Varbūt pārējās divas kasieres tobrīd bija izskrējušas uzpīpēt vai kādam piezvanīt. Tuvojoties kasei, rindas galu redzēju jau pie spuldzīšu plauktiem. Atbrīvoju rokas no groza un sagatavojos gaidīšanai. Man nekur nebija jāsteidzas. Neuztrauca arī tas, ka pēc rindas izstāvēšanas laukā varētu sākt līt un man atkal nav lietussarga.
Kamēr vēroju spuldzītes un apsvēru domu, vai vajadzētu iegādāties kādu rezerves spuldzi (ir kārtējais septembris, rudens, mans iemīļotākais gadalaiks, tumsa), ļaudis rindā pirms un pēc manis sāka nervozi dīdīties, viņi acīmredzot spuldzītes nemaz neievēroja. Arī mani viņi neievēroja, jo, līdzko otrajā kasē iesēdās kasiere, visi metās skriešus uz tikko atvērto kasi. Kādu brīdi stāvēju apmulsusi, man priekšā vairs neviena nebija, es pacēlu iepirkumu grozu un lēnā solī devos norēķināties par pirkumiem. Joprojām nesaprotu, kāpēc man toreiz tā paveicās. Tās spuldzītes, nodomāju, ejot cauri lietum, to spuldzīšu dēļ! Noguruša pūļa nepacietības stulbuma dēļ, Tu varbūt man būtu atbildējis.
Ejot cauri septembra lietum, atcerējos šīs rindas: "Šajā pilsētā acs kļūst tikpat savrupa kā asara. Vienīgā atšķirība ir tā, ka acs neatraujas no ķermeņa, bet gan pilnībā to pakļauj sev. Pēc kāda laika ķermenis sāk sevi uztvert tikai kā acs nesēju, tādu kā zemūdeni, kas pārvieto periskopu. Bet, protams, visi tās mērķi, tās eksplozijas nodara ļaunumu tai pašai: ja grimst sirds vai prāts, acs izšaujas virspusē. Kartē šī pilsēta izskatās kā divas grilētas zivis uz viena šķīvja (Pasternaks to salīdzināja ar uzpūtušos kruasānu), tai nav ne ziemeļu, ne dienvidu, ne austrumu, ne rietumu."
Man šķiet, ka Brodska aprakstītā Venēcija Tev piestāv. Arī Valmiera. Atceros, kā pēc Indras Rogas Doktora Živago Tu man rakstīji, ka es esot cilvēks, kurš ne ar vienu nesveicinās, bet es Tev tā arī laikam nepaskaidroju par savu tuvredzību.
1. septembrī nosvinējām JRT trimdas laika sākumu Tabakas fabrikā (tagad teātra nosaukums ir "JRT pie Dzemdību nama ") ar Jukio Mišimas lugas Marķīze de Sada jauniestudējumu. Īsi pirms izrādes sākuma Alvja mamma man parādīja 1993. gada izrādes programmiņu, tā bija sarkana, un tai bija patīkamāk pieskarties nekā jaunajai izrādes programmai – nezinu, kāpēc, varbūt tāpēc, ka tā bija vairāk nobružāta un laika pārbaudīta. Pēc izrādes un Alvja uzrunas mēs visi mazliet nonācām Tavā pilsētā, un mūsu skatieni kļuva tikpat savrupi kā asara. Asara ir mēģinājums palikt, kavēties, saplūst. Varbūt ilgošanās ir tik nesaprotama tāpēc, ka tai nav savas valodas, varbūt ilgoties nozīmē pārtulkot lugu no nesaprotamas valodas, tāpat kā Tu pārtulkoji Mišimas lugu. Tu teici, ka negribi sev sekotājus, arī man ir palaimējies rakstīt, par ko vēlos, un vietā, kur Tu rakstīji slejas, rakstīt Tev vēstuli.
No redakcijas. 12. septembrī apritēja Normunda Naumaņa trešā nāves gadadiena.