Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +3 °C
Skaidrs
Ceturtdiena, 9. aprīlis
Valērija, Žubīte, Alla

Beļģu režisors Žako van Dormels: Par varoņiem kino ir jākļūst lūzeriem

Man šķiet pievilcīga varoņa prombūtnes ideja. Saruna ar filmu Misters Neviens un Pavisam jaunā derība režisoru Žako van Dormelu

Beļģu režisora Žako van Dormela jaunākā filma Pavisam jaunā derība/Le tout nouveau testament (2015), kura tiek izrādīta Rīgas kinoteātrī Splendid Palace, ir ironisks un ļoti silts pasakains stāsts par radikālām pārmaiņām pasaules kārtībā. Sēžot pie datora Briseles dzīvoklī, situāciju manipulē Dievs – despotisks, īgns un kašķīgs vecis, diktators nospeķotā halātā, kuram viss riebjas un kurš terorizē savu sievu un 10 gadu veco meitu. Būdama dumpiniece un nonkonformiste, meitene saceļas pret tēvu, slepeni pieslēdzas viņa datoram un nosūta visiem cilvēkiem īsziņu, kurā ikviens tiek informēts par savu nāves datumu. Skaidrība par likteni ļauj pasaules iedzīvotājiem iziet ārpus Dieva kontroles un pašiem izvēlēties, kā pavadīt atlikušo laiku.

Mūs glābs beisbols un izšūšana

Dievam ir arī dēls, taču viņš, kā mēs nojaušam, pazudis bez vēsts pirms diviem tūkstošiem gadu. JC jeb latviski JK (Jēzus Kristus) stāv savas bezbailīgās māsas istabā uz plaukta skulptūriņas veidolā, pēkšņi viņš atdzīvojas un novēl meitenei atrast sešus apustuļus un kopā ar viņiem rakstīt pavisam jauno derību. "Man ir 12 apustuļu, tev būs seši. Kopumā sanāks astoņpadsmit – kā beisbola komandā," piebilst Jēzus Kristus. Viņu māte ir liela beisbola fane, viņas otrais hobijs ir izšūšana. Bēgšanai no mājām Jēzus māsai iesaka izmantot veļas mašīnu. Meitene, kura nekad agrāk nav spērusi kāju ārpus mājām, uz ielas satiek bomzi, kurš kļūst par viņas galveno palīgu jaunās derības rakstīšanā. Viņi savāc kolorītu apustuļu brigādi – tajā iekļaujas sieviete bez rokas, piedzīvojumu meklētājs, seksuālais maniaks, slepkava, puika, kurš sapņo kļūt par meiteni, un ekstravaganta, turīga dāma (lomā – Katrīna Denēva), kura veiksmīgi reanimē savu intīmo dzīvi, nonākot milzīga gorillas tēviņa apskāvienos.

Dieva meita, sekojot sava vecākā brāļa pēdās, cenšas radīt humānistiskāku pasauli, kurā valdītu nevis bailes, bet mīlestība. Viņa veic mazus brīnumdarbus un palīdz cilvēkiem, jo uzskata, ka tie radīti, nevis lai ciestu, bet lai būtu laimīgi un mīlēti. Tikmēr Dievs pēc neveiksmīgiem centieniem atgūt varu tiek deportēts uz Uzbekistānu, savukārt pie viņa datora – pasaules vadības pults – beidzot apsēžas sieva. Dieviete, atstājusi virtuvi un nolikusi malā slotu, visiem dāvina laimi un izkrāso mūsu realitāti, iedvesmojoties no savām iecienītākajām izšūšanas matricām.

Dzīves un nāves scenāriju mozaīka

Komēdija Pavisam jaunā derība izvairās no moralizēšanas, filmā asprātīgs ir pilnīgi viss – no scenārija līdz vizuālajam noformējumam. Žako van Dormels ir režijas virtuozs. Kulta statusu iemantojusi viņa iepriekšējā filma Misters Neviens/Mr. Nobody (2009) ar Džeredu Leto galvenajā lomā – Venēcijas festivālā notikušajā pirmizrādē seansa laikā vairākkārt skanēja ovācijas. Džereda Leto varonis Nemo pamostas pēc mākslīgās komas 2092. gadā, viņam ir gandrīz 120 gadu. Nemo ir pēdējais mirstīgais Zemes iedzīvotājs, kuram apkārt ir mūžam jauni kloni. Nemo nolemj patīt atpakaļ savu mūžu, lai atkal nonāktu brīžos, kad viņam bija jāizdara liktenīgas izvēles, no kurām ir atkarīga visa nākamā dzīve. Kā būtu, ja būtu... Misters Neviens ir intelektuāls, zinātnisks, sociāli satīrisks un izklaidējošs rēbuss.

Žako van Dormelam patīk uzņemt daudzslāņainas, ambiciozas, ekscentriskas filmas mozaīkas, kurās notiek spēle ar laiku un tēliem un nepārtraukti vairojas sižeta līnijas. Viņu fascinē cilvēka likteņa, atmiņas un izvēles fenomens, ceļojums dzīves un nāves labirintā, iespējamie dzīves scenāriji. Režisora biogrāfijā tiek minēts, ka viņš guvis dzemdību traumu un vecāki bija uztraukušies par bērna garīgo veselību. Žako van Dormels joko, ka viņa māte joprojām dažreiz uz viņu aizdomīgi skatās – vai ar tevi viss ir kārtībā? Režisora darbos bieži piedalās cilvēki ar fiziskām vai mentālām slimībām. Viņš daudz filmē bērnus, kurus ļoti labi saprot, – Žako van Dormels ir bijušais cirka klauns.

Viņa pirmā pilnmetrāžas spēlfilma Varonis Toto/Toto le héros (1991) saņēmusi Kannu kinofestivāla balvu Zelta kamera. Divi galvenie varoņi tiek izglābti no degoša dzemdību nama; vēlāk viens no vīriešiem skaidro savas nelaimes ar to, ka viņu toreiz sajauca ar citu bērnu, tādējādi nozogot viņam likteni. Francijā Varonis Toto ieguvis Cēzara balvu kā labākā ārzemju filma, kā arī ticis novērtēts ar četrām Eiropas Kinoakadēmijas godalgām. Režisora nākamās filmas Astotā diena/Le huitieme jour (1996) pirmizrāde arī notika Kannu festivālā, kurā par labāko aktieri tika atzīti abi galveno lomu atveidotāji – Daniels Otejs un Paskāls Dikēns. Komēdijdrāma stāsta par divu vīriešu draudzību: viens ir uzņēmējs, savukārt otram ir Dauna sindroms.

Es satikos ar Žako van Dormelu janvāra vidū Parīzē. Viņš piedalījās ikgadējā franču kino prezentācijā. Pavisam jaunā derība ir uzņemta franču valodā, filma ir Beļģijas, Francijas un Luksemburgas kopražojums.

Filmām Misters Neviens un Pavisam jaunā derība ir raksturīga ļoti īpaša vizuālā valoda. Kā rodas šo tēlu pasaule?

Kopā ar Pavisam jaunās derības operatoru Kristofu Bokarnu un mākslinieci Silviju Olivē mēs vēlējāmies radīt teatralitātes sajūtu. Noformējumam bija jābūt tādam, lai skatītājam būtu skaidrs, ka tas, ko viņš redz, nav reāls, tajā pašā laikā izskatās ticams. Tā ir spēle ar realitātes uztveri. Mēs centāmies radīt gandrīz reliģisku ikonogrāfiju – frontāls skats, simetriska kadra uzbūve. Ja mēs parādām durvis vai veļas mašīnu, šim objektam ir jābūt centrā. Ja kadrā ir cilvēks, viņš skatās un runā tieši kamerā. Vēlējāmies panākt reliģiskas glezniecības un ikonas efektu, pat bez krusta un citu baznīcas simbolu atainošanas.

Mēs gribējām atbrīvot kadru no visa liekā, lai telpa būtu pēc iespējas tukšāka. Pirms filmējām meitenes guļamistabu, mēs no tās izmetām ārā gandrīz visu. Tā mēs centāmies parādīt filmas varoņu dzīves tukšumu.

Pastāstiet par saviem projektiem, kurus esat īstenojis uz teātra skatuves.

Decembrī iestudēju izrādi, kura vienlaikus bija filma uz skatuves. Mēs uzstādām kameras, uz skatuves ir ekrāns, un mēs pusotras stundas laikā veidojam izrādi – filmu, neizmantojot iepriekš uzņemtus materiālus. Uz skatuves ir miniatūra scenogrāfija, nanopasaule, visi varoņi ir dejojošas rokas (viena tāda roka dejo uz galda filmā Pavisam jaunā derība – J. J.) un mazas rotaļlietas. Viss, kas notiek uz skatuves, tiek projicēts uz ekrāna, taču netiek ierakstīts. Tas paliek skatītāju atmiņā. Esmu īstenojis divus šādus projektus, kuros savienojas teātris, kino, deja un mūzika, – Kiss & Cry 2011. gadā un Cold Blood 2015. gadā.

Jūs esat ateists. Kāpēc nolēmāt uzņemt filmu, kuras centrā būtu Dievs un viņa ģimene?

Tas ir jautrs stāsts. Man ir katoļu izglītība. Es mācījos skolā, kurā bija tikai zēni, un mēs lasījām grāmatu, kuru vieni vīrieši uzrakstījuši citiem vīriešiem. Šajā grāmatā viss bija par vīriešiem, sievietēm tika atvēlētas tikai pāris frāžu. Es neapgalvotu, ka mani interesē Dievs, taču man patīk iztēloties, ka Dievs eksistē un dzīvo manā pilsētā – Briselē, turklāt kopā ar sievu un meitu, par kurām neviens nezina. Mēs gribējām pietuvināt šo sižetu dzīvei – ja apustuļu vidū būtu gan vīrieši, gan sievietes, viņu starpā varētu uzliesmot jūtas un apustuļi mīlētos. Tas ir tik lieliski!

Rakstot scenāriju, mēs mēģinājām uzjautrināt cits citu. Vēlāk mums ienāca prātā doma, ka cilvēki pēkšņi saņem precīzu informāciju par savu nāves stundu. Tā ir filmas tēma – kā mēs izvēlēsimies nodzīvot atlikušo mūža daļu, ja skaidri zinām, kurā brīdī mirsim. Es nedomāju, ka Pavisam jaunā derība ir komēdija par reliģiju un Dievu. Tā ir komēdija par varu, par to, kā reliģija kļūst par varu, par to, kā tiek izmantota vīriešu vara – ģimenē, ielās, sabiedrībā. Tā ir komēdija par vīriešu dominējošo stāvokli. Vīrieši jums saka: tie ir mūsu likumi, jums jāpakļaujas un jādzīvo bailēs. Citādi jūs tiksiet sodīti, tieši tāpēc bailes ir visuresošas. Vara eksistē tikai baiļu dēļ. Dieva pusaugu meita filmā uzsver – nebaidieties, soda nebūs! Jūs varat mīlēt, ko un kā jūs vēlaties! Jūs paši varat izvēlēties un radīt savu mīlas stāstu. Jūs droši varat rīkoties citādi – ne tā, kā visi pārējie. Tas ir kaut kas tāds, kas nav rakstīts IKEA katalogā.

Vai uzskatāt Bībeli par IKEA katalogu?

Laikā, kad Bībele tika uzrakstīta, tā bija revolucionāra grāmata, pašlaik vairs ne. Mūs mēģina pārliecināt, ka tā ir grāmata, kurai būtu jāpakļaujas. Dažas lietas, kas rakstītas Bībelē, ir interesantas, taču veids, kādā tā tiek izmantota, nav pārāk interesants.

Kas varētu būt mūsdienu Bībele?

Grāmata ar baltām lapām, kuras katram ir jāpieraksta. Es pat nezinu... Manā filmā Dievs ir nežēlīgs un greizsirdīgs. Atcerieties, ka Dievs lika Ābramam nogalināt dēlu, lai apliecinātu mīlestību Dievam! Tas ir bīstami.

Filmā tas pat nav Dievs, tas ir sliktākais tēvs, kādu jūs varat iedomāties. Tas ir tēvs, kurš domā, ka viņš ir Dievs. Taču viņš nav nekas, viņam nav varas. Daudz ko var izdarīt viņa sieva, taču viņš ir nozadzis atslēgas no istabas, kurā ir dators un vadības pults, tāpēc pagaidām viņš ir vienīgais, kurš var manipulēt ar pasauli.

Vai viņš atgādina jūsu paša tēvu?

Nē, mans tēvs bija ļoti mīļš. Mūsu ģimenē mamma runāja daudz vairāk, nekā sievietes runā Bībelē.

Ja neticat Dievam, kam tad jūs ticat?

Savām šaubām. Es uzņemu filmas, kuras uzdod jautājumus, bet nekad nesniedz atbildes. Es jau ilgu laiku neticu atbildēm. Dažus cilvēkus ticība padara stiprākus. Piemēram, mans brālis ticēja Dievam, un tas viņam deva spēku. Man spēku dod šaubas. Es nekad neesmu ne par ko pārliecināts, es uzdodu jautājumus, apšaubu lietas un pieņēmumus, esmu ziņkārīgs – tas padara mani stipru.

Mēs dzīvojam problēmu plosītā pasaulē. Kas to var glābt?

Man nav atbildes. Mēs sākām rakstīt Pavisam jaunās derības scenāriju, kad Parīzē notika demonstrācijas pret viendzimuma laulībām. Ielās soļoja bērni ar krustiem un plakātiem ar uzrakstu "Nē – homoseksuālām laulībām!". Bērni spriež par pieaugušo seksualitāti! Traka pasaule. Tajā laikā es iepazinos ar Katrīnu Denēvu, kura televīzijas ēterā paziņoja: "Tā nav jūsu lieta kontrolēt, kurš kuru un kādā veidā mīl." Tā bija drosmīga franču ikonas pozīcija. Katrīna Denēva ne no kā nebaidās. Es izdomāju, ka viņas varone filmā iemīlas gorillā – dzīvnieks sievietei kļūst par uzmanīgāku, maigāku dzīvesbiedru un mīlas partneri nekā vīrs, kurš sen zaudējis par viņu interesi.

Mēs montējām filmu, kad notika uzbrukums žurnāla Charlie Hebdo redakcijai. Varēja domāt, ka ir pienācis "jautro bildīšu" gals, taču mēs nolēmām, ka turpināsim smieties par visu un ar visiem. Protams, es to varu darīt vieglāk nekā režisors, kurš atļautos teikt: "Dievs eksistē, un viņš dzīvo Teherānā." Mēs redzam, kā reliģija tiek izmantota tajā, kas pašlaik notiek pasaulē. Mēs atgriežamies pie sarunas par to, ka varas instruments ir bailes. Cilvēki tiek terorizēti un reliģija tiek izmantota, lai iegūtu varu. Tam nav sakara ar Dievu.

Kad viesojos Polijā, man jautāja – vai jums nav bail? Pirms tam man nebija ienācis prātā, ka man vajadzētu par kaut ko uztraukties. Polijā mūķenes mani nenolaupīja, tātad viss ir kārtībā. Beļģijā baznīca pauda atbalstu filmai – garīdznieki aicināja cilvēkus to noskatīties un padomāt gan par sievietes lomu baznīcā un sabiedrībā, gan par to, vai ir dzīve pēc nāves. Ja pašreizējais Romas pāvests noskatīsies Pavisam jauno derību, viņš ilgi smiesies.

Filmā ir izteikts feminisma vēstījums. Kuras sievietes jūs iedvesmo?

Mana māte, vecāmāte un meitas. Ja salīdzinu savas mātes paaudzi ar savu meitu paaudzi, es secinu, ka manā ģimenē aug divas ārkārtīgi stipras mazas sievietes, kurām nav baiļu sajūtas. Viņas ir pārliecinātas par sevi, un tas ir brīnišķīgi. Es redzu, ka jaunā paaudze droši iet uz priekšu – ar pārliecību, ka tā tam arī jābūt.

Kā, jūsuprāt, pašlaik attīstās kinomāksla?

Stilu ir tikpat daudz, cik režisoru. Man patīk, ja kino nesaka jums priekšā – ticiet tam, ko jūs redzat, tā ir realitāte. Brāļi Limjēri mēģināja reproducēt realitāti, taču daudzas filmas joprojām cenšas jūs pārliecināt, ka tas, ko redzat, ir īsts, lai gan neviens nezina, kas ir realitāte. Savukārt citas filmas mēģina pierādīt pretējo – neticiet tam, ko redzat, tā ir tikai iztēle un fantāzija. Mani interesē tas, kas ir pa vidu, – tas, kas nav ne realitāte, ne iztēle, bet uzdod jautājumu – kas ir uztvere, kā tā darbojas.

Kino un literatūra ir divi spēcīgākie instrumenti, kuri palīdz nevis reproducēt realitāti, bet atainot mūsu domāšanas veidu, – mēs varam pārcelties no vienas ainas uz otru, no vienas telpas uz otru, no viena laika uz citu, un tas mums ļauj uztvert nelielu daļu no tā visa, kas mums ir apkārt. Kino un literatūra atklāj neierobežotu iespēju pasauli, sniedz brīvību darīt visu, ko vēlamies, ar to īso laiku, kas mums šeit ir atvēlēts.

Vai kino ir nepieciešams jauna tipa varonis? Kas tas varētu būt?

Man šķiet pievilcīga varoņa prombūtnes ideja. Par varoņiem kino ir jākļūst lūzeriem. Ir pārāk daudz filmu, kurās varoņi glābj pasauli. Tagad pienācis laiks neveiksminiekiem glābt pasauli. Tas būtu aizraujošāk.

Jūs taču neuzskatāt sevi par neveiksminieku!

Es domāju, ka esmu neveiksminieks. Es ļoti ceru. Es daudz ko izmēģinu un nekad nevaru paredzēt, kāds būs rezultāts. Iznākums mani allaž pārsteidz. Ja es uzņemu filmu un tā kļūst veiksmīga, es nezinu, kāpēc tā notiek. Ja uzņemu filmu un tā izgāžas, es arī nezinu – kāpēc. Man nav kontroles pār to, es vienkārši bakstos un kaut ko daru. Metu pudeles jūrā, un dažreiz kāds atbild. 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja