Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Atdzejotāja Olga Pētersone: Dzeja, protams, ir vārdi, taču tā ir pārāka par vārdiem

"Kad tulkoju Raini, mājās visu laiku strādāju, uzvilkusi rītasvārku – kā Rainis. Tagad, kad tulkoju Aspaziju, pucējos," saka muzikoloģe un atdzejotāja Olga Pētersone

Atdzejotāju, kuri niansēti izjūt oriģināla valodu un dziļi dzīvo savā dzimtajā, ir daudz. Kaut ne tik daudz, lai teiktu – ļoti. Viņu vidū muzikālu (šo talantu pielūdzēji augstu vērtē) – ļoti maz. Ir Olga Pētersone. Diez vai atradīsies vēl kāds, kurš būtu arī profesionāli mūzikā skolots, par mūziku runātu, rakstītu un degtu. Arī Olgas atdzejā mūzika ir vislielākais trumpis.

Latvijas Literatūras centrs šogad klajā laidis Raiņa atdzejas grāmatu Citu laiks, un rudenī būs gatavs Aspazijas dzejas krājums. Abās grāmatās Olgas atlasītajiem un krieviski atdzejotajiem dzejoļiem blakus ir likti oriģināli. Katrs – kā partitūra, kuras atdzejojums ir kā atskaņojums – nevainojams, svaigs un dzīvs. Viss krājums kopumā ir izlasāms un skan kā simfonija: ar galvenajām un blakus tēmām, ar to attīstību pretrunās un atgriešanos jaunā kvalitātē. Šīs mūzikas jeb dzejas varonis savus sapņus, idejas un kaislības klausītāja/lasītāja priekšā izklāj pilnībā – iegremdējot sevis dziļumos un ceļot ideālu augstumos, uzrunājot patiesi un laikmetīgi.

Olga Pētersone. Es ļoti labi jūtos Raiņa un Aspazijas kompānijā. Būtu augstprātīgi teikt, ka tagad viņus saprotu – ka tās stīgas, kas viņus vienoja, un viņu attiecības man ir skaidras. Man ir interesanti pašai sev noskaidrot viņu vēsturisko lomu un māksliniecisko līmeni. Arī to, ko viņi viens no otra ņēma sev – piesavināja. Un viņu greizsirdību, arī māksliniecisko greizsirdību. Tā bija mērce, kurā viņi vārījās. Nezinu, vai tas papildināja viņu kopdzīvi vai bojāja.

Piesavinājās viņi abi, taču greizsirdīgāks tomēr bija Rainis. Man šķiet, ka Rainis visu mūžu gribēja pierādīt Aspazijai, ka viņš arī kaut ko spēj. Turpretim viņa uz to raudzījās ar lielu vieglumu. Man atklājās arī Aspazijas lielā mīla. Pēc Raiņa aiziešanas gandrīz visa viņas dzeja ir kā raudu dziesma, jo viņa saprata, ka nav atminējusi Raini. Aspazijai tās bija vislielākās mokas, ka viņa nevarēja sacīt: "Jā, es viņu pazīstu."

Rainis ir un paliks liela mīkla. Teikšu ko drausmīgu – es viņu neuzskatu par dzejnieku. Dzejniece ir Aspazija. Ar lielo burtu. Forma, kādā viņa izteic domu, ir absolūti precīza. Viņas tēli – tik spilgti! Rainim tā nav. Nezinu, kas viņš ir. Var sacīt – dzejnieks, dramaturgs, sabiedriskais darbonis, politiķis… Ja vienā vārdā, varbūt – gars? Vai pareģis – tas būs visprecīzāk. Pareģis. Viņš nav no šīs pasaules. Kad strādāju ar Raiņa dzeju, man bija sajūta, ka viņš ir blakus. Ar Aspaziju tā nav.

Kas ko skaidro: dzeja – viņu dzīvi vai dzīve – dzeju?

Par to esmu bieži domājusi. Daudzi nebūs ar mani vienisprātis, taču man liekas, ka radošam cilvēkam ir divas paralēlās dzīves: mūžs – viņa reālā dzīve – un radošā dzīve – viņa daiļrade. Reālā dzīve daudz ko nosaka. Nebūtu revolūcijas – nebūtu tādas dzejas, nebūtu trimdas – nebūtu tās smeldzes. Tomēr katra dzīve iet savu ceļu. Atdzejojot nevajag pat zināt dzejnieka biogrāfiju – tā, protams, ir jāzina. Būtībā visu izsaka dzeja. Tas ir visinteresantākais – nevis pārnest vārdus citā mēlē, bet mēģināt atšifrēt personību caur tās vārdiem.

Pēc Raiņa aiziešanas Aspazija bija kā mirusi – viņas reālā dzīve pārtrūka. Taču palika tā otra dzīve, kurā viņai bija iespēja uzturēties. Pierādījumu divām dzīvēm netrūkst – ir arī tā, ka cilvēks nespēj vairs radīt, bet dzīvo vēl ilgus gadus. Vai tā ir laime? Grūti pat iedomāties ko tādu.

Vai Aspazija tiešām jāatdzejo, bet, Raini tulkojot, galvenais ir atšifrēt?

Atšifrēt vajag abus – kā jebkuru dzejnieku. Jo katram ir savi kodi, sava valoda. Vārdnīcā ik vārdam atbilst tas pats vārds citā valodā. Taču dzejā šis vārds reizēm parādās pilnīgi citā tērpā. Kontekstā tam ir cita jēga. Tu vari to tulkot un šifrēt, kā gribi. Vēl ir forma, kuru nedrīkst neņemt vērā. Aspazijai ir trioleti un soneti, klasiski panti… Es mēģināju pārtulkot Aspazijas sonetus. Spēka pietika tikai vienam. Sajutu, ka man nav meistarības, lai atdzejotu sonetus. To priekšā, kuri prot, – cepuri nost! Dzeja, protams, ir vārdi, taču tā ir pārāka par vārdiem. Tāpēc atdzejojot pirmām kārtām vajag atšifrēt un pēc tam meklēt vārdus.

Pastāsti par Raiņa dzejoļiem, kuri krieviski jau ir atdzejoti, bet tu tomēr ķēries tiem klāt.

Es skatījos, kuri dzejoļi mani uzrunā, un radīju savu Raiņa grāmatu. Tas ir mans Rainis, neviena cita. Par absolūtiem šedevriem es uzskatu Brjusova atdzejojumus. Kaut gan tajos viņš ir vairāk Brjusovs nekā Rainis, viņš tomēr spējis atšifrēt Raiņa garu, un tas ir viņa lielākais nopelns. Viņa Rainis krieviski skan ļoti skaisti, bet tik un tā es ķēros klāt tiem pašiem dzejoļiem. Mēģināju atrast to, ko Brjusovs varbūt netika pamanījis, bet kas man šķiet ļoti svarīgi. Piemēram, Raiņa Karaļmeitā Brjusovs ļoti brīvi ir rīkojies ar metru. Taču Rainim ir izturēts metrs – Karaļmeitas vērpjamo ratiņu tas dara viscaur dzirdamu un ir noteikti jāsaglabā. Jo mūzika rada savu tēlu. Turklāt Raiņa metrs ir ļoti sarežģīts, un zilbes viņš ir kārtojis pilnīgi unikāli. Nedomāju, ka Brjusovs nespēja tās atbilstoši atveidot. Viņš vienkārši nepievērsa tam uzmanību, jo tajā laikā tā tas bija – atdzejoja garu, nevis ārējo formu.

Daži Ahmatovas atdzejojumi ir labi. Viņa savukārt turējās pie formas – tā viņas dzejā vienmēr bijusi izcila. Taču atdzejojumus viņa nevarēja ciest, un atdzejošana viņai bija tikai maizes darbs.

Man patīk arī daži Tarkovska atdzejojumi. Skaisti, bet to ir ļoti maz. Žēl, ka krievu valodā nav tādas grāmatas kā, teiksim, Rainis. Atdzejojis Brjusovs. Vai Ahmatova. Būtu sanācis ļoti interesants un pievilcīgs Raiņa tēls.

Bet ir sanācis tavējais.

Jā, es gribēju savu tēlu. Taču Rainis ir nenotverams. Viņš visu laiku paliek it kā aiz kāda plīvura. Miglains tēls. Viņam nav asu kontūru. Tas ir interesanti, jo Raiņa dramaturģijā šādas kontūras ir. Bet dzejā – izplūdušas.

Cik daudz dzejoļu palicis ārpus krājuma? Vai no tiem atteicies grāmatas veseluma vārdā?

Atdzejoju kādus simt piecdesmit, palika simts. Manuprāt, tā ir ļoti laba metode – atdzejot veselu kaudzi un pēc tam kā Krilova fabulā par gaili, kurš, rokoties mēslu kaudzē, atrod pērli, meklēt savas pērles. Uzskatu, ka vajag vairāk mest ārā. Tāpat kā lielie tēlnieki to darīja – no lielā akmens bluķa atskaldīja visu lieko. Allaž saku, ka mani trīs vaļi ir doma, tēls un mūzika. Tos savienot reizēm sanāk, reizēm – ne. Vienmēr nākas kaut ko upurēt. Vai nu domu, vai tēlu, vai mūziku. Tie ir tādi upurīši. Taču, ja jūtu, ka upurim nav attaisnojuma un rezultātā sanāks pavisam cits dzejolis, labāk to netulkoju.

Kā tu skaidro grāmatas nosaukumā liktos Raiņa vārdus "Citu laiks"?

No Raiņa laika raugoties, citā un citu laikā dzīvojam mēs. No mūsu puses – Raiņa laiks ir citu un cits. Taču Rainis runāja par laiku, kas nav viņa vai mūsu, bet svešu – svešu cilvēku – laiks. Viņš to nepieņēma. Rainis gan rakstīja, ka viņš "ies un veiks" to, bet viņš nebija cīnītājs vārda tiešā nozīmē – veikt šo laiku viņš varēja, vienīgi saglabājot sevi, nepadodoties svešu laika varai.

Tu strādāji Nacionālā teātra iestudējuma Raiņa sapņi komandā. Ko šai izrādei devi tu, un ko tā deva tev?

Es biju vienkārši noderīga – centos palīdzēt Kirilam Serebreņņikovam un dažiem aktieriem, kuri ne tik labi saprot krieviski, atrast kopīgu valodu. Pirms tam jau režisoram biju pārtulkojusi Ievas Strukas rakstītā scenārija parindeni un vēlāk uz parindeņa bāzes sagatavoju titrus. Pavisam prozaiski.

Taču tas, ko saņēmu no Raiņa sapņiem, vēl ilgi atbalsosies manī. Pirmo reizi es piedalījos izrādes tapšanā "no ieņemšanas brīža līdz dzemdībām". Tā kā esmu operas cilvēks, man bija interesanti salīdzināt komandas darbu operas teātrī ar iekšējām saitēm un stīgām dramatiskajā. Kad sākās Raiņa sapņu mēģinājumi, man jau bija gatavs grāmatas manuskripts, taču kavējās izdošana. Man bija laiks dažus atdzejojumus pārtaisīt, jo sapratu, ka tie nav īsti. Tā ka darbs pie izrādes palīdzēja atrast arī galīgo variantu maniem atdzejojumiem.

Vai tev ir svarīgi zināt, kā tie uzrunā lasītāju?

Ir gan. Strādājot pie Raiņa sapņiem, savus atdzejojumus sūtīju Serebreņņikovam. Kad izrāde bija gatava, sapratu, ka viņš tiešām ir skatījies dziļumā un personības kodolā un ar savu skatījumu palīdzējis arī man.

Protams, labāku redaktori par Inesi Pakloni man neatrast. Viņas allaž sacītajā: "Talants jums ir – strādājiet, strādājiet!" man svarīgākā ir tā beigu daļa. Esmu pateicīga arī Roaldam Dobrovenskim. Uzskatu viņu par savu skolotāju – kad biju vēl pavisam zaļa atdzejotāja (toreiz atdzejoju atsevišķus Plauža un Brieža dzejoļus dažādiem krājumiem), Dobrovenskis bija mans pirmais redaktors. Ļoti stingrs. Taču viņš, tāpat kā Inese, nekad nesaka: "Man nepatīk!", bet iebildes izskaidro.

Dažus dzejoļus sūtīju izlasīt Annai Rancānei. Viņa man atklāja to, ko nebiju pamanījusi, – ka Rainis nekad neuzrunā vienu cilvēku, viņš uzrunā masas.

Raini rādīju daudziem – gan krieviem, gan latviešiem, galvenais – tādiem cilvēkiem, kuri uzreiz spēj ieraudzīt un uztvert to, kas "neklemmējas". Recepti neviens nevar iedot – ir jāklausās iekšējā balsī. Taču tā var kļūdīties, jo īpaši – ja divas valodas ir cieši blakus. Tāpēc ir labi ieklausīties arī ārējā balsī.

Ļoti augstu vērtēju Ievu Struku, viņas zināšanas un veikumu teātrī. Ieva rakstīja priekšvārdu Raiņa grāmatai un ir piekritusi rakstīt arī Aspazijai. Par to es priecājos. Tāpat kā par to, ka arī Aspazijas grāmatas māksliniece būs Zane Ernštreite. Abas grāmatas būs vienotā stilā – kā divsējums.

Mans piedzīvojums ar Raini un Aspaziju ir pierādījums, ka, pirmkārt, ir jāpieņem viss, ko dzīve piedāvā, un, otrkārt, nav jābaidās iet pie cilvēkiem ar savām domām un sapņiem. Ja es nebūtu aizgājusi pie Jāņa Ogas uz Mansardu ar jautājumu: "Vai Rainis vajadzīgs?", nebūtu nekā. Viņš atbildēja: "Jā, mēs tieši meklējām atdzejotāju." Un piebilda: "Ar vienu noteikumu – pēc tam jūs atdzejosit Aspaziju." Es, ne mirkli nedomājot, teicu jā. Tagad es visiem novēlētu tādu ikdienu, kāda ir man. Atrasties šo dzejnieku un vispār labas dzejas gaisotnē ir laime. Ceturto reizi mūžā man ir tāda sajūta, un katru reizi – arvien stiprāka. Pirmoreiz – kad atdzejoju Annu Rancāni. Ar cilvēku, kurš nav mans asinsradinieks un gandrīz svešs, es sajutos kā viens vesels. Pēc tam bija Uldis Bērziņš. Tas bija citādi – vīrietis un vīrieša domas lidojums. Bērziņš atdzejotājam ir skola – pat universitāte! Pēc Bērziņa viss liekas viegls. Tad bija Rainis, un tagad – Aspazija. Interesanti, ka atradu Raiņa dzejoļus, kas ir kā Bērziņa rakstīti. Savukārt Aspazijā jūtu Annu Rancāni.

Vai tavā Aspazijas grāmatā būs vieta arī Circenītim?

Nē, Circenīša Ziemassvētku nebūs. Kad izlasīju krievu Vikipēdijā, ka Aspazija ir teksta autore dziesmai no filmas Ilgais ceļš kāpās, ļoti smējos. Man gan ir prieks, ka vesela paaudze padomju bērnu korī to krieviski ir dziedājuši. Pirms daudziem gadiem šo dzejoli ekviritmiski tulkoju jau gatavajai Raimonda Paula dziesmai.

Vai Aspazijas grāmatai jau ir nosaukums?

Tīrā skaņa. Kā viņas dzejolim. To var teikt par visu viņas dzeju. Tai tiešām ir tīra skaņa.

Man reizēm patīk aizbraukt uz Dubultiem – uz Aspazijas māju. Mans draugs vienmēr mani nofotografē pie Aspazijas pieminekļa – nu jau sakrājusies bagātīga kolekcija. Šī māja mani iedvesmo, jo tajā ir gars. Taču, kad iedomājos, ka Aspazija tur dzīvojusi viena, kļūst skumji.

Skaista viņa bija, bet pēc Raiņa nāves aizmirsa savu skaistumu. Tas vairs viņai nerūpēja, kaut Aspazija nebija veca. Skatos viņas pēdējās bildes – to slaveno, kurā viņa ar runci: tante ar krellēm, izspūrusi, izplūdusi, vienaldzīga pret sevi… Runcis gan ir labi barots. Kad tulkoju Raini, mājās visu laiku strādāju, uzvilkusi rītasvārku – kā Rainis. Tagad, kad tulkoju Aspaziju, pucējos. Arī krelles man ir – Inga Kalna uzdarināja. Vēl vajadzētu runci, bet diemžēl pret kaķiem man ir alerģija…

Pēc Raiņa atdzejošanas man sakrājusies kaudze izdrukātu lapu ar viņa dzejoļiem. To otra puse – balta. Tagad, Aspaziju tulkojot, lieku lietā visu to kaudzi. Raiņa lapām otrajā pusē man ir Aspazijas melnraksti. Viņa nav devusi zīmi, ka tas viņai nepatiktu. Viņiem vispār ir labi būt kopā. Dzīvē viņi bija kopā, kapos – kopā, debesīs – kopā, man arī viņi ir kopā. 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Maskas krīt lēni

Mēdz teikt, ka slūžas nāk vaļā, kad kaut kas ir sakrājies un sāk gāzties ārā ar daudz lielāku jaudu nekā jebkad agrāk, bet šis mirklis vēl ir jāgaida.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja