Beļģu māksliniece Kitija Krauzere: Stulbas, rožainas princešgrāmatas nodara ļaunu meiteņu prātiem

Par tām nekakājošajām princesēm. Tad jau vajadzētu uzskatīt par kaitīgu arī lielāko daļu klasikas - Šekspīra Džuljetas, Ofēlijas, Šillera Orleānas Jaunavas, Marijas Stjuartes, Gētes Margarētas utt. arī tādā gadījumā uzskatāmas par nekakājošām, jo autori neuzskatīja par vajadzīgu rakstīt par to... Vai noklusēšana nozīmētu noliegumu? Lai gan principā piekrītu lielos vilcienos par mūsdienu lēti raibajām bērnu grāmatām, taču arī tās kritizējot, vajadzētu saglabāt mēra sajūtu un nepierakstīt tām to, līdz kam to autori nav pat aizdomājušies.

Vajadzētu atstāt profesionāļiem šo procesu mācību grāmatām. Ja rakstnieks nespēj neko garīgi pamatotu sacerēt,tad nevajag. Vājš amatierisms vien sanāk. Ieguglē sev neskaidro ķermeņa daļu un uz priekšu,vai med mācību grāmatu. Nekādu noslēpumu nav. A profāni tikai slēpj talanta trūkumu,novelkot varonim bikses. Infantīls amatierisms.

Kad pirmcilvēki sāka nodarboties ar lopkopību, sāka dzīvot cieši kopā ar lopiem, momentā sākās smagas no dzīvnieku pasaules pārņemtas slimības, tai skaitā, tās,kas radušās pa sūdiem dauzoties. Tāpēc stāstīt ,ka kaka tas ir labi un dabiski un tas tik ir mīlīgi - man tas šķiet šausmīgi noziedzīgi pret bērna tīro psihi. Kaka ir kaka - infekciju un briesmu perēklis. Kad pirmoreiz biju kapitālistu ārzemēs, tad viens no lielākajiem šokiem man bija, kad rīta sanāksmes laikā pie manis pienāca jauns un izskatīgs vīrietis, sāka man stāstīt dienas darba kārtību un sirsnīgi acīs skatoties, vienlaicīgi kasīja savas oliņas, tā,ka man likās ,ka es dzirdu kā tās spalvas skrašķ, bet kad redzamo un dzirdēto iztēlojos nepastarpināti bez apģērba - es vispār paliku apstulbusi. Tad viņš pārtrauca un atsāka un man prasīja vai viss esot skaidrs, es teicu,ka jā, kaut gan - man aboslūti nekas nebija skaidrs , es biju rietumu brīvības un atbrīvotības apdullināta. Kaku "uzkāršana" bērniem, ir radošuma un garīguma strupceļš.