Par šo ilustrāciju jaunā literatūrai, publicistikai un vēsturei veltītā žurnāla Domuzīme pirmajā numurā nu jau ir dzirdējuši visi, redzējuši visi un izteikušies visi. Vieni saka – mārketinga triks, bet, rau, labs! Otri saka – slikti uzzīmēts – notecējumi jau ir klišeja, un figūru proporcijas arī nav ievērotas. Trešie saka – plika Aspazija??? Tam māksliniekam vispār ir kauns?! Es ceru, ka nevienam māksliniekam nav kauna! Ja ir, steidzami no tā jāatbrīvojas!
Brektes darbs nav ne par Raini, ne Aspaziju. Tāpat kā Raiņa sapņi nav par Raini. Rainis strīpainajā bodīsūtā arī nav par Raini. Visas Latvijas kultūras organizāciju šogad priekšā un pakaļā notiekošās aktivitātes ar Raini un Aspaziju devīzē arī nav ne par Raini, ne Aspaziju.
Tas viss ir par mums. Latvijas prezidentūras ES Padomē gadā, kas, par laimi, iekritis vienā laikā ar Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gadu, nacionālā pašapziņa ir īpaši svarīga. Visa XXI gadsimta Latvija tīmekļa tīklos šēro Raini un Aspaziju. Viņi ir mūsu nācijas simbols, gribam mēs to vai negribam; tagad var secināt, ka laikam jau gribam. Par Edvartu Virzu, Annu Brigaderi vai Ingu Ābeli kāds varētu vēl nebūt dzirdējis, bet ne par Raini un Aspaziju. Tāpēc, ka mums nemitīgi tiek par to atgādināts. Katrai nācijai ir savi varoņi un simboli, kas iemieso nācijas ideju. Taču cik daudz Latvijas iedzīvotāju (visu tautību pārstāvju) asociē sevi personīgi un Latvijas iedzīvotājus kā kopumu ar simbolu, ko iemieso Rainis un Aspazija? Varbūt arī nācijas simboliem ir sava veida evolūcija vai ģenealoģija, kad no "pirmatnējiem", vēsturei un kultūrai attīstoties, tie ir nomainījuši cits citu un transformējušies, lai iemiesotu ļoti dažādos mūsdienu Latvijas iedzīvotājus, idejas un iemeslus sevis uzlūkošanai kā kopumam.
Te tad arī ienāk mākslinieki, kas noārda vienus tēlus un rada citus, kurus mēs varam uzlaikot un pārbaudīt, vai tie mums der un mēs tajos sev patīkam kā nācija. Šis ir vēl viens (iz)aicinājums paskatīties uz mums pašiem caur šo Raiņa un Aspazijas neaizskaramo tēlu dekonstrukciju Brektem raksturīgajā tematikā un stilistiskā. Impulsi, ko šī ilustrācija rada, piedāvā mums no jauna piedzimt, kā to Drulle liek darīt Mildai, – kā pirmo reizi atvērt acis. Sliktākais, ko mākslinieks varētu darīt, ir neizaicināt jaunus skatījumus uz esošo, kas acumirklī vēršas bijušajā. Mēs vēl pirms dzimšanas tiekam baroti ar šiem simboliem tradicionālās nostājas kontekstā. Kā tas iespējams, ka latvieši sevi identificē kā žēlabainos vaimanātājus, nabaga pazemoto tautu ar mazas valsts, mazas nācijas un mazas valodas kompleksu? Taču tādi mēs esam, jo nevaram no tā visa aiziet prom, – arvien apraudam savu pagātni tā vietā, lai izmantotu to kā atspēriena punktu savas situācijas un kompleksu izpratnei, veidojot jaunu, veselīgāku identitāti, kuru mēs katrs personīgi un kā nosacīts kopums šodien piedzīvojam. Paldies māksliniekiem, kuriem nepiemīt ieaudzināta selektīvā redze un netikums turēties pie ceļa stabiņiem iezīmētajām interpretācijas sliedēm. Jauni rakursi šos simbolus revitalizē un reabilitē, citādi tie sen jau būtu kļuvuši par historismiem.
2015. gadā, kad ikvienam ir iespējams iekāpt lidmašīnā, pieteikties ceļojumā uz Marsu, darbināt automašīnas ar ūdeni, veikt plastisko operāciju, nomainīt vārdu, dzimumu un jebkādu citu piederību, studēt, strādāt, dzīvot ārzemēs, neierakstīt jaunajā hipernacionāli vizualizētajā pasē tautību, diskutēt par Latvijas himnas nomaiņu pret mūsdienu identitātei atbilstošāku versiju, politiķi arvien no tribīnes atkārto un atkārto Raiņa citātu "pastāvēs, kas pārvērtīsies", bet šī citāta vēstījums nesasniedz ne tā izteicējus, ne klausītājus, jo neviens nav gatavs mainīt savus uztvērumus. Mēs gribam pastāvēt, taču neesam gatavi mainīties.