Pēc incidenta parkā

Vēl svētdien un pirmdien nerimās diskusijas par sestdienas vakarā notikušās Spēlmaņu nakts ceremonijas šā gada formātu, skatītāju viedokļiem sašķeļoties slavētājos un pēlējos. Jautājumā par galveno balvu īpaši skaļu domstarpību nebija, taču tādas radās par Artūra Dīča scenāriju un Marijas Bērziņas režiju, jo vairāk saasinot uzmanību pēc tam, kad Artūrs Dīcis tika pie labākā dramaturga balvas.

Gadu gaitā ir piedzīvotas dažādas elegances un atšķirīgas veiklības pakāpes ceremonijas no ļoti nopietnām līdz nebēdnīgām. Vispārēju sajūsmas vilni Spēlmaņu nakts sasniedza pirms diviem gadiem, kad, ņemot vērā saspringto fonu un asās diskusijas par nominantu sarakstiem, Mārtiņa Meiera režisētais pasākums izlīdzināja daudzas rūpju rievas un ar dzirkstošu pašironiju uzrāva emocionālo noskaņojumu augšup. Šogad ceremonijas veidotāji bija gājuši savu ceļu, iemontējot balvu pasniegšanu faktiski stendapa komēdijas formā, kur galvenajam varonim ir stāsts, ap kuru tiek grupēta nominantu nosaukšana un apbalvošana.

Nedaudz atsaucoties uz savu nule godalgoto lugu, Artūrs Dīcis izspēlēja "īstā" pasākuma vadītāja "nolaupīšanu", liekot Ivaram Kļavinskim izlikties, ka viss nenotiek pēc scenārija, taisnoties, atvainoties un faktiski uztiept skatītājiem dramaturga sacerētu un trīs stundas ik pa brīdim "uzsildītu" stāstu par senu notikumu parkā, kas aktierim bijis trieciens pašapziņai.

Domas dalās lielākoties par to, vai šāda pieeja, pasākumu pakārtojot kādam ar to šķietami nesaistītam sižetam (jo sanāca, ka Ivara Kļavinska personībai, lai arī padarītai par tēlu, kurā aktieris spēlē pats sevi, tiek atvēlēts proporcionāli vairāk laika nekā nominantiem), ir veiksmīga un vai nominanti nepaliek otrajā plānā. Strīds ir arī par humora līmeni, gaumi vai tās trūkumu un to, ka šādi nesanāk svinīgi. Nenoliegšu – sākums šķita daudzsološs, taču pamazām replikas par parku kļuva apnicīgas, "nolaupītā" Ģirta Ķestera ultimāts par viņa apbalvošanu izčākstēja, koncertnumuri likās visu vēl vairāk paildzinoši, bet beigas pēc Grand Prix pasniegšanas izplūda un sajuka, skatītāji sāka celties kājās, un punkts netika pielikts. Taču es negribu apgalvot, ka "tā nedrīkst" un vienīgais pareizais formāts ir iestīvināts svinīgums. Jau kopš Alunāna laikiem "no aktiera nāk joki", un jautājums ir tikai par līdzsvaru un mērķi, neapmaldoties trijās priedēs.

Taču vēl kāds vārds bilstams par laureātu reakciju. Režisors Elmārs Seņkovs teicās iet noskaidrot, par ko viņam piešķirta balva, koķetējot, ka izrādē Pūt, vējiņi! režijas neesot. Tādējādi viņš iedeva rokās ieročus tiem, kam šķiet, ka šādā inscenējumā scenogrāfija un kustību partitūra ir svarīgākā. Taču režisors ir atrisinājis sarežģītāko: salikdams kopā visus komponentus, nav ļāvis pazust svarīgākajam – padarījis dzīvu Raiņa tekstu, kuru šādos "koncerta" apstākļos runā parādes tautastērpos ieģērbti aktieri. Un balva par to ir godam pelnīta.