Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +19 °C
Daļēji apmācies
Sestdiena, 31. jūlijs
Ruta, Rūta, Sigita, Angelika

Ar cipariem nerunāju. Intervija ar fotogrāfu Aivaru Liepiņu

"Fotogrāfija – tā ir sajūta, nevis anormāls asums," – nebeidz atkārtot fotogrāfs Aivars Liepiņš

Tāda mīļa – fotožurnālists Aivars Liepiņš saka par savu izstādi Man patīk dzīvot uz salas. Tā apvieno divas Aivara Liepiņa autorkolekcijas – Kundziņsalu un Siksalu. Kolekcijas sastāv no fotogrāfijām, kuras radušās, apgūstot fotogrāfijas pamatus, testējot fototehniku, fotopapīru vai vienkārši izfotografējot filmu galus un pārpalikumus. Tādējādi ir izveidojies niansēts un daudzslāņains divu salu atspoguļojums, kuru raksturo sentimentāls atmiņu stāsts par aizgājušajiem laikiem. Kundziņsalā Rīgā un Siksalā – lielākajā Baltijas sūnu purvā Teiču dabas rezervātā. Kundziņsalas fotogrāfijās, līdzīgi kā Aivara Freimaņa filmā Ābols upē (1974), ir iemūžināts pārmaiņu laiks, kas iesākās pagājušā gadsimta 70. gados un laupīja Rīgas salām savrupi idillisko nevainību.

Savukārt Siksalu Aivaram Liepiņam atklājis leģendārais dabas fotogrāfs Māris Kundziņš un ceļu uz turieni ierādījis cits dabas fotogrāfs – Andris Eglītis. Valstī notika vētrainas pārmaiņas (1985.–1995. gads), taču purva vidu tās nesasniedza – tur valdīja absolūts klusums un kosmisks miers. Tur nebija ne elektrības, ne citu civilizācijas labumu. Saliniekus svešinieki neinteresēja, izstādes autors varēja brīvi klejot pa salu un tvert mirkļus, kurus nevar aprakstīt vārdos. Intervijas laikā fotogrāfam piezvana Andris Eglītis. "Nu, vai to var noorganizēt ar gribēšanu, ka izstādes dienā piezvana Eglīšu Andris un pasaka, ka ir "nosprāgusi" mašīna un viņš ir palicis mežā?!" – Liepiņš ir sajūsmā par spontāno dzīves dramaturģiju, jau paguvis izstāstīt vairākas liecības par to, kā gluži neticamas sakritības krāšņajā, piedzīvojumiem pilnajā mūžā viņu ir paglābušas pat no drošas nāves.

"Šīs divas man ir sirdij tuvākās no salām, uz kurām esmu dzīvojis. Kundziņsala, jo tajā esmu piedzimis. Arī kā fotogrāfs. Kad tās man sāka pietrūkt, uzzināju par Siksalu. Starp citu, tai laikā mana dzīve jau ritēja uz salas. Mana darbavieta – Preses nams – atradās Ķīpsalā. Kad darbavietu nomainīju, nomainīju arī salu. Laikraksts Diena atradās Mūkusalā. Pagaidām vēl strādāju turpat Dienā. Nu jau pirms kāda laika redakcija ir pārcēlusies uz Andrejsalu. Man patīk dzīvot uz salas," stāsta Aivars Liepiņš.

"Anrī Kartjē-Bresonam un manam draugam Ilmāram Znotiņam mīļākais ir 35 mm objektīvs. Man – 24 mm objektīvs, tas nozīmē, ka tas ir platāks. Lai sajustu cilvēku un situāciju, man ir jābūt tuvāk," stāsta Aivars Liepiņš.

2020. gadā Aivars Liepiņš par būšanu tuvu Trešās atmodas notikumiem un to dokumentēšanu saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Fotogrāfs gan smej, ka viņš to nekad nevarēs piespraust, jo viņam ir tikai mūžīgā raibā cepurīte un žaketes. Frakas nav. Ja nopietni, Aivars Liepiņš saka – viņam patīk piederēt šādai "pilsoņu brālībai".

Nenotrīs sirds, palaižot pasaulē tik personiskas bildes? Esi fotografējis tuvākos – ģimeni, draugus, kaimiņus.

Cilvēki lai spriež, kā viņi spriež, bet es centīšos būt vienkāršs, atvērts. Es praktiski nespēju melot tīri fizioloģiski. Nemāku un nekad neesmu iedevis kukuļus, ko arī var pieskaitīt pie sava veida melošanas. Kad sāku fotografēt, konstatēju īpašu fenomenu. Tas ir nedaudz dīvains, tāpēc labāk nemaz neesmu to stāstījis. Kad ir kaut kas neīsts, kad man kaut ko stāsta un es jūtu, ka viņš nevis melo, bet stāsta nepatiesību, es nezinu patiesību, bet fizioloģiski to jūtu. Tāpēc man savu laiku bija ļoti grūti fotografēt. Kolēģi pat brīnījās. Kad man vaicāja, ko man ir visgrūtāk fotografēt, pateicu, ka visgrūtāk ir fotografēt teātra prīmas. Nevaru paskatīties un nolaižu acis, ja kāds ir neīsts. Man pār muguru skrien tirpas. Tīri fiziski nevaru nospiest pogu, un man ir jāsaņemas.

Kā ar tik jūtīgu melu detektoru spēji strādāt Pioniera un Drauga redakcijā? Falšums, meli, parādes pozas tolaik bija ikdiena. Vizma Belševica atmaskojošā runā Piektajā rakstnieku kongresā 1965. gadā par literārās līdzstrādnieces pieredzi laikrakstā Pionieris stāstīja par tēmas Visi uz slēpēm, pionieri! fotogrāfijām, kurās bērniem ziemas prieki bija jāimitē, šļūcot pa kalniņiem, kas sastumti no superfosfāta kaudzēm pie stacijas.

To es regulāri darīju, protams. Žurnālā Draugs, kurā es strādāju, ražošanas process bija trīs mēnešus iepriekš. Man ir jāuztaisa pirmā vāka fotogrāfija, piemēram, maijam. Ziedonis, priecīgi cilvēki, saule. Man bija jābildē februāra beigās, marta sākumā. Izveda ārā cilvēku blūzītē, un lai viņš smaida. Lielākoties gan vāka, gan daudzas citas bildes fotografēju jau gadu iepriekš. Pats ar rakstāmmašīnu uzrakstīju lūgumu piešķirt man akreditāciju 1. maija gājienā, aiznesu galvenajai redaktorei, viņa parakstīja un uzlika štempeli, pats gāju uz stūra māju, tur bija kaut kāds iesniegumu lodziņš, un iesniedzu. Ja kāds redzētu, varētu teikt – Liepiņš iesniedzis noziedznieku sarakstu, stukačs. Ar akreditāciju varēju vazāties uz nebēdu, neviens man neko neaizrādīja. Parasti spīdēja saule atšķirībā no oktobra revolūcijas svētkiem novembrī, kad vienmēr lija vai jau sniga sniegs, un gājiena priekšgalā gāja skaisti saģērbti jauni cilvēki ar ziedošiem zariem rokās. Pa smuko. Es jau viņus nebildēju tad, kad viņi gāja garām tribīnēm, bet tad, kad pulcējās. Pēc tam to varēja izmantot žurnālā pie raksta par profesionāli tehnisko izglītību vai jebko citu.

Tavi fotogrāfiju apraksti jaunajā izstādē radīja jautājumu, vai profesionālās karjeras sākumā neesi tomēr pārsteidzīgi aizgājis no rakstīšanas. Vai kādā brīdī neesi nožēlojis, ka nepaliki arī žurnālistikā?

To dzīve izšķir – tu gribi vai ne. Uzrakstīju savus dieva dotos rakstiņus – informācijas un reportāžas –, bet pēc tam bija jāiet lūgties, lai kāds uztaisa fotogrāfiju. Man vienmēr ir bijis diezgan grūti kaut ko lūgt priekš sevis. Citam izsitīšu cauri līdz asinīm, bet sev man ir ļoti grūti kaut ko palūgt. Tāpēc es daudz daru, ko man acīmredzot nevajadzētu darīt. Šī iemesla dēļ sapratu, ka man ir jāiemācās fotografēt, lai nav jāiet lūgt kāda palīdzību. Fotogrāfija man aizgāja sasodīti ātri. Acīmredzot bija kādi dabas dotumi. Biju ļoti pieprasīts kā ārštata autors, jo nebija jāsūta divi cilvēki. Varēju rakstīt un fotografēt. Tādā veidā tajā laikā varēju vazāties pa Padomju Savienību. Izspēlēju galvenajam redaktoram savu karātavu humoru – tu mani sūti tikai uz austrumiem, aizsūti kādreiz arī uz rietumiem! Tas bija tas vecums, kad precas draugi, čomi, kursabiedri. Viņiem bija viegli ar mani komunicēt, es biju atvērts. Centos palīdzēt, kad tas bija iespējams. Pavērās iespēja, ka avīzītē Pionieris bija pusslodzes vieta. Tā kā biju Pionierī daudz strādājis kā autors, viņi mani zināja. Kā vēlāk uzzināju, galvenā redaktore ne sevišķi gribēja mani ņemt, bet bija kolēģi, kuri teica – šito jocīgo puiku tomēr vajag ņemt štatā. Es tajā laikā biju spurains hipijs – gariem matiem, puķainā kreklā, vai nu nenormālās kļošenās, vai vēlāk – džinsos, kuru dēļ mani nelaida pat kafejnīcās – teica, lai es te nerādos ar savām kapitālisma lupatām. Biju tāds tipiņš. Acīmredzot viņi manī redzēja kaut kādu potenciālu un paņēma štatā. Turpināju rakstīt un fotografēt. Pēc gada notika stratēģiskas izmaiņas Latvijas presē – sadalīja redakcijas kolektīvu. Vecais kolektīvs palika Zīlītē, bet Draugu veidoja pilnīgi jauns kolektīvs. Mani paņēma Draugā jau uz pilnu slodzi, vairs ne tikai kā fotogrāfu, bet kā atbildīgo fotoredaktoru par visu fotosaimniecību. Vadošā, nopietnā žurnālā pusaudžiem nostrādāju gadus trīspadsmit. Jau tajā laikā man teica – nav tādu žurnālistu, kuri vienlīdz labi raksta un fotografē. Viens cilvēks to nevar darīt. Es teicu – nu var taču! Kamēr strādāju Draugā, to varēja tīri jēdzīgi apvienot. Tajā laikā daudz strādāju arī par ārštata autoru citos izdevumos. Strādāju arī izdevniecībā Avots, taisīju lielus bukletus, jo lielajiem kolhoziem bija vajadzīgi reklāmas bukleti. Bija ļoti laba sadarbība. Biju viens no pirmajiem, kurš strādāja ar krāsaino fotogrāfiju.

Kā tu izjuti melnbaltās un krāsainās fotogrāfijas atšķirību un katras specifiskās iespējas?

Ja varētu izvēlēties melnbalto, es izvēlētos. Tas nav tik daudz krāsas, cik vizuālās sajūtas jautājums. Arī krāsa var būt apbrīnojama un dažāda, tāpēc man nepatīk runāt par to, kas ir melnbaltā fotogrāfija. Negribu nevienam diktēt, kas ir un kas nav pareizi. Man nav tādu tiesību. Varu runāt tikai par sevi un savām sajūtām, kurās melnbaltā fotogrāfija ir papīrs, gaismasjutīgie sudraba sāļi, kaut kāda mana enerģētika, kuru savienoju ar saules enerģētiku, kura ir akumulēta sudraba sālī, un es kopējot, burtiski – fiziski glaudot, sildot dažas vietas fotogrāfijā, apliecinu tādu kā mīlestības izpausmi pret šo bildīti, darbu, ko daru. Digitālā fotogrāfija – tie ir cipari. Man nekad nav bijušas labas attiecības ar eksaktajām lietām – man ir slikti gājis matemātikā, esmu bijis nesekmīgs fizikā. Lai gan kurioza pēc esmu beidzis specializēto ķīmijas klasi, kur mums bija septiņas ķīmijas nedēļā un mācījāmies jau no augstskolas grāmatām. Savulaik strādāju Ķīmijas fakultātē, bet aizgāju, jo tas nebija man. Ir jājūt, kas ir tavs. Var visādi teoretizēt, bet digitālajā fotogrāfijā tie ir cipari, kas man nesaprotamā veidā ir transformēti vizuālā attēlā. Šos ciparus var transformēt mūzikā, attēlā, visur. Ar tevi runā cipari. Cita lieta ir runāt ar cilvēku, kurš pretī man ir nolicis savu enerģētiku, savu sajūtu.

Vai šī enerģētikas saskaņa vai atgrūšanās ir tev svarīga arī kā preses fotogrāfam, satiekot cilvēku uz īsu brītiņu?

Mūsdienās temps ir tāds, ka tu nesajūti vispār neko. Es bildēju ar digitālo kameru, šobrīd – Nikon. Man prasa, kāpēc esmu izvēlējies Nikon. Es neizvēlējos, man to iedeva priekšnieks – tā ir ļoti laba un cienījama kamera – un teica – ej un strādā! Temps, kuru cilvēce ir uzņēmusi un turpina uzņemt, jau tagad ir anormāls. Cilvēks kā fizioloģiska būtne, bioloģisks mehānisms ir attīstījies daudzu gadu tūkstošu laikā, un tagad man kāds mēģina pateikt, ka manas smadzenes ir pielāgojušās šim nenormālajam tempam. Tās nav pielāgojušās! Tas nav iespējams, ja kaut kā mehāniski neiejaucas. Agrāk strādāju ar kameru, ar kuru varēju uztaisīt desmit kadru sekundē. Tad, kad fotografēju hokeju, spiežu ātro režīmu, kurā ir desmit kadru sekundē, un nospiežu trīs kadrus. Vienā kadrā man ripa ir pie nūjas, otrā – lido vārtos, trešajā – ir atsitusies pret vārtu sietiņu. Trīs bilžu man pietiek. Šajā čempionātā man blakus sēdēja kolēģis ar Sony kameru, viņš skatās fotogrāfijas, kur ir ripas trajektorija. Prasu – paklau, ar kādu ātrumu tu strādā? Viņš saka – šī kamera ņem 30 kadru sekundē. Tas ir vairāk nekā kino. Fotogrāfijā ir pazudušas sajūtas, mirkļa jēdziens. Fotogrāfija nav viens stopkadrs. Tas ir mirklis, kurš ir jāsajūt. Ir jāsaprot vienkārša lieta, ka fotogrāfs jau fotografē nevis to, ko viņš ierauga, bet to, ko viņš ir sajutis. Jāspiež, pirms kaut kas ir noticis, – vai tas attiecas uz ripu vārtos vai – sejas izteiksmi.

Vai tu šo spēju piedzīvot priekšnojautu izjūti kā dabas dotu talantu, kuru vari neierobežoti tērēt, vai kaut kā īpaši trenē to un uzturi asumu tonusā?

Tas ir ļoti vienkārši. Sev to esmu definējis kā lielo spalvaino roku, kas mani vada. Man reizēm ir pat neērti, jo vairāk es atslābstu un bez saspringuma eju tur, kur mani šī roka vada… Visas manas fotogrāfijas, ko pilsoņi ir atzinuši par ievērojamām, vai tās būtu Baltica 88 ikoniskās fotogrāfijas no augšas vai Baltijas ceļa fotogrāfijas – var daudz skaitīt –, objektīvi rēķinot, ir tapušas aiz slinkuma. Tas skan nepieklājīgi, bet jābūt godīgam pret sevi. Citi ļoti centās, viņi skrēja, viņi bija tur, kur bija izdomājuši, un darīja to, ko uzskatīja par svarīgu. Es to nedarīju. Es tur sēdēju, un tad notika. Un tad es savā slinkumā aizgāju tur, kur neviena cita nebija. Notikums atnāca pie manis. Nekādas piepūles no manas puses nebija. Biju noguris, negribēju skriet. Kā to izskaidrot, es nezinu.

Jā, ir pat nopietni pētījumi par slinkuma lomu radošo spēju veicināšanā, vienīgi reti kurš var atļauties praktizēt atbrīvotību caur dīku sēdēšanu zem ābeles, gaidot ģeniālo epifānisko uzplaiksnījumu.

Jā, to mēs varam sasaistīt ar manu izstādi. Atbrīvotība. Es nezinu, kā šīs fotogrāfijas ir tapušas.

Pamēģināsim restaurēt to laiku Kundziņsalā un tevi pašu toreiz. Tie ir 70. gadi, vai ne?

Esmu dzimis 1953. gadā, sāku fotografēt 1972. gadā. Nevaru, protams, precīzi pateikt, ka šajā dienā sāku fotografēt. 19 gadu vecumā.

Atceries sajūtu, kāpēc sāki fotografēt savu tuvāko vidi?

Gribētos jau atbildēt tā romantiski, bet es nespēju melot. Man parasti vismazāk tic, kad stāstu pilnīgu, absolūtu patiesību.

Pastāsti, kā bija.

Bija ļoti vienkārši. Tajā laikā, kad mēs fotografējām, vispopulārākā fotofilma bija 35 milimetru kinofilma. Mēs to pirkām bundžās pa 300 metriem.

Deviņpadsmitgadīgam jaunietim tas bija pa kabatai?

Padomju laikā daudz ko zaga, varēja pārpirkt. Šo filmu zaga kinostudijā, un veikli cilvēki pārdeva. Es un visi pārējie pirkām šo zagto kinofilmu. Ruļļi pēc kvalitātes atšķīrās. Filma varēja būt jēla, varēja būt kontrastaina. Tas viss bija atkarīgs no tā, cik tam Vasjam Krievijas rūpnīcā bija liela plauksta – cik daudz sudraba sāls viņš katlā piemeta. Uz "pohmeļiem" droši vien rokas trīcēja un daudz nebija, bet mēneša beigās, kad bija iekrāts, piegāza vairāk. Lai varētu normāli filmu attīstīt, bija jāuztaisa testi. Izgāja ārā un to, kas bija tuvumā, sabildēja. Kā ķīmiķis biju saķīmiķojis un filmiņu attīstīju 45 minūtes. Tonāli dabūju no filmiņas ārā to, ko nevarēja dabūt ārā, attīstot piecas minūtes. Telpās vienkārši nofotografēju māsiņu, mammu, lai varētu saprast, cik augstu filmas jutību varu dabūt ar attīstītāju. Ļoti nopietni pārbaudīju arī katru objektīvu. Noliec piecus blakus, katrs ir pilnīgi atšķirīgs, lai gan ārējie parametri ir vieni un tie paši. Ar to arī atšķiras melnbaltā fotogrāfija – katram objektīvam bija sava plastika, sava gaismas sajūta. Katrai firmai bija sava tipa objektīvi. Man, piemēram, savu laiku nepatika Nikon. Tā ir ļoti laba kamera, jo izturīga – ar to naglas var iedzīt sienā. Man patika Canon ar savu plastiku. Kāpēc ir ikoniskā Leica optika? Tur nav digitālā asuma, kas tagad fotogrāfijā ir pilnīgs marasms, – šis absolūtais asums. Tā ir tikai viena no niecīgām sastāvdaļām. Fotogrāfija – tā ir sajūta. Var būt fotogrāfija, kur vispār nevienā vietā nav asuma, bet tu uz to skaties un tev reāli tirpas iet pār muguru. Biju Magnum fotogrāfa Paolo Peligrīna izstādē. Viņš ir daudz bildējis Irānu, Irāku, lai gan nav tikai kara fotogrāfs. Izstādē visas bildes bija izplūdušas, bet man vēl tagad tās stāv acu priekšā. Pat tagad runājot, man iet tirpas. Tā ir tāda enerģētika! Viņš fotografēja ar Leica, uz filmas.

Acīmredzot tavas daudzdimensionālās fotogrāfijas var izskaidrot tieši ar tavu minēto objektīva plastiku. Dažas fotogrāfijas Siksalas ciklā ar savu gaismēnojumu atgādina Karavadžo gleznas. Īpaši dubultportrets, kur sieviete pasniedz vīram ēdienu.

Tās ir cūku bēres. Tanī dienā uztaisīja sautējumu un gaļiņu. Gardu muti ēdu un ik pa brīdim vienkārši nobildēju.

Pie mammas portreta raksti, ka viņai nav paticis fotografēties. Vai tev ir bijuši brīži, kad apzinies, ka sanāks spoža bilde, bet brīdis tev šķiet pārāk intīms, lai bildētu?

Jā. Bet šādu mirkļu nav daudz. Ir brīži, kad zinu – pēc tā cilvēka sajūtas tas ir brīdis, ko viņš ļoti negribētu, bet pēc manas sajūtas ir jābildē. Ja, piemēram, bildē diriģentu, emocionālākie brīži ir piano pianissimo, kad diriģenta iekšējais stāvoklis ir tā sakāpināts, ka būtu jāfotografē, bet es nedrīkstu to darīt. Man nav tiesību izjaukt mūzikas maģiju – pēkšņi šajā piano pianissimo tāds klakš! Var pajautāt diriģentiem, man ar viņiem ir labas attiecības, un viņi gauži neuztraucas par to, ka nāku un fotografēju. Tā ir lieta, ko gribu vairākkārt atkārtot. Tā ir cieņa. Viens vārds. Reizēm es dzirdu, ka cilvēki šajā jomā runā par mīlestību, bet mīlestība ir kaut kas dziļāks, subjektīvāks, personīgāks. Tas ir mazliet savādāk. Visam pamatā ir cieņa. Praktiski pret visu, tāpēc manā karjeras laikā tikai vienu reizi ir iznīcināts mans safotografētais materiāls. Pirms barikādēm man bija saruna ar "melno berešu" puišiem. Nevajag aizmirst, ka viņi savā laikā bija augstākā līmeņa profesionāļi un darīja savu darbu. Man tajā pašā vietā kā reportierim bija jādara savs darbs, un viņiem nepatika, ka es tur esmu. Mums iznāca īsa saruna: veči, jūs esat profesionāļi, darāt savu darbu, un es jūs cienu. Es arī esmu profesionālis un šajā profesijā ne pirmo gadu. Es darīšu savu darbu un to izdarīšu.

Iedarbojās?

Jā. Tāpēc, ka viņi redzēja, ka pretī stāv profesionālis, nevis viens jampampiņš.

Ja tu gribētu iet pāri līķiem, šajā gadījumā – iztraucēt pianissimo, tu fotografētu diriģenta tā brīža emocionālo atkailinājumu?

Jā, un vairotu pasaulē ļaunumu. Es negribu. Es ar savām bildītēm gribu mīlestību, labestību.

Kundziņsalas ciklā ir viena fotogrāfija, kas liek aizdomāties, ka fotogrāfiem reizēm ir nepieciešams milzīgs iekšējais spēks. Esi nobildējis savu bērnības draugu zārkā, kurš gāja bojā padomju armijā, virsniekam tīrot ieroci… Lūdzu, atvaino, ka uzjundu šīs atmiņas, bet kā tu to spēji?

Tas ir baigi emocionāli. Man to bildi ir grūti skatīties… Es to pirmoreiz šeit redzu. Biju tikko iemācījies fotografēt. Mamma atnāca un ļoti lūdza. Riktīgi nemaz nemācēju. Viņš ir mans labākais bērnības draugs. Māris bija fantastisks cilvēks. Mamma ļoti gribēja, teica – mums nav kopīgas bildes. Es, tāds jauns un dumjš, aizgāju. Kā mācēju, tā nobildēju. Kad pēc nedēļas aiznesu bildes, kuras lielā centībā kūtiņā, kur bija mana laboratorija, biju uzkopējis, redzēju, ko es ar tām bildēm esmu izdarījis. Grūti runāt… Es biju atplēsis vaļā… (Aivars izvelk kabatlakatu un slauka acis.) Kopš tā laika bēres kategoriski nebildēju. Es biju izdarījis kaut ko tādu ļoti, ļoti ļaunu, kaut gan no labas sirds.

Kāpēc tu uztver to kā ļaunu?

Es redzēju to reakciju, ko biju izraisījis ar bildēm. Bet vispār pret šiem dzīves samezglojumiem vajag izturēties ar vieglumu, nedrīkst iespringt. Piecelies un ej tālāk. Ko tā lielā spalvainā roka gribēja tev pateikt? Tas nebija tavs ceļš. Arī tajā reizē sapratu – man to nevajag darīt, un vairāk nekad arī neesmu darījis. Ja neskaita lielās bēres redakcijas uzdevumā. Tās es iekšēji neuztveru kā bēres, bet kā kultūrvēsturisku fenomenu. Nelienu pie zārka. Bildēju kā pasākumu. Bet nevajag iespringt. Esmu redzējis, kā cilvēkiem no šrapneļiem iekšas gāžas ārā un "šīberis" iet ciet. Tur es esmu mierīgs. Kā robots. Tur es pat neesmu pats. Tā ir cita situācija. Tu man prasīji, ko es nebildētu. Savā laikā braucām pa trakām upēm. Līdz upei bija jāiet visu nakti. Nesām laivas un mugursomas. Ejam pa to nakts ceļu, un aust saule. Nekad nebiju redzējis tik nenormāli lielu sauli. Ja es pat uzzīmētu, tā būtu distrofiski liela. Ceļa galā nāk augšā milzīga bumba. Vajadzēja nofotografēt, bet es sapratu, ka to nedrīkst fotografēt. Ir tādi mirkļi, kad stāvi un saproti – nē. Tas mirklis paliek galvā.

Pievērsu uzmanību tavas istabas fotogrāfijai. Pamanīju savam laikam ļoti labu skaņu tehniku. Varēji veidot arī profesionāla mūziķa karjeru?

Redzi, tā mūzikas "karjera" sākās nevis tajā istabā ar tehniku, bet virtuvē, tur, kur ir mamma un plīts. Tās ir bērnības atmiņas – kad izsita elektrību, mamma izgāja ārā, nāca atpakaļ un teica – eh, abas fāzes izšautas. Līdz šim laikam neesmu sapratis, ko tas īsti nozīmē, sapratu tikai to, ka elektrības nav un drīzumā nebūs. Iededza sveci. Ziemas vakari gari. Mamma uz siltās plīts uzklāja vatēto segu, es tur sēdēju, un mēs abi dziedājām tautasdziesmas. Vēlāk māsiņa mani 1. klasē aizveda uz Rīgas zēnu kori, kuru tajā laikā vadīja Krišs Deķis. Tad nezināju, cik viņš ir leģendāra persona. Arī viņš uz mani atstāja savu ietekmi. Pēc tam piecus gadus dziedāju vīru korī Tēvzeme pie Haralda Medņa. Pa vidu vēl Aivars Kalējs mani kā otro tenoru uzaicināja savā kameransamblī. Tas bija fantastiski. Mēs dziedājām astoņbalsīgas baznīcas dziesmas. No Tēvzemes aizgāju tāpēc, ka preses darba specifikas dēļ nevarēju regulāri piedalīties.

Vai tev būtu interesanti strādāt World Press Photo žūrijā?

Nē. Nē. Nē.

Reizēm mulstu no šī konkursa laureātu izvēles.

Es arī mulstu. It īpaši tāpēc, ka pirms pāris gadiem biju Amsterdamā un sagadīšanās pēc tur notika World Press Photo atklāšana. Tajā gadā pirmo vietu piešķīra fotogrāfam, kurš bija nofotografējis, kā Turcijā apsargs, būdams terorists, fotoizstādes atklāšanā nošāva Krievijas vēstnieku. Viņš saņēma lielāko balvu fotožurnālistikas konkursā. Varēja uzlikt austiņas un noklausīties stāstu, kas ir aiz šīs fotogrāfijas. Viņš teica – es stāvēju pašā priekšā un fotografēju. Normāli, profesionālis. AFP fotogrāfs ar pieredzi. Viņš redz, kā izvelk pistoli, un fotografē. Nofotografē, kā nošauj vēstnieku. Turpina fotografēt nošauto vēstnieku. Turpina fotografēt uzbrucēju. Un ir šī sērija, jo, būdams profesionālis ar pieredzi, viņš zina, ka tas, ko viņš fotografē, ir sabiedrisko attiecību gājiens. Šim teroristam ir vajadzīgs "pīārs". Ja viņš būtu gribējis nošaut, viņš būtu nošāvis vēstnieku vārtrūmē. Nošāvis un internetā paziņojis – esmu tāds un tāds, ķeriet tagad mani! Terorists aicina – lūdzu, fotografē mani, kā es nošauju, jo vairāk, jo labāk, jo tu stāvi priekšā un taisi man reklāmu. Vai daudzi par to mūsdienās aizdomājas, jo fotogrāfs saņēma balvu fotožurnālistikā...

Kādus signālus diez raida šis apbalvojums?

Jā, interesanti, vai ne?

 

Izstāde

Aivara Liepiņa fotoizstāde Man patīk dzīvot uz salas

Latvijas Fotogrāfijas muzejs, Mārstaļu iela 8, ieeja no Alksnāja ielas

Līdz 29. augustam 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja