Sapnī biju kalnos, kuros ganījās dažas govis. Ar vecmāmiņu braucām pa kalnu ceļu džipā, es sēdēju pie stūres, un vecmāmiņa man kā pārinieks autosportā komentēja ceļu. Pēc tam vecmāmiņa izgaisa, arī džips izgaisa, kā jau sapņos mēdz gadīties, es attapos viena kalnu virsotnē. Pie manis pienāca govs un apēda dzejoli vai zīmīti, kuru turēju rokās. Sapnis turpinājās kādā senā pilī, kur kāds, saudzīgi paņēmis mani aiz rokas, vaicāja: "Vai tagad tu nāksi pie manis?" Uz to es, draudzīgi uzsitusi viņam uz pleca, atbildēju: "Vēl ne." Kad pamodos, sašutumā nodomāju: "Muļķe, kāpēc tu pateici "nē"?" Bet es nepateicu "nē", es teicu: "Vēl ne."
Uzmanību šim sapnim man lika pievērst nevis govs, kura apēda dzejoli, bet tas, ka biju to nosapņojusi Pūpolsvētdienā. Vēl svarīgāk par to bija tas, ka tajā bija mana vecmāmiņa, pie kuras mūsu ģimenē kopš pašas bērnības tiek svinētas Lieldienas.
Atceros Pūpolsvētdienas bērnībā. Kamēr mēs, bērni, vēl gulējām, vecmāmiņa klusiņām ienāca istabā un, norāvusi no mūsu miegainajiem ķermeņiem segas, nostājās pie gultas un, skaitīdama: "Vesels kā pūpols! Apaļš ka pūpols!", vienā mierā zvetēja pa kailo miesu ar pūpolzariem. Es vēl tolaik neko daudz nesapratu. Nesapratu, kāpēc man tiek pēriens par neko tik agri no rīta. Vēl es tolaik nesapratu, kāpēc Zaļajā ceturtdienā mājās no meža neko nedrīkst nest. Vecmāmiņa bija brīdinājusi, ka, ja atnesīšu kaut zariņu no meža, uz mājām nākšot čūskas. Vienā tādā ceturtdienā es speciāli nolauzu zariņu un atnesu mājās. Nekas nenotika. Čūskas neparādījās. Toties, kamēr tas zariņš bija manā istabā, es naktīs baidījos iet gulēt. Otru reizi neko tādu vairs neatkārtoju.
Kopš sevi atceros, manā ģimenē centrālais Lieldienu notikums un rituāls vienmēr bijusi olu krāsošana. Līdz noteiktam brīdim kāds no ģimenes onkuļiem saviem māsu un brāļu bērniem ierīkoja kokā šūpoles, taču ar katru gadu tas notika arvien retāk, jo bērni diemžēl mēdz izaugt. Pirms olu krāsošanas visi radi bez izņēmuma, kuri Lieldienās bija sabraukuši pie vecmāmiņas, devās uz mežu ievākt krāsošanas materiālu. Pārsvarā, ja negadījās sniegotas Lieldienas, tās bija sniegpulkstenītes, melleņu lapas, salmi un sīpolu mizas. Tad visi barā uz lielā saimes galda krāsoja olas. Katrs, īpaši mans tēvs, iezīmēja olu ar marlē iesietu pazīšanas zīmi. Kad olas bija novārījušās, visi atkal metās pie katla un dažkārt, katrs gribēdams ātrāk tikt pie savas olas, vismaz pusi no tām attina jau ieplīsušas. Pēc tam notika olu kaujas. Tās turpinājās līdz brīdim, kad visas olas bija apēstas. Atceros savu brālēnu, kurš vienmēr ēda olu bez sāls, bet meloja viņš tāpat un daudz.
Tagad, savā nu jau pieauguša cilvēka dzīvē, šīs atmiņas par bērnībā svinētajām Lieldienām kļūst arvien tālākas un dārgākas. Laikā, kad savu ģimeni nesatiec mēnešiem ilgi un esi dzīves posmā, kad pašai vēl nav savu bērnu, Lieldienu svinēšana ir kļuvusi par ļoti svarīgu satikšanos. Pat olu krāsošana nav tik svarīga kā klātbūtne un saruna ar tuvākajiem cilvēkiem. Jo katrs pieaugušais ir bērns, kurš ik pa laikam grib saņemt pērienu kaut vai par neko. Varbūt dzīves posmā, kad putni dzied tikai paši sev, nevis tev, uz jautājumu: "Kas bija pirmais – vista vai ola?" – nav svarīgi atbildēt. Pirmais bija jautājums, un būtiskākais ir jautāt.