Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +19 °C
Skaidrs
Ceturtdiena, 5. augusts
Osvalds, Arvils

Arno Jundze: Nevajag sevi ziedot uz Latvijas kultūras altāra

Rakstnieks un žurnālists Arno Jundze stāsta par vīrišķību XXI gadsimtā un savu pirmo romānu Putekļi smilšu pulkstenī

Es mēģināju uzrakstīt grāmatu bez jebkādām ambīcijām uz intelektuālismu vai spraigu sižetu. Uzrakstīju to, kas man pašam patika. Ja tas vēl kādam patiktu, tas jau būtu sapņu piepildījums, saka rakstnieks Arno Jundze. Viņš ir arī kultūras žurnālists, literatūras kritiķis, TV raidījuma Nacionālie dārgumi vadītājs, stāstu krājuma Gardo vistiņu nedēļa (2012) un divu bērnu grāmatu autors.

Izdevniecībā Zvaigzne ABC tikko izdots Arno Jundzes pirmais romāns Putekļi smilšu pulkstenī. Šo grāmatu viņš ir rakstījis desmit gadu. Romāna galvenie varoņi ir Viņi. Bez vārdiem, atpazīstami un dzīvi tipāži. Naivs jauneklis nonāk Afganistānas kara ellē, kur pierod nogalināt. Gulagu pārcietis luterāņu mācītājs kalpo Dievam vientulībā, jo ciema ļaudis ar viņu nereti baidās pat sveicināties. Talantīgs pētnieks tūkstošgades mijā lolo domu par zinātnieka karjeru, taču, lai uzturētu ģimeni, kļūst par traktoru pārdevēju. Reiz slavens, bet nu atkarībā iestidzis žurnālists priecājas, jo atradis mūža lielo materiālu, nenojaušot, ka viņu izmanto specdienesti.

Arno Jundzes romāns ir mazliet detektīvs, mazliet filozofiskas pārdomas, mazliet publicistika, mazliet attiecību drāma, mazliet jaunāko laiku Latvijas vēsture, mazliet fantasy. 90. gadu faktūrā Jundze jūtas kā zivs ūdenī. Varbūt tāpēc, ka "ģenerālmēģinājums" notika jau stāstu krājumā Gardo vistiņu nedēļa, kurā viņš rakstīja par sašķobīto morāles sistēmu un līdz ar padomju impērijas sabrukumu vaļā pasprukušajiem instinktiem. Arī Gundegas Repšes iedvesmotajā topošajā vēsturisko romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts Arno Jundzem iedalīti 90. gadi.

Var prognozēt, ka grāmata Putekļi smilšu pulkstenī, kurā netrūkst ne vīriešu cinisma, ne smeldzes, kļūs par populāru dāvanu 40–50 gadu vecu cilvēku paaudzei. Arī tādiem, kuri it kā nelasa, jo nav spējuši iejusties, piemēram, Noras Ikstenas vai Ingas Ābeles izteikti sievišķīgajā prozas pasaulē.

Viena no mīļākajām padomjbērnu rotaļlietām bija kaleidoskops, kuru grozot tā galā arvien jaunās kombinācijās sakrita krāsaini stikliņi. Tieši tāds ir Arno Jundzes romāns. Turklāt nav šaubu, ka šo kaleidoskopu groza mūsdienu latviešu vīrietis. Visticamāk – Latvijas vidējās paaudzes vīrišķā daļa atpazīs sevi kādā no stikliņiem autora saliktajā mozaīkā.

Pirms diviem gadiem, iznākot stāstu krājumam Gardo vistiņu nedēļa, kādā intervijā stāstīji par sirmu kundzīti, kura tev teikusi, ka līdz 65 gadiem vīrieši esot puisīši, pēc tam – veci muļķi. Tu turpināji – puisīši parasti vāra ziepes, bet tev vēl griboties savārīt kaut ko labu. Kā pašam šķiet, ko esi savārījis ar savu pirmo romānu?

Tagad man ir laba sajūta. Biju atvaļinājumā laukos – tur nekādu grāmatnīcu nav –, un atnāca īsziņa – apsveicu ar grāmatu! Tad uznāca absolūts nervu drudzis. Taču ir labi, jo rakstītais mani ir ļoti ilgi nodar binājis. Ir sajūta, ka tu būtu kaut ko no galvas izmetis ārā, žļirkt! Kā no datora, kad tas vairs neiet, izmet visu ārā, un tas atkal dabū uzrāvienu. Romānu rakstīju desmit gadu. Tajā laikā ļoti daudz strādāju avīzē. Man nebija sapņa, ka gribu būt rakstnieks. Ļoti ilgi tas viss jaucās pa galvu. Sieva nesen sacīja – tu jau kaut ko tādu sāki rakstīt pēc armijas 1987. gadā.

Mani padomju armija tiešām ļoti aizskāra. Tas bija apvainojuši. Cūcīgi, riebīgi. Kaut gan nevaru sūdzēties, ka man personīgi kaut kas slikts būtu noticis. Taču tas ir paņēmis divus gadus manas dzīves, vēl tagad reizēm nevaru nomierināties, jo tā ir pilnīga nejēdzība, nevis vīrišķības skola. Tā mistkaste un idiotisms, alkoholisms un stulbums, kas tur bija, – man tā bija liela iekšēja trauma. Visu laiku gribēju par to uzrakstīt. Man bija kādi 22 gadi. Mēģināju uzrakstīt kaut ko līdzīgu Šveikam. Taču kam vajag otru Šveiku? Pietiek ar vienu.

Kā tas ir – desmit gadu rakstīt? Kā iespējams saglabāt vienotu kamertoni, cilvēks taču mainās?

Slikti tas ir! Šādi rīkoties ir galīgi nepareizi. Vienkārši es nezināju, ka daru nepareizi, un neviens man to neteica. Droši vien, ja man būtu bijusi liela griba dabūt grāmatu ārā ātri, es to būtu uztaisījis.

Pie kā iestrēgi? Paškritika, šaubas, ideju apsīkums?

Tā nebija paškritika, arī ne ideju izsīkums. Laikam mainoties, mainās arī vērtības. Tas, kas šķita pareizi, aktuāli, sāpīgi, vienā brīdī pārstāj darboties. Paskaties spogulī uz sevi tagad un pirms 15 gadiem – mode cita, apģērbi citi, frizūras citas. No sākuma man gribējās uzrakstīt tādu kā sapņu grāmatu. Viens galvenais varonis, kurš stāsta, ka redz sapņus, ir tā nomocījies, ka pat nevar dzīvot, jo viņam visa dzīve paiet kaut kādā ziņā sapnī. Man tas likās aizraujoši. Taču, kad sāku rakstīt, drīz sapratu, ka sapņošana nav galvenais. Ir jāizstāsta stāsts.

Es uzskatu, ka mūsu paaudzi ļoti smagi uzmeta 80. gados. Bijām muļķīši – naivi, sirsnīgi, labi mācījāmies, sastājušies augstskolā, no kuras it kā neņems armijā. Un tevi izrauj ārā pēc pirmā kursa – ar kāju pa pakaļu – kuram ieroci rokās, kuram – lāpstu. Tas bija trakais Afganistānas laiks. Lielākā daļa vairs uz universitāti atpakaļ neatnāca.

Tev padomju režīms ir atstājis kādas reālas traumas vai citus nospiedumus personībā?

Grūti atbildēt. Tad jāiet pie psihoterapeita. Vēl nesen ar šausmām atskārtu, kā padomju režīms mūs apzadzis. Šopavasar, kad mēs ar sievu bijām Venēcijā. Tur vajag braukt tad, kad tev ir divdesmit, kad tu esi samīlējies, kad viss… Arī tagad daudzi dzīvo nabadzībā. Materiālo nabadzību vēl var piedot. Toreiz mēs vismaz bijām vienādi nabagi. Tas kaut kā mierināja, jo savstarpējās attiecības bija daudz sirsnīgākas. Taču visa tā ierobežotība, iespundētība. Tas, ka tevi var kā tādu lelli kaut kur paraut, iebāzt. Vienu parauj armijā, otru aizsūta uz Afganistānu, trešo – uz Černobiļu. Tas atstāj iespaidu. Mēs kļuvām par izdzīvotājiem, ciniķiem, kuriem viss vienalga, kuri skatās tā – tas varētu būt kaut kas perspektīvs, bet tu jau uzreiz pakalkulē – tas būs slikti, šis būs slikti, labāk vispār to nedarīt. Daudzi manas paaudzes čaļi vienkārši notinās uz ārzemēm, un Latvijai nav nekāda labuma no tā, ka viņi tur dzīvo. Steberē jau arī te apkārt visādi nodzērušies, kuri nevar attapties no notikušā. Slimi, kurus neviens neārstē pēc Černobiļas.

Iespējams, daudzi, uz kuriem šī grāmata attiecas vistiešākajā veidā, nemaz nespēs to nopirkt, jo visu dienu stutē alus brūža sienas.

Pēc grāmatas izdošanas man atsūtīja īsziņu – kā tu zini par Herātu? Atbildēju, par laimi, par Herātu un karu Afganistānā tiešā veidā nezinu neko. Studēju afgāņu memuārus, kas ir atrodami internetā, un citus dokumentus. Tur ir pat vecas militārās kartes. Beigās uzrakstīju: "Nafig to padomju armiju, man viņa reizēm tāpat rādās sapņos kā murgs." Man atbildēja: "Nevis "nafig", bet vēl krietni tālāk to vajadzētu aizsūtīt." Tas galīgi nav tā domāts, žēloties vai lielīties – kuram rēta, kuram garīgs ievainojums. Būtu labi, ja kāds no tā drusku mācītos. Taču mēs, cik esam stulbi, tik esam. Tagad atkal puikas brauc kaut kur karot, saņem kaut kādu naudiņu, ko viņi mierīgi nopelnītu tajā pašā Anglijā. Latvijā viņi droši vien ar savu slikto izglītību nekādu darbu nedabūtu. Tāpēc jau nav vērts braukt uz otru pasaules malu šaut kaut kādus idejiskos ienaidniekus, kurus tu personiski nepazīsti.

Kāda ir tava ideja, ja mēs esam NATO sistēmā, ko darīt, kā nebraukt?

Tas, protams, ir labs jautājums. Ja mēs esam tajā NATO sistēmā, lietas jādara nopietni, nevis jāimitē. Šobrīd tā vairāk ir imitācija. Paskraidām pa krūmiem ar plintēm, un liekas, ka esam baigie varoņi.

Ko nozīmētu – darīt nopietni?

Ar obligāto karaklausību visiem un sistēmu, kas tevi tiešām sagatavo izdzīvošanai. Tādā gadījumā pērkam jaunāko tehniku un visu pārējo, bet tā jau nenotiek. Tās vairāk ir puiku spēles.

Laiku pa laikam aktualizējas jautājums, ka būtu vajadzīga obligātā karaklausība. Cik saprotu, tu neesi šīs idejas piekritējs?

Spēcīgi puiši ir visos laikos. Taču, ja kāds fiziski neizskatās kā filmās Arnolds Švarcenegers vai Silvestrs Stallone, tas nenozīmē, ka viņš par tādu kļūs armijā. Vājos armijā, visticamāk, samaļ, pazemo, apstulbina. Ja džeks ir talantīgs matemātiķis, tas nekas, ka viņam ir brillītes un pleci tādi, ka der 40. izmēra žaketīte. Lai viņš darbojas savā sfērā! Latvija ir maza, un mēs varam ļoti labi filtrēt, kāds kuram ir talants. Man šķiet, katrā sabiedrībā ir pietiekami daudz džeku, kuriem patīk spēlēt karu visā nopietnībā.

Pieminēji jēdzienu "vīrišķības skola". Ko tu uzskati par vīrišķību XXI gadsimtā – pilsētas komfortā, neejot armijā, nemedījot utt.?

Ir ļoti daudz pārprastu stereotipu par to, kas ir vīrišķība. Ja man tagad prasa, vai vīrišķīgi ir dzert alu šajā saulē, atraugāties treniņbiksēs uz soliņa parkā ar pliku vēderu, es uzskatu, ka tas nav vīrišķīgi, pat ja demonstrēju milzīgus bicepsus un stulbus tetovējumus. Vīrišķība ir kas cits. Es to saistu vairāk ar atbildību. Somu rakstnieks Franss Ēmils Sillanpē romānā Vīra ceļš stāsta par somu zemnieku, saimniekdēlu. Viņš par vīru kļūst tajā brīdī, kad nostājas pats uz savām kājām, kad spēj izlabot kļūdas, kuras dzīvē sadarījis, un atbild pats par saviem darbiem. Es atbildību izvirzītu gandrīz par sinonīmu vīrišķībai. Pasarg dies – kam tad šodien mūsu sabiedrībā fiziskais spēks tik ļoti ir vajadzīgs?

Pogas spiest visi var vienādi labi.

Tieši tā. Meitenes pat vēl maigāk nospiež un reizēm mazāk salauž. Nav jau tie laiki, kad vīrietim vajadzēja nest mājās medījumu. Protams, arī tiem stiprajiem vīriem, kuri jau no dabas ir spēcīgi, ir grūti pielāgoties šiem laikiem. Tāpēc ir jābūt iespējai, lai labi būtu gan vieniem, gan otriem.

Viena no būtiskām lietām ir arī tā, ka mūsdienās mēs, ļoti daudzi vīrieši, esam sapņotāji. Pa tukšo sapņojam. Ir ērti sēdēt pie televizora un sapņot rozā sapnīti, un nekad nepamēģināt neko reālu izdarīt, lai sapnis īstenotos. Tā ir otra galējība – šī laika problēma, ka vieglāk ir sapņot, nevis dzīvot un darīt. Mazliet mūs uz to pamudina māksla un literatūra – esiet sapņotāji! Tā ir izvairīšanās no atbildības, izvairīšanās no pelēkās realitātes.

Vēsturiski latviešu vīrieši taču ir bijuši ar lielu dūšu, novatori un jaunu lietu iesācēji – Krišjāņa Valdemāra jūrasbraucēji, jaunlatvieši u. c. No otras puses – romantiskā Poruka Cibiņa pasivitāte.

Porukam to inkriminē. Viņš taču juta, ka reāli zaudē prātu, ka viņam ir nervu slimība, kuru vārdos neviens dakteris nenosauc, bet droši vien tā ir šizofrēnija. Kā Cibiņš nosalst – es domāju, ka viņš to raksta par sevi. Ka viņš ir tik nepiemērots… Kur viņam likties? Tad viņš aiziet mežā un nosalst. Tas patiesībā ir briesmīgi. Mūsu sapņošana ir kaut kas cits. Mēs jau vairāk esam virtuālajā realitātē, identificējamies ar datorspēļu lietām vai kaut ko tamlīdzīgu. Vai domājam – cik labi būtu, ja vinnētu Viking Lotto. Tādi mazi, muļķīgi sapnīši.

Cik saprotu, tu arī pats līdz mielēm pazīsti situāciju – palaisties, sapņot vai cīnīties. Lasīju kādā intervijā, ka 90. gados esi bijis pat putekļsūcēju izplatītājs.

Jā. Man toreiz bija maza meita, ģimene, strādāju Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, alga man bija četrdesmit latu mēnesī. To neviens pat negrib rakstīt, jo visiem liekas, ka tāda alga nevar būt. Dzīvoklis toreiz maksāja sešdesmit latu mēnesī. Tu strādā mēnesi, divus, piecus. Toreiz valdības nemitīgi mainījās – bija šausmīgi interesanti, cita pēc citas krita un ņirbēja, un visi tikai kaut ko solīja, ka būs. No sākuma arī pašam likās – ja valsts attīstās, zinātnei tur jābūt vietai. Īslaicīgas grūtības. Patīrīšu bēniņus vai patirgošu putekļsūcējus. Tas bija diezgan nožēlojami… Pārdevu dažus, man pietika. Beigās saproti – tevi taču muļķo, nekas te nenotiks. Tad vienkārši aiz spītības uzrakstīju disertāciju. Es noteikti neesmu tas cilvēks, kurš romānā mokās augstceltnē (Latvijas Zinātņu akadēmijā – U. A.). Noteikti ne. Diezgan daudz vēroju kolēģus. Aukstumu un zivju smaku līdz pašiem bēniņiem – to jau visi atceras, kuri tur strādāja.

Romānā viens no taviem varoņiem, aizstāvējis disertāciju, sāk tirgot dāņu traktorus modīgā birojā bez zivju smakas, bet ar sekretāri un kondicionētāju. Vai atceries lūzuma brīdi savā dzīvē un izšķiršanos tomēr palikt un profesionāli strādāt kultūras laukā, nevis dzīt mašīnas no Vācijas?

Atceros gan. Uzrakstīju institūta direktoram Viktoram Hausmanim atlūgumu – atbrīvot mani no tāda un tāda datuma. Tad izdomāju – gaidīšu vēl trīs dienas. Ja tajā laikā notiks kaut kas tāds, ka man tomēr jāpaliek un jādara, tad palikšu, ja ne, tad viss – atlūgums, un es braucu. Pagāja viena diena, otra diena, trešajā es jau biju "saziepējies" iet va banque. Tad piezvanīja institūta kolēģe Ingūna Sekste, kura toreiz strādāja arī Karoga kritikas nodaļā. Viņa palūdza, lai uzrakstu kritiku. Man toreiz neviens nepiedāvāja rakstīt rakstus, un tas bija kaut kas pilnīgi jauns. Vajadzēja rakstīt par Ārija Geikina romānu Riharda Buša pirmā sezona. Uz vāka bija vīrietis ar mušu uz vaiga. Geikins pēc tam smējās, ka būtu vajadzējis likt uz vāka torti un rozes, tad visi grāmatu pirktu. Kurš pirks veci ar mušu?

Kā tu domā, vai kādreiz Latvijā pienāks tādi laiki, ka vīrietis, strādājot kultūrā…

Nepienāks…

…varēs uzturēt četrus bērnus un justies cienījams un pašapzinīgs sabiedrības pārstāvis?

Nevajag sevi mānīt. Es domāju, ka noteikti nepienāks. Vismaz mēs ar tevi to nesagaidīsim. Kādreiz cilvēki prasa – vai ir vērts kļūt par literatūrzinātnieku. Es saku – nē, nav vērts. Nedariet muļķības, lasiet grāmatas, priecājieties par tām, taču meklējiet normālu profesiju. Nevajag sevi ziedot uz Latvijas kultūras altāra, jo tur jau ziedojumu ir bijis tik daudz. Mūsu sistēmā tas ir bezjēdzīgi. Tā visu laiku brauc uz to, ka tai kāds ziedojas kā muļķītis. Mums ir ļoti daudz patriotu kultūrā, kuri varētu darīt kaut ko citu un būt nodrošināti.

Noslēguma nodaļā viņš – stāstnieks – min apzīmējumu "garāžas piezīmes" un "sapņa driskas". Vai tā varētu raksturot arī tava romāna žanru kopumā?

Galvenais varonis, kurš raksta stāstu, tiešām sēž garāžā, labo savu auto un pie viena kaut ko pieraksta. Sapņu driskas? Sapņi arī nav no punkta A līdz punktam B. Tie ir fragmenti. Visa mūsu dzīve ir fragmentāra. Nav kā agrāk – kad Andreja Upīša varonis brauca ar zirgu un skatījās savu zemi 50 lappuses. Tagad tā neviens vairs nedzīvo. Arī rakstīt šodien vairs tā nevar, jo neviens to nelasīs. Fragmentārisms, driskas, daudzi mazi fragmenti – tas ir neizbēgami. Domāju, vai beigās nebūs tā, ka cilvēka prāts sāks to neturēt. Mūsu dzīve ir tik fragmentāra, ka galva var pārsprāgt.

Tava grāmata no izdevniecības ir izlaista ar mārketinga saukli "Romāns vīriešiem par vīriešiem". Patīk, piekrīti?

Es, protams, gribētu, lai arī vīrieši izlasa. Zinu, cik maz vīrieši lasa. Par to man drusku žēl, un nesaprotu, kāpēc tā ir. Mēs bērnībā vienmēr ar grāmatām mainījāmies – ar visiem grāfiem monte kristo un kapteiņiem nemo. Es domāju, ka viena daļa ir ļoti noskrējušies. Man ir 13. nodaļa, kurā viņš atnāk mājās…

…un kļūst vai nu par tēti – ēnu, vai tēti – maku, kā raksti.

Slikti, ka esi tas tētis ēna vai tētis maks. Taču vēl trakāk, ja tu pat tas nevari būt. Komplekss no tā, ka tu, tētis būdams, neesi neko atnesis. Mednieka instinkts ir, bet atstiept nespēj… Tad – ne līdz lasīšanai. Padomā pati, šajā karstumā veči visu laiku raujas. Paskaties, mēs te sēžam, un tur augšā remonts notiek. Ko pēc tam palasīsi vakarā? Laimīgs esi, ja ticis līdz mājām. Vai atkal otrādi – ir tādi, kuri dzīvo materiāli sliktāk, taču lasa, jo meklē garīgas lietas. Mēs negribam atzīties, bet esam nabagi, ja salīdzina ar Eiropas civilizēto daļu. Neviens par to negrib runāt. Kauns! Tad, kad mēs spēsim nodzīvot no algas līdz algai tā, ka nebūs jāskrien pēc ātrā kredīta, lai kaut kā aizvilktu, kad mums naudiņa paliks drusku pāri un būsim spējīgi to neiztērēt par grabuļiem, tad arī atgriezīsimies pie normālā. Ceru, kādreiz tā notiks. Ar grāmatu kritiku saistītie cilvēki tikpat kā neviens nav bijis ne Frankfurtē, ne citās lielajās mesēs. Viņi neredz kopainu.

Man kā cilvēkam, kurš raksta par literatūru, bijusi tā laime šur tur pabūt – arī aizbraukt uz Florenci un tikties ar Denu Braunu pirms viņa romāna Inferno lielās Eiropas atvēršanas 2013. gadā. Redzēju, kā atbrauc cilvēki no Japānas un Ķīnas, viņi zināja, ka nekad Denu Braunu neskatīs vaigā, tikai uz lielā ekrāna, kas izlikts pie Florences Vecās pils. Viņš tur teica runu, un cilvēki gaidīja divas dienas, lai to redzētu. Es nepārspīlēju. Tas bija iespaidīgi. Tur sapratu, ka arī tāda literatūra ir ļoti ietekmējoša un vajadzīga. Agrāk bija Monte Kristo, tagad – Dens Brauns ar saviem darbiem. Šīs grāmatas ir ļoti svarīgas lasīšanas procesa attīstībai. Tie ir āķi, kas ievelk.

Ja tev savam romānam būtu jāsaka ievadvārdi starptautiskajai auditorijai, piemēram, Londonas grāmatu tirgū 2018. gadā, kurā Latvija piedalīsies neierasti plaši, un 9. klases puikām kādā mazā lauku skoliņā Latvijā jau šoruden, vai tas, ko tu teiktu, atšķirtos?

Īpaši ne. Nezinu. Tā situācija ir pārāk teorētiska, tāpēc es tev ļoti viegli saku – īpaši ne. Bija lietas, kuras es gribēju pateikt. To, kā esmu pateicis, lai vērtē citi. Man bija svarīgi izstāstīt par savu vecpapu – mācītāju. Edgaru Jundzi. Bija tik dīvaini vērot, kā viņš lielāko mūža daļu nodzīvoja pilnīgi kā izolēts no pārējiem. It kā viņam būtu burka apkārt. Ir cilvēki, kuri speciāli pārgāja otrā ielas pusē. Nezinu, kā bija manai mammai un viņas brāļiem, kuri ir viņa bērni. Padomju laikā, ja tev tētis ir "kulta kalpotājs un padomju varas ienaidnieks", tas atstāj iespaidu. Viņš bija tik gudrs un sirsnīgs. Gudrākais cilvēks pasaulē – pat šodien tā varētu teikt. Visi tie komjaunieši, kuri nāca viņu aģitēt, ka Dieva neesot, pēc stundas nosarkuši gāja projām un sāka domāt, ka Viņš tomēr ir. Tajā romāna daļā vienkārši ir bērnības atmiņas, kuras man vajadzēja salikt kopā. Arī stāsts, ko man pirmo reizi izstāstīja Sarmīte Fišere (mācītāja – U. A.), kā vecpapam Sibīrijā bija jāiet pa stikliem. Kad atvēra jauno Bībeles tulkojumu, man piedāvāja pateikt, ko man nozīmē Bībele. Nolasīju fragmentiņu par Bībeles smaržu. Man likās, ka cilvēkiem tas radīja aizkustinājumu. Man par to bija liels prieks.

Es romānu vairākkārt testēju. Prozas lasījumos lasīju nodaļu par armiju. Grāmata tad bija izdevniecībā un gaidīja savu redaktoru Aldi Vēveru, jo viņš pats zina, kas ir armija, un saprata, par ko es rakstu. Nolasīju fragmentu, zālē sēdēja jaukas meitenītes un puisīši, studenti, pašam likās – pārāk brutāli. Domāju, varbūt jāpārtaisa mīkstāk. Aldis teica: "Pamēģini tikai! Tu jau vēl esi tik pieklājīgi uzrakstījis. Nu nevar par to vēl pieklājīgāk uzrakstīt. Tādā gadījumā tas vairs nebūs stāsts par to." Taču svārstīšanās man bija. Nepatīk visādas cūcīgas lietas rakstīt. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja