Iekārtojamies lielajā istabā. Vēja sunene Jara uz sava matrača zem plauktiņa ar rakstnieces balvām, divdesmitgadīgā kaķene Sofija dzīvojas pa klēpjiem, rudais jaunulis Tomiņš, tas no klēts metiena, sauļojas uz palodzes.
"Man ir jāatvainojas. Aizņemtiem cilvēkiem droši vien uznāk izmisums, ieraugot, cik grāmata ir bieza," gandrīz nopietni saka rakstniece Inga Ābele. Izdevniecības Dienas grāmata ciklā Es esmu... izdotais romāns par dzejnieci un dramaturģi Aspaziju (1865–1943) ir 584 lapaspuses biezs.
7. janvārī Siguldas Jaunās pils Svētku zālē notika rakstnieces, dzejnieces un dramaturģes Ingas Ābeles romāna Mīlamā. Leģenda par sidraba šķidrautu un viņas veidotās Aspazijas dzejas izlases Aspazijas debesjums atvēršana, klātesot izdevniecības Dienas grāmata redaktorei Dacei Sparānei-Freimanei, redaktorei Gundegai Blumbergai, zinātniskajam redaktoram Jānim Zālītim, konsultantam Ventam Zvaigznem, māksliniekam Jānim Esītim, sērijas Es esmu... cunftes kolēģiem un daudziem Ingas Ābeles talanta cienītājiem.
Tikšanās ar rakstnieci Ingu Ābeli notikušas arī Jelgavā un Aspazijas mājā Jūrmalā. Internetā grāmatu forumos un privātās piezīmēs sociālajos tīklos sāk ienākties pirmās apbrīnas pilnās atsauksmes. Nevienam pagaidām nav šķitis, ka rakstniecei ir jāatvainojas.
Tu laikam bez dzīvniekiem nevarētu dzīvot?
Varbūt varētu. Ja dzīvotu pilsētā. Kad ir suns, ir jāiet ārā staigāt. Kad kaķis ir, tad jābūt mājās. Visi viņi kaut ko dzīvei piedod klāt.
Viena no līnijām romānā ir Aspazijas dziļā tuvība dzīvnieku pasaulei. Mani sajūsmināja, kādu vārdu tu esi ielikusi Aspazijas mutē uz viņai veltītajām nievām par kaķu tanti.
Jā. (Smejas.) Prasīju redaktorei, vai var atstāt. Viņa teica – jā, Aspazija tā varētu teikt. Sadzīve laukos bija diezgan nežēlīga. Kad bērnībā mamma runci izliek ārā... Tur ir suņi, kas noplosa kaķi. Tā ir dzīve, kas ir jāpieņem.
Tavam episkajam romānam varēja tuvoties pa neskaitāmiem vārtiņiem. Mums, ļaujoties apstākļu piespēlētajai improvizācijai, sanāca, ka tie ir dzīvnieki. Tāpēc vēl viens jautājums par šo tēmu. Spēcīga ir epizode, kurā mazā Elza izlemj kūtsaugšā dzīvojošajiem kaķēniem dāvāt coup de grâce un pati tos noslīcina, pirms viņi tiek izmesti mežā un nolemti tur iznīkšanai. Vai tā ir dokumentāla epizode?
Jā, mani tas ārkārtīgi satrieca. Aspazija ar to sāk savu atmiņu stāstījumu par bērnību. Tas ir publicēts laikrakstā. Tad, kad viņa sastāda bērnības atmiņu diloģiju Zila debess zelta mākoņos, šis notikums kaut kur pazūd un atmiņas kļūst maigākas. To grūti izprast. Vai tad tāds mazs piecgadīgs bērns var tā izdarīt? Kādām ciešanām bērnam tur jāiet cauri?
Cik ļoti Aspazijai vajadzēja būt tev tuvai, lai tu viņai veltītu septiņus gadus no savas dzīves?
Gluži septiņi nesanāk. 2019. gadā man vēl vajadzēja salikt stāstu krājumu Balta kleita. Paralēli pētīju arī Aspazijas dzīvi. Tas bija laiks, kad slēdza ciet muzeju krājumus. Iznāca Balta kleita, un laikam 2020. gada rudenī sāku rakstīt Aspaziju. Kā smejos – kad jutu, ka viņa ļauj man ķerties sev klāt. Tad atkal pasaule kļuva dīvaina. Bija mājsēde, un man meita aizgāja pirmajā klasē. Tas nozīmē, ka viņa visu laiku sēdēja zūmā un man bija jāuzmana – Līna, beidz spēlēties ar lellītēm, tev ir matemātika! Mums laukos bija jaunā māja un pāri pār pagalmu – vecā māja, un es līdu rakstīt vecajā mājā. Kurināju vienu istabiņu un gāju tur rakstīt, tad atkal skrēju atpakaļ, jo bija jāmāca bērns. Tā man pagāja 2020. gads. Pamazām tā uz priekšu. Aspazija mani kaut kā ievilka. Viņai vispār ir tāda īpatnība, ka es sāku strādāt kādu nodaļu un teksts man ievelk.
Vai romānu sāki rakstīt jau ar ideju, ka atkāpsies tik tālu pagātnē, atdzīvinot vairākas paaudzes pirms Aspazijas?
Ideja radās, sākot apzināt Kurzemes un Zemgales hercogistes vēsturi. Man visu laiku uz rakstāmgalda stāvēja (arī tagad stāv) vecāsmammas vecātēva Bībele. Viņš bija Uldrikis Jaunauers no Rindas muižas. Sāku skatīties, kā tas viss saistās. Turpat bija arī Jaunpils, Dobele un Jelgava kā galvaspilsēta. Tas sagāja kopā ar Elīzas fon der Rekes dzīvesstāstu. Tad, kad aizbraucu uz Ūziņu bibliotēku un ieraudzīju Aspazijas dzimtas koku, cik tālu tas ir izpētīts, šie cilvēki pie manis atnāca un es viņus ieraudzīju. Ojāram Vācietim ir tādas dzejas rindas, kuras man neiziet no atmiņas: "Atceries, ka tu esi ilgi nākts, / Nevis vakardienai no ratu pakaļas izkritis." Sapratu, ka Aspazija arī ir ilgi nākta. Tieši, kā tu saki, – ir simtiem vārtiņu, pa kuriem tu vari tikt iekšā. Sajutu arī, kur ir manas robežas. Es jau sastāvu no savu senču dzīvēm. Ir viens vecuma posms, kad tu to saproti.
Vai, tavuprāt, senču asinis mūs nosaka vairāk, nekā gribētos? Kā ar brīvo gribu un mērķtiecīgu savas dzīves veidošanu?
Zināma daļa. Protams, brīva izvēle ir. Dievs mūs ir radījis brīvus, un mēs varam darīt to, ko vēlamies. Tas ir mūsu eksistences pamats. Es pētīju, vai cilvēku vairāk nosaka asinsradniecība un asinsbalss vai valoda, gars, kas mūsos runā. Arī Jaunajā Derībā ir tā, ka derība ir pārslēgta no asinīm uz valodu. Sen lasīju ļoti skaistu romānu – Djēgo Marāni Jaunā somu gramatika. Par itāļu puisi, kurš bija pazaudējies karā, bezsamaņā, un viņu ar citu šineli aizveda uz Somiju un teica, ka viņš ir soms. Kad puisis pamodās, viņš mācījās somu valodu, iekļuva Somijas asinsritē. Tikai pēc ilga laika viņš uzzināja, ka tomēr nav soms, un aizbrauca atpakaļ. Cilvēks nāk pasaulē un ir kaut kādā dotajā lielumā, kur valoda cilvēka dzīvē tomēr nosaka visu. Vairāk nekā asinis. Es izpētīju muižas Zemgalē pēc Lielā Ziemeļu kara un mēra. Bija palikuši trīs cilvēki. Ventspils vispār bija izmirusi. Talsos bija palikuši uz rokām skaitāmi cilvēki. Melnais mēris taču pļāva visus pēc kārtas, neskatījās, vai no zemnieku būdiņas vai – muižnieku nama. Pēc tam tik daudzi muižnieki iepirkās, lai būtu darbarokas, gan augšā Sāmsalā, gan igauņos, gan Lietuvā. Prūši ienāca Liepājā. Kā tad mēs palikām? Vai tad mēs varējām nebūt? Tas nozīmē, ka svarīga bija valoda, visi iekļāvās tajā ietvarā. Tā radās latvieši, kurus mēs pazīstam kā Kurzemes latviešus. Viņi ir ļoti dažādu asiņu sajaukums.
Esi krāšņi strādājusi ar dažādiem valodas slāņiem – izloksnēm, dialektiem, apvidvārdiem, plūdinot to visu lielā valodas audekla musturā. Vai ir arī kādi tavi jaunvārdi?
Mani ļoti iedrošināja Rucavas sievas, kuras, šķiet, apmēram pirms gada izdeva Rucavas sievu stāstus. Visu grāmatu veido valoda, kā viņas runā. Latgaliešu valoda it kā ir striktākos rāmjos – tur ir gramatika, kas pieskata. Bet Rucavas pusē, kā runā, tā arī pieraksta. Man ļoti patīk, ka tur ir tie senvārdi, tu ej iekšā un jūties tik ļoti Rucavā. Arī suitiem ir brīnišķīgas vārdnīcas un pierakstīti stāsti. Tad, kad dzīvoju Talsos, dzirdēju Ziemeļkurzemes runu, kādā runāja vecie cilvēki. Skatot to visu kopā, bija sajūta, ka tā viens vai otrs cilvēks varētu runāt. Nebija nekāda pamata uz to pastāvēt. Varbūt tā ir izjūta.
Romāna apakšvirsraksts ir Leģenda par sidraba šķidrautu, žanrs – austs romāns. Pirmajā mirklī šķiet, ka tā ir skaista metafora, bet, lasot uz priekšu, rakstīšana kā aušana kļūst pilnībā burtiska, citādi to tiešām nevar apzīmēt.
Tā sanāk, jo tie krāšņie dzīpari ir no tām vietām, kur tā runā. Piemēram, tu aizbrauc uz Jelgavu vai Liepāju, vai Ventspili, un ir sajūta, ka tu esi citur nekā Rīgā. To izzinot, sanāk ņemt dzīparus, likt kopā un ieaust latviešu literārajā valodā.
Pa kādām durtiņām biji nodomājusi iekļūt Aspazijas visumā? Kādi tev bija izdomāti pieturas punkti?
Man bija par to dvēseli. Kad gaidīju meitu, kad jau vairs nevarēja izturēt, par smagu – tu atver kalendāru, tur rakstīts – tik un tik nedēļas, apsveicam, viņai ir jādzimst. Ar ko tagad man runāt? Viņa izlems, kad nākt, bet kur viņa ir? Atceros, bija pilnmēness, un tad es kaut kam saku, ka viss ir gatavs, tagad var nākt, jo nevar vairs ilgāk gaidīt. Man bija tāda kā saruna ar to dvēseli. Un tad es nesaprotu – kas ir tā dvēsele? Kurā brīdī tā rodas? Tad domāju, ka varētu vaicāt Aspazijai, jo viņas dzeja tieši asociējas ar dvēseli un zilo ilgu puķi, ļoti smalkām un netveramām lietām. Aspazija ir dvēseles pazinēja. Romāns it kā aizved uz salu. Man kaut kas ir ar tām salām, man tik ārkārtīgi tās patīk! Laiks ir laikam dots, lai mēs apjaustu cēloņu un seku sakarību, lai redzētu, kā rīcība rada augļus. Lai kaut ko mācītos šajā pasaulē. Salās laiks apstājas, man šķiet, tur ir mūžība. Ir tāda anekdote, ka pēdējie vikingi no Roņu salas 1944. gadā aizbrauca uz Zviedriju ar laivām. Tiešām tajā Monzunda arhipelāgā ir tik daudz mazu saliņu! Mēs it kā zinām četras, bet tur ir pieci tūkstoši. Apakšā ir Baltijas jūras klintis, kas kādreiz bija upes krasts. Liekas, ka tur varētu sastapt Aspaziju. Biju Sāremā, Hījumā un izdomāju salu Mīlamā. Lasu Vikipēdijā, ka Aspazija no grieķu valodas nozīmē "mīlamā". Viss saiet kopā.
Teikšu godīgi, es te visu ko jautāju, bet īstenībā man vienkārši apbrīnā gribētos izsaukties – kā tu kaut ko tādu dabūji gatavu?!
Zinu, ka es kaut ko uzrakstu tad, kad jūtu, ka man tas ir jāuzraksta, un kad man tas nāk kā gabals. Man tas ir jādabū pēc iespējas precīzi. Tāpat kā kad nāk dzejoļi. No rīta, kad atkal esmu sadzīves saprātā, pārlasu, kādreiz kaut kas ir pazudis, un es to nevaru vairs otrā rītā restaurēt. Ziedoņa izrādē bija aina, kur iet garām dzejolis un Znotiņš/Ziedonis brīnās – iet dzejolis, ai, laidīšu garām. Un tā arī ir. Nezinu, kā ir tīrasiņu dzejniekiem. Raups, piemēram, saka, ka viņam bija grūtības braukt ar vilcienu, jo sāk nākt dzeja un tas ir ārpus prāta. Ņem ar abām rociņām un nevar saņemt. Rakstot romānu, ir līdzīgi. Mums ar dēlu bija viena saruna. Māsīca mani pirms gadiem četriem ielaida savā vecātēva mājiņā dzelzceļa malā. Tur brīnišķīgi rakstījās. Tur nebija centrālapkures. Tagad, kad mums ir silti, nevaram iedomāties, kā Aspazija ar Raini sala. Man draudzenei Rīgā ir istaba ar vienu krāsni. No rīta virtuvē ir 14 grādu. Ārā no gultas var tikt, tikai klapējoties, vingrojot un tad ar kliedzienu lecot ārā. Tie ir laiki, kurus esam jau aizmirsuši. Vienu vakaru man feistaimā piezvana dēls, lai pastāstītu jaunumus, kā mājās viss notiek. Es viņam kaut ko sajūsmināti saku, ko es dienā esmu izdomājusi un pierakstījusi. Dēls prasa – kas tev to teica? Atbildu – to man teica Aspazija. Viņš – tu gan laikam jau esi sajukusi prātā. Man tas šķiet savādi. Es – bet tev nešķiet savādi, ka mēs te tā skatāmies viens uz otru un runājamies? Kādu brīdi viņam nebija, ko atbildēt. Tie stari, kas iziet no mūsu aparātiem... un kad es ieraugu, ka tie iet pa jūras dibenu pa kabeļiem... Es to nesaprotu! Kā tas viss ir saistīts ar neredzamām saitēm?! Citreiz, kad runāju pa telefonu, es tiešām jūtu vieglu vēsmiņu, it kā tas cilvēks patiesi tur būtu. Kas tas ir? Kur tas ir? Kas tur nāk? Kad cilvēks nomirst, viņš noslēpjas. Bet ir tādi brīži, kad viņš it kā pieskaras plecam. Kas tas viss ir? Aspazija ar šo ļoti smalko tīmeklīti tiešām nodarbojās. Dzīvojot tam nav nemaz ērti pievērst uzmanību. Ir jāstrādā, mēneši steidzas, gadi steidzas. Laiks pienāk. Tā kā šodien. Domāju – jāizcep cepumi, vēl kaut kas jāizdara, jūs tūlīt būsit klāt. Laiks ir tik milzīgs spēks! Tu to nevari apturēt – vienā brīdī jūs esat pie vārtiem. Tā tas notiek, tik mistiski. Tu vari dzīvot nezin kā, un vienā mirklī tu būsi pie vārtiem. Es arī nezinu, kas ir valoda. Kāpēc, piemēram, latviski suns ir suns? Ir tik interesanti tam izsekot. Suitos ir šķirtne, līdz kurienei ir aizplūduši somugri. Suiti vēl saka – rudenī vajag iesist kangas istabā. Iestatīt stelles. Tas "kang" nāk no lībiešu valodas. Tas ir somugru vārds. Turpat uz leju Sventājā jau saka "stakles" vai "aužamie stāvi".
Šajā romānā tev neierasti liela loma ir atvēlēta arī lībiskajam. No kā tas izrietēja?
Lūk, es esmu latviet’s, un tas ir unikāli! Man mammītei ir poļu vecmāmiņa, bet tēva Ventspils mammiņa ir ar lībisku izcelsmi. Es agrāk brīnījos, no kurienes ģimenes leģenda, ka vecaistēvs ir bijis no zviedriem. Pēkšņi uzzinu, ka ir vesela tauta – Igaunijas zviedri, kas apdzīvoja salu. Ulmanis teica – neviena valsts pasaulē nav maza, kuras krastus apskalo jūra. Jūra atnes kuģus, jūra atnes naudu, jūra atnes cilvēkus. Viss pie tavām kājām. Tas ir vienkārši brīnumaini.
Kinozinātniece Inga Pērkone feisbukā savā atsauksmē romānu ir salīdzinājusi ar sieviešu eposu. Kā tev patīk šāds apzīmējums?
Jā! To sievu tur ir daudz, es atvainojos vīriem. Jā, jā. Sievu eps.
2015. gadā Jaunajam Rīgas teātrim uzrakstīji lugu Aspazija. Personīgi. Vai romānā izmanto arī jau lugai izpētīto?
Romānā vairāk ir par dzimtas lietu. Izrāde ir milzīgs Māras Ķimeles un JRT aktieru devums. Tur vairāk bija par mīlestību. Tieši par viņiem abiem. Ļoti laba, spēcīga luga. Romānā vairāk ir par Aspazijas daiļradi un sidraba šķidrautu. Es domāju – kāpēc Guna var visu? Kas tas ir? Mana atbilde ir dvēsele. Jo precīzāk pazīsi sevi, jo labāk varēsi palīdzēt citiem. (Atnāk rudais Tomiņš.) Lūk, Tomiņu paņēmām no staļļa. Tajā laikā tur bija uzradies suns – milzu alabajs. Kaķene dzīvoja vienās bailēs, un metiens staļļaugšā auga savādi kluss. Ar mātes pienu mazie kopš dzimšanas bija iesūkuši bailes. Pagāja gads, kamēr Tomiņam parādījās balss.
Vai Aspazijas liktenī arī novērojams kas tāds, ko viņa ir uzsūkusi ar mātes pienu?
Jā. Lielā brīvības grāmata, par ko viņi visi runā. Mana draudzene vēsturniece Karīna Janova nāk no kuršu ķoniņiem, no Peniķiem. Viņa dzīvo šeit netālu ar pieciem bērniņiem un studē maģistrantūrā. Pēc Jaunā gada biju ciemos pie viņas, un viņa tieši izšuva ķoniņu tautastērpa apkaklīti ar smeldzītēm.
Kas ir smeldzītes?
Smeldzītes ir tādas stikla pērlītes, nevis apaļas, bet garenas. Viņa šuj un saka – Kurzemē nebija nekādas dzimtbūšanas, vergi nevar izšūt tādas apkaklītes. Mums radās teorija, ka Kurzemē visiem bija brīvības grāmata.
Ķoniņi taču tiesājās ar Katrīnu, lai dabūtu atpakaļ savu brīvību, jo viņus lika pie darba. Pēc mēra nebija, kas strādā. Nē, mums ir rullis, mēs esam brīvie cilvēki, mūs nevar likt pie darba! Un viņu prasību apmierināja. Tik daudz bija brīvo cilvēku.
Aspazijas liktenī liela loma bija Dāvidam Freimanim, kas bija viņas vecaistēvs. Mamma no Dāvida bija mantojusi ārkārtīgu brīvības mīlestību. Ne velti viņa Aspaziju aizveda uz skolām, lai gan radi un draugi teica, ka nebūs labs gals, jo kur tas redzēts, ka skuķis ir skolots, bet viņa to izdarīja, jo viņā bija tēva gars.
Sanāk, ka Aspazijai par savu dzīves ceļu jāpasakās tieši mammai?
Jā, un no tētiņa atkal nāca poētiskās stīgas. Tētiņš bija ļoti savāds, viņam patika ugunsgrēciņi, dažādi tirgi un ledus iešana, tādas poētiskas lietas. Man arī tētiņš ir tāds, es labi to varu saprast. Mamma ir praktiska, darītāja. Mammai varu pateikties, ka nekad dzīvē neesmu jutusies pamesta. Ar tēti atkal mūždien filozofiskās garās sarunas, poēzija, dzeja un pilna māja ar dzejas grāmatām. Aizbraucu tagad pie viņiem uz Pārdaugavu, kur viņi abi dzīvo silti sakurinātā mazā mājiņā. Tētis īsti runāt vairs nevar, un tad mēs viens otru ieraugām un skaļi kliedzam pāris minūtes. Mamma bāž ciet ausis un saka – nē, nu ārprāts, jūs esat jukuši! Kāpēc man jādzīvo kopā ar tādiem cilvēkiem?! Mēs vienkārši ar tēvu gavilējam, ka mājiņai ceļas nost jumts. Tad no tā nāk iekšā spēks. Tētis visu dzīvi bijis pirmais manu darbu lasītājs. Mīlamā manuskriptu tētis vairs nevarēja izlasīt. Šausmīgi sāp sirds, jūtos kā uz plāna ledus, bet...Tētis man vienmēr ir teicis – lai nu ko var zaudēt, bet ne humora izjūtu. Kad to zaudē, tad viss, cauri.
Vai Aspazijai bija humora izjūta?
Jā! Ja varētu šeit citēt, es citētu viņas rakstus. Tur var pārsmieties, kā viņa ir cirtusi saviem nelabvēļiem. Tajā laikā tas bija izteiktāk, mēs jau esam vēl pieklājīgi. Tad, kad viņa, piemēram, sociāldemokrātus nosauca par "lielo vēderu un štempeļu partiju"... (smejas) un kā tikai vēl ne.
Lai arī eposs, tava intonācija ne mirkli nav odioza vai izskaistināta, tieši otrādi – tu lietas sauc īstajos vārdos un ķirurģiski reālistiski raksti par Aspazijas skaudro dzīves nogali Dubultu namiņā, kad viņa no spožas sabiedrības dāmas ir pārvērtusies par "pelēku, izspūrušu balodi", kas mokās ar veselības problēmām, vientulību, aukstumu, bieži ir "sakonjakojusies"... Tu tik reālistiski esi uzrakstījusi, kā vienā brīdī gars vairs netiek ārā no miesas būra, kulstās tur pa iekšu, un mirkli pat izskatās, ka matērija garu ir uzvarējusi, kā, protams, nav...
Ņemot vērā divas ārkārtīgi aukstas kara ziemas un to, ka cieš visa tauta...Rainis ir aizgājis, atstādams Aspazijai tik daudz parādu. Un tomēr – blakus Lielupe un jūra. Es esmu tik priecīga, ka viņa nopirka sev to brīnumaino mājiņu! Lai arī tur bija tvans un bija grūti uzstiept augšā malkas klēpi. Nespēju iedomāties, kā viņas ar Anniņu, divas vecas sieviņas, tur dzīvoja. Viņām bija ļoti grūti. Bet ir liecība, lai kā viņa izskatītos, kad kāds cilvēks atnāca, viņa bija tik priecīga sagaidīt, runājās, sarunājās un dzīvi par visu interesējās. Man šķiet, ka viņa nezaudēja sevi līdz pašām beigām. Bija grūti materiālie apstākļi, bet tas spožums nenodzisa. Gan garam, gan ķermenim ir viens avots. Sabrukšanā, man šķiet, nav ārkārtīga brīnuma. Citreiz cilvēki saka – ak Dievs, es nevarētu to izturēt! Es nevarētu iet tam cauri... Bet miljardi ir gājuši tam cauri! Visi tavi tuvinieki ir gājuši tam cauri. Tā vienkārši ir. Gunārs [Ingas Ābeles dzīvesbiedrs, gaisa balonu pilots Gunārs Dukšte – U. A.) citreiz lido un saka – debesīs neviens nav palicis. Visi baloni piezemējas. Šeit ir otrādi – uz zemes neviens nav palicis. Pēc tam īpaši dzejnieka darbi iegūst papildu dimensiju. Tu atver grāmatu un pēkšņi ieraugi visā spožumā. Kamēr autors vēl ir uz zemes, kaut kas traucē viņu aptvert tīrā gara spēkā.
Kāda loma tavā romānā par Aspaziju ir Rainim? Kā saredzi viņu divvienību?
Tur bija savādi. Varbūt teikšu ķecerību. Pietuvojoties tuvāk Aspazijas daiļradei, nācās secināt – jā, viņa mīlēja un ļoti mīlēja, un viņi dzīvoja kopā līdz mūža galam, līdz nāve viņus šķīra, bet Aspazijai Rainis nebija dikti no svara. Viņa bija vairāk savā daiļradē un dzejā, tas viņai bija būtiskākais. Viņa pārdzīvoja, ja viņš viņai darīja kādus kreņķus, bet es neredzu fatālu atkarību no otra cilvēka. Viņa centās, bet galvenais Aspazijai bija sava ceļa zvaigzne. Rainis bija jau piedzimis tāds, ka viņam bija zināšanas. Viņš bija ārkārtīgi gudrs cilvēks. Viņš uzkāpj kalnā un dabū savu norakstāmo. Tad Rainis kāpj lejā un dod Aspazijai lasīt, lai viņa pārvērš par dramaturģisku darbu. Iedomājos, kādai tur ir jābūt saplūsmei, lai es otram ar pilnīgu uzticēšanos iedotu savu darbu! Tā ir radīšana vistīrākajā veidā. Saplūsme, kurā nav iedomājama Aspazija bez Raiņa un Rainis bez Aspazijas. Tā bija līdz pēdējam. Rainis izstāstīja savas ieceres, un tad Aspazija vai nu akceptēja, vai – noraidīja. Bet viņa rakstīja un viņam daudz nerādīja (smejas). Viņa, protams, abu savienībā bija spēcīgāka. Viņš tur kaut kā mēģināja...
... pievilkties klāt? (Smejamies.)
Jā, un viņam arī sanāca, reizēm. Rainis varēja nonākt arī bezgodes rokās, viņu varēja izmantot. Viņš bija diezgan uzticīgs un naivs cilvēks, tīrs dvēselē. Aspazija arī pretī bija ļoti tīra. Rainis juta, kam var uzticēties un kam – nevar.
Sen nebiju vienā laidā lasījusi Aspazijas dzeju. Vēriens un nokaitētā ekspresija pārsteidz, "viss notiek kosmiskā mērogā ar antīkās traģēdijas spēku" – kā tu raksti vienā no savām esejām. Kur Latvijas rāmajās ārēs (gan dabas, gan arī literārajās) varēja rasties tāda dvēsele, kuras galvenais lūgums bija: "Neturi mani mierīgā ostā"?!
Un tāda valoda! Aspazija nāca no lepnajiem, brīvajiem Zemgales bajāriem. Viņai ir arī pamatīga izglītība. Kā atceras lauku kaimiņu bērni, Elza sēdēja grāvmalā un lasīja milzīgu vācu grāmatu. Aspazija bija piedzimusi kā zvaigzne. Viņai galvas vietā bija zvaigzne, un viņa to zvaigzni mūždien arī redzēja. Viņa raksta – kad man noraidīja kādu darbu, es noraudājusies pacēlu skatu un ieraudzīju vakarzvaigzni. Viņa redz arī ceļa zvaigzni, rīta zvaigzni. Viņas ķermenis bija maziņš, mazākās rociņas un kājiņas pasaulē, kā Rainis raksturo. Smalka būtne ar milzīgu zvaigzni galvas vietā un alkām pēc kosmosa. Cik viņa bija nesaprasta! Viņa it kā dzīvoja starp mums, bet – "pie jums es mūžam nepiederu". Viņa ilgojās pēc kosmosa. Viņa tiešām pēc tā ilgojās. Man šķiet, ka Aspazijas turpināšanās ir atkarīga no tā, cik tu pats esi gatavs viņu ielaist sevī, jo viņa jau vienmēr turpat ir un būs. Šķiet, ka viņa ir visu izjutusi un piedzīvojusi. Visas nianses, kādas vien cilvēkam dzīvē var būt.
Aspazija gan nebija piedzīvojusi savus bērnus. Vai tāpēc romānā par ļoti svarīgām esi padarījusi Aspazijas attiecības ar brāļa Zāmuela meitu Virēnu Rozenbergu (1906–1956)? Kāpēc tev bija svarīga šī līnija?
Tur jāpateicas Gundegai Grīnumai, kura parādīja Virēnas dienasgrāmatas. Tur ir trīs gadi – no 1930. līdz 1933. gadam –, kad viņa katru dienu ir pierakstījusi savas gaitas. Es redzu, kā viņa skrien plānajā mētelītī, pilnīgs bāra bērns, ko Aspazija paņēmusi savā paspārnē, tās dubļainās ielas, un viņa atkal un atkal piesakās par skolotāju, bet ir milzīga krīze, un neviens viņu neņem, un Aspazija zvana un pieprasa, lai pieņem. Tajā laikā viņām grūti klājas. Es ārkārtīgi iemīlēju Virēnu, kamēr lasīju viņas dienasgrāmatu. Tāpat bija arī ar Elīzas fon der Rekes dienasgrāmatām un vēstulēm, kuras ir tulkojis Edgars Ceske no Turaidas. Mani satrieca, ka spēju sarunāties ar šo cilvēku, it kā mūsu starpā nebūtu 200–300 gadu. Viņa savas vēstules raksta tik niansēti. Par savu dzīvi Jaunpilī un meitiņas zaudēšanu. 2021. gadā noslīka manas meitas draudzene – divpadsmitgadīga meitenīte. Mums bija milzīgs trieciens, kas visu apstādināja. Likās, ka tu vairs nevari tālāk dzīvot. Lasīju Elīzu un mierinājos, jo viņa rakstīja par sava bērna zaudējumu. Domāju – kur tad ir tas laiks, ja es spēju ar Elīzu runāt kā ar savu draudzeni un mierinātāju? Laika nav. Tāpat arī Virēnas dienasgrāmatas. Lasu un jūtu to viņas izmisumu un mēģināšanu pieķerties dzīvei, lai laiks tevi neaizslauka. Visu mūžu Aspazija rakstīja par kvēlo, patieso, un, lūk, ir tiešām viens cilvēks, kurš ir tāds ideālists un dzīvo no plika gaisa un mīlestības. Virēna nespēj pieņemt, kad Anniņa saka, ka dzīve ir tāda. Virēna saka – nē, nemūžam. Es precēšos tikai ar to, ko mīlu. Tai laikā tā ir tāda drosme!
Garajā pateicību sarakstā grāmatas beigās izsaki pateicību drēbnieku meistarei un smalkšuvējai Antrai Landsbergai par ieskatu XVIII gs. modes pasaulē un Siguldas aušanas studijas vadītājai Alīdai Lindei. Romānā pūrlādes satura uzskaitījums aizņem vairākas lapaspuses!
Vienai lielai segai varētu būt ap diviem tūkstošiem velku. Lai veidotos raksts, tev ir jāatšifrē pieraksts. Piemēram, Rucavas senās kapeles ir saišķis ar jēra lāpstiņām, kurās ir iesisti caurumi – tādi raksti, kādus šī dzimta auž. Ja kāds gadījumā piemirsīs, tad lai paskatās. Rakstaudžu grāmatas nav saglabājušās, bet pirmās ir tik unikālas. Šis pieraksts man atgādina rūnas, kas Kurzemē ienāca no Gotlandes un ko sauca par noslēpumainām, brīnumainām zīmēm. Katra kaut ko nozīmēja. Cilvēkiem bija brīnums, kā ir iespējams ar rūnu caur attālumu kādam kaut ko pavēstīt. Arī rakstaudžu grāmatās bija iekšā kāda ļoti sena saprašana. Ir tāda tautasdziesma, kur ir apmēram tā – visu protu, visu māku, tikai "eglē kāpt nemācēju". Kā eglē kāpt nemācēju? Izrādās, ka ļoti seni aužamie stāvi bija austrumu pusē pie mājas divās eglītēs, kam galotnēs ir ielikti vertikāli aužamie stāvi. Kad sāka saule aust, gāja tajās eglēs un auda. Ievilkt rakstu ir tāda māka! To jau sapratu, rakstot Klūgu mūku, jo Francim māte bija audēja. Tas tiešām ir mazliet no kvantu datora.
Tu pati arī māki aust, vai ne? Jaunajā Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijā Nora Ikstena aušanu ir minējusi kā tavu prokrastinēšanas veidu.
Es jau tikai vēl mācos. Muzejā redzamajā segā, starp citu, ir ieausta Noras vārdadiena. Tas bija 12. jūnijs, un es ieliku pa vidu sarkanu strīpiņu. Un tad es Norai rakstīju īsziņu. Teicu – priecīgu vārdadienu! Es ieaudu tavu vārdadienu. Rakstīšana ir tik greizsirdīga, tu jau neko citu nevari. Tāpat bija ar rozēm. Sastādi un sāc rakstīt, pamazām... par visu jau ir jārūpējas. Tu visu laiku staigā aizdomājies.
Kas notiek tavā dzīvē pēc tik milzīga darba padarīšanas? Vai spēj domāt jau par tālākajām idejām?
Jāpabeidz grāmata Zaļā uguns par Dainu kalna radītājiem – Turaidas muzejrezervāta direktori Annu Jurkāni un tēlnieku Induli Ranku. Viņu zaļajā filozofijā mūsdienu pasaule ir tik aktuāla! Tālāk ceļš aizvirzās uz Zentu Mauriņu, jo Kristīne Krūze-Hermane interesējās par ludziņu, kas veltīta Zentai un Konstantīnam [Raudivem]. Rīgā Centrālajā bibliotēkā ir stikla lifts. Kad lasu Mauriņas darbus, man liekas, ka mani rauj uz augšu ar šo liftu. No vienas puses – iemīlēšanās sajūta, no otras – augstuma bailes. Ir Latvijas loks, bet Mauriņa ir Eiropas loks. Teātris ir tā spēcīgā inde, kas cilvēkam periodiski uznāk. (Smejas.) Rakstu libretu Riharda Dubras operai. Liepāja 2027. gadā būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Jau sen Liepājā ieraudzīju Miķeļa Pankoka darbus (zvejnieks, galdnieks un koktēlnieks, autodidakts, viens no spilgtākajiem latviešu naivās mākslas pārstāvjiem, 1894–1983 – U. A.). Ar Rihardu kopā izdomājām nelielu operu par Miķeli Pankoku. Es jau no bērnības dzīvoju iekšā viņa tēlos. Viņa skulptūras atraisīja bērna fantāziju ar to, ka tās bija it kā tik nepareizas, neklasiskas.