļegs milzīgā konkurencē bija izlauzusies līdz vienai no Kannu programmām – Directors’ Fortnight. Niansēta reālisma estētikā veidotais stāsts par viesstrādnieku Oļegu – nepilsoni no Latvijas, kurš devies strādāt uz Beļģiju gaļas pārstrādes uzņēmumā un dažādu sakritību dēļ nonācis atkarībā no maizestēva, neirotiska bandīta, – Kannās izskanēja negaidīti skaļi. Atzinīgas recenzijas Oļegam veltīja nozīmīgākie preses izdevumi The Hoollywood Reporter, Variety, Screen International u. c.
Oļega veiksmes stāsts turpinās, filma ceļo intensīvi – līdz gada izskaņai Oļegs būs piedalījies vismaz trīsdesmit nozīmīgos starptautiskos festivālos. Piemēram, šajās dienās filma tiks izrādīta Dienvidkorejā. Arī tas ir Kannu pozitīvais efekts: pēc veiksmīgās pirmizrādes un tai sekojošajām recenzijām Oļegs iekrita acīs festivālu programmu veidotājiem no daudzām valstīm, sākās vērienīga filmas starptautiskā aprite.
Runājot par Eiropas filmām, kuru producēšanā tiek ieguldīti arī publiskie līdzekļi, nereti filmu atdevi uzstājīgi mēra ar kvantitatīvajiem rādītājiem. Protams, kas gan ir vēl pateicīgāks rādītājs kā skatītāju skaits un ārzemju festivālu daudzums, kuros konkrētā filma sasniedz apjomīgu auditoriju. Taču filmas atdeve, tās ietekme un jēga ir arī tajā skartā sociālā problemātika un spēja kļūt par sava laika un sabiedrības problēmu spoguli – kinomākslas valodā. Režisors Juris Kursietis ir nācis no žurnālistikas – viņam piemīt spēja sajust laika garšu, saskatīt šķietami ikdienišķos dzīvesstāstos materiālu skarbām sociālām drāmām, viņa filmu pamatā ir reālu cilvēku – jaunu vīriešu – pieredzes stāsti. Tāda bija viņa debijas filma Modris, tāds ir arī Oļegs.
Šogad Kannu festivālā Oļegam bija labvēlīgs un jēdzieniski tuvs konteksts – šī drāma pārsteidzoši trāpīgi sasaucās ar vairāku citu atzītu Rietumeiropas režisoru klasiķu – brita Kena Louča, beļģu režisoru brāļu Dardēnu – filmām, vēlreiz apstiprinot, ka sociālais nervs, sociālā aktualitāte ir būtiska Eiropas kino iezīme un nosacījums sekmīgai filmas starptautiskajai pieredzei. Vai Oļega veiksmes stāsts rezonēs Latvijā? Tūlīt redzēsim.