Kad visi bija sapulcējušies ap acīmredzami sakaitināto gidu, grupa devās pretim Luija XIV sapnim un galvenajai mīļākajai – Versaļas pils kompleksam. Vēl pēc minūtēm četrdesmit grupa, izstāvējusi garās rindas, ātri soļoja cauri oficiālo telpu anfilādei, šķērsojot kabinetu, ēdamzāles, galerijas un spoguļu zāli. Daži paguva uz citu tūristu fona ieraudzīt gabaliņu no valdnieka parādes gultas vai kabineta grāmatplaukta. Pārējais – galvas, kameras un austiņas – savu piecus gadus tapušo pētījumu kulturologs Deniss Hanovs iesāk ar kārtējo tūristu pūlīti, kas izbirst no papagailiski koša autobusa pie Versaļas pils.
"Ko mēs zinām par Eiropas aristokrātijas kultūru? Vai vēl spējam ielūkoties tās dzīves telpā, nebūdami tūristi?" – ievadā retoriski vaicā pētnieks. "Profesora Denisa Hanova grāmata ir ne tikai aizraujoša lasāmviela jebkuras nozares un ievirzes intelektuāļiem, bet arī pirmais un vienīgais darbs latviešu valodā, kas lasītājam atklāj XVII–XIX gadsimta centrālā mūzikas žanra – operas – daudzslāņainās attiecības ar varu, galmu, monarhiju," – grāmatu vērtē muzikologs Mārtiņš Boiko.
Pētījums uzrakstīts ievelkošā intonācijā, kas spēj uzrunāt ne tikai rūdītus intelektuāļus. Piemēram, vai zinājāt, ka kastrāts Farinelli, kurš popularitātē kādreiz līdzinājās mūsdienu Madonnai, bija pieprasījis līgumu, kurā rakstīts, ka jebkuras operas pirmajā cēlienā viņš dziedās, sēžot baltā zirgā, un ka Luijs XIV kopā ar saviem sekretāriem pats izstrādājis ceļvedi Versaļas apskatei. "Ja nemaldos, viņš sarakstīja pat veselas četras versijas, kā viesiem pareizi jāstāv – pie kuras kolonnas, kā jāpagriežas, kā jādodas, lai pareizi ieraudzītu šo sakārtoto un pakļauto dabu franču parka formā," stāsta D. Hanovs.
Šobrīd ideju līmenī kulturologs jau strādā pie pētījuma otrā sējuma, jo avoti paši klauvējot pie durvīm. "Tas varētu būt saistīts ar vienas konkrētas operas kulturoloģisko analīzi – caur operas prizmu es mēģinu restaurēt XVIII gadsimta aristokrāta politisko un sadzīves telpu. Kāpēc opera? Ne tāpēc, ka man tas tik ļoti patīk. Bet tāpēc, ka virkne pētnieku pirms manis ir pierādījuši, ka, līdzīgi kā mūsdienu cilvēkam sporta spēles, šovi un seriāli ir telpas, kurās viņš it kā redz sevi, tāpat XVIII gadsimtā opera ir bijusi tā telpa, kas sniedza vērtības, tēlus, stereotipus, dzimtes lomas, politiskus vēstījumus."
Kā aristokrātijas tēma Eiropā XVII– XIX gadsimtā kļuva par jūsu zinātnisko interešu objektu?
Tas nebija pēkšņs lēmums, es drīzāk teiktu – tematu evolūcija. Rakstīju disertāciju par nacionālo kustību Latvijā, kuru man vajadzēja iekļaut plašā Eiropas kontekstā. Man aristokrātijas tēls bija stereotipisks – diezgan plakans. Būsim godīgi – skola spēj iedzīvināt ne tikai zināšanas, bet arī nepareizus priekšstatus. It sevišķi, ja daļa manas skolas pagājusi padomju laikā. Joprojām atceros no 9. klases mācību grāmatas par Franču revolūciju, kad aprakstīja Luiju XVI, tā frāze bija tāda: "Luijs XVI bija stulbs, bet viņam bija politiskā intuīcija." Kā stulbam cilvēkam tā varētu piemist? Un kā tas viss var ietilpt vienā tēlā? Gribam vai negribam, mēs tomēr atražojam klišejiskus vēstures priekšstatus: "Aristokrāti ir deģenerējusies šķira, kas dzīvoja greznībā un ekspluatēja zemniekus." Tā nedrīkstētu būt. Nāk klāt arī kinoindustrijas un izklaides kultūra, kurā greznais, pārspīlētais baroka elements tiek pasniegts kā aristokrātijas būtība. Tiklīdz paver citus avotus, aristokrātijas kultūra kļūst citāda, pretrunīgāka. Aristokrāti pārdzīvoja politiskās transformācijas nedrošību, viņi mēģināja atrast savu vietu. Viņi bija pieredzējuši arī nabadzību, atstumtību.
Tāpat kā tagad var runāt par mūsdienu elites, uzņēmēju vai jauniešu kultūru, tāpat bija aristokrātijas kultūra, kas pārsniedza nacionālās valsts un monarhu robežas. Man gribējās noskaidrot, kas tās bija par idejām un, galvenais, šo ideju īstenošanas telpas vai prakses, kas varēja veidot kopīgo Zviedrijas aristokrātam un Spānijas grandam, Portugāles aristokrātei un Krievijas kņazei Pēterburgas salonos. Ja varam runāt par kopīgo, tad kur bija ideoloģiskie centri? Kā to pieņēma citviet aizvien tālāk no Parīzes, kas XVIII– XIX gadsimtā bija elites kultūras centrs? Mēģināju arī ieraudzīt, kur aristokrāti pavadīja laiku. Ja runājam par globālo telpu, arī XVIII gadsimtā ir bijusi mobilitāte, citādā formā, bet tikpat intensīva kā mūsdienās. Nebija lidmašīnu, bet bija kūrorti, kur varēja atpūsties. Modē bija nācis minerālūdens. Dažādās Eiropas vietās atklāja avotus, kur cilvēki varēja tikties. Šo pakalpojumu klienti veidoja kultūras telpu, kas no galvaspilsētām pārcēlās uz mazām provinciālām pilsētiņām. Es gribēju lasītāju paņemt līdzi telpā, kurā mani daudzas lietas sajūsmina, arī saskumdina, jo daudz kas jau ir pilnībā aizgājis.
Jārunā arī par to, ka aristokrātu kultūra ir attīstījusies publiskā telpā. Arī tas, ko mēs tagad darām – dzeram tēju, monarhiem bija publisks pasākums. Varat iedomāties, ka intervijas laikā te sapulcētos piecdesmit vai simts galminieku? Privātais bija iznests publiskajā telpā. Tagad nevaram iedomāties, ka blakus mūsu gu- gadsimtā likvidēja, jo tiesības tika paplašinātas. Privilēģijas palēnām ļamistabai vai viesistabai virtuvē strādātu kāds mums principā nepazīstams cilvēks – ne radinieks, ne draugs – kalpone, kas mums gatavo pusdienas. Agrāk starp Pirmo un Otro pasaules karu Rietumeiropas telpā ļoti daudziem cilvēkiem – pat ar ļoti nelieliem ienākumiem – bija kaut viens pavārs vai kalpone. Mums patlaban privātuma izpratne ir pavisam citāda. Tā ir intīmā telpa, kur mēs varam sevi pasargāt. Guļamistaba aristokrātam vai aristokrātei bija sava ķermeņa vai savas varas un ietekmes sakaru demonstrēšana. Minēšu filmu Bīstamie sakari ar Džonu Malkoviču. Pašā sākumā līdz ar titriem parāda šo varoņu rīta ceremoniālu, kur viņi no nekā top par reprezentatīvu sievieti un vīrieti. Lūk, šī ir labākā ilustrācija, ko es līdz šim esmu atradis, lai parādītu, ko nozīmēja toreiz privātais un publiskais.
Vai pētījuma laikā jums ir radušies jauni jautājumi, vai varat teikt, ka tēma pamatvilcienos ir izsmelta?
Kategoriski nē. Tikko es biju pabeidzis šo grāmatu, jau sapratu, ka pie durvīm klauvē jauni avoti. Četrus piecus gadus es biju krājis avotus, rakstīju pietiekami ātri. Negribu tēlot kādu romantisku dzejnieku vai titānisku rakstnieku, bet tā bija sava veida apsēstība. Rakstīju ļoti intensīvi. Tiklīdz vakarā pabeidzu kādu teikumu, aizgāju gulēt, man radās jaunas rindkopas. Nebiju domājis, ka arī ar zinātnisku grāmatu var kaut ko tādu pieredzēt.
To var just, jo stils ir ļoti dzīvs, neko nevienkāršojot un nezaudējot no akadēmisko zināšanu un erudīcijas slāņa.
Sapratu, ka atsaucēm ir jābūt. To ir vairāk nekā deviņi simti. Tie, kam tas patīk, atradīs pietiekami daudz. Bet tad es domāju – vai saglabāšu savu egoismu un rakstīšu nelielai zinātniskai kopienai vai tomēr mēģināšu uzrunāt cilvēkus. Neesmu pamanījis, ka pie mums būtu publiski attīstīta XVII vai XVIII gadsimta kultūras pētniecība. Lielākoties savas traģiskās vēstures dēļ mēs koncentrējamies uz sevi, ap sevi un savu vēsturisko teritoriju. Tādēļ nodomāju, ka ir vērts sintezēt zinātnisko ar, es negribētu lietot šo jēdzienu "populārs", bet ar to, kas ir aizraujošs. Jo temati, kas šeit ir aprakstīti, diezgan bieži uzrunā cilvēku emocijas, sajūtas, dzirdi, redzi, citas maņas. Gribēju to garšu, cik vien tas ir iespējams, saglabāt šajā grāmatā. Man bija arī daži paraugi ASV un Lielbritānijā, kur par šauru, specifisku tematu stāstīts populāri, nepazemojot lasītāju, nevulgarizējot tematu, nepadarot to par vieglu lasāmvielu. Manā gadījumā "viegli" nozīmē, ka atsauces un avoti nenonāk konfliktā ar cilvēku spēju to izbaudīt. Galu galā XVIII gadsimtā zinātne ļoti bieži bija tuvu performancei, salonam, sarunu vakariem. Apgaismības filozofija, ko mēs tagad studējam gan filozofijā, gan vēsturē, gan pat teoloģijā, ir tapusi būtībā pie vakariņu galda. Protams, arī kabinetos. Voltērs bija cilvēks, kurš bija saistīts ar galma kultūru, viņam bija plaša sarakste ar Frīdrihu II un Katrīnu Lielo. Viņš bija ne tikai filozofs, bet arī tā laika smalkās sabiedrības dalībnieks.
Ja runājam par jūsu zinātniskajām ambīcijām, vai nākat klajā ar kādu radikālu interpretāciju? Ja grāmatu pārtulkotu, starptautiskajai zinātnieku videi būtu viela diskusijai?
Nedomāju, ka tā ir radikāla interpretācija.
Man bija būtiski, un es domāju, ka tas ir novatoriski – parādīt aristokrātijas dalību tajos procesos, kas it kā apdraudēja pašas aristokrātijas statusu. Francijā, sākot no šī gadsimta sākuma, vēsturnieku jaunā paaudze kritiski revidēja šo lielo stāstu par revolūciju. Novatoriskais manā pētījumā ir doma, ka aristokrāts arī bija spējīgs mainīties. Aristokrāts nav sastindzis patērētājs, zemnieku ekspluatators, izsūcējs utt., bet domājis, eksperimentējis, vīlies absolūtismā, kas it kā nodrošināja viņa tiesības. Ar to es gribēju pateikt, ka bija intelektuāla drosme, daži var teikt – intelektuāla pašnāvība, bet es drīzāk domāju, tā bija intelektuāla drosme, ka šī elite bija domājusi reformēt sabiedrību. Tas, kas, man šķiet, mūsdienu sabiedrībā grūti sastopams, – daudzi aristokrāti mēģināja veidot arī valsts vai vismaz sava īpašuma robežās sociālo politiku. Atgriežoties no Eiropas Latvijā, varam redzēt, ka XIX gadsimta vācu aristokrātija Rīgā un citās pilsētās veidojusi labdarības kultūru. Tās bija gan slimnīcas, gan pansijas veciem cilvēkiem, atraitnēm un bērniem. Mūsdienu Latvijas elite to, piemēram, nedara.
Ar retiem izņēmumiem.
Jā. Aristokrātija tomēr bija īpaša atbildība par savu apkārtējo telpu. Protams, ne visiem, un to nedrīkst vispārināt. Bija arī tādi, kurus Puškins aprakstīja romānā Dubrovskis, kuri bija austrumu valdnieku stilā – ar harēmu utt. Bija cilvēki, kas pārdeva savus zemniekus, mainīja tos pret medību suņiem utt. Bet, jo dziļāk mēs ieejam avotos, jo vairāk redzam, ka arī pirms Oktobra revolūcijas bija aristokrāti, kas mēģinājuši sabiedrību tomēr mainīt. Bija aristokrāti, kuri mēģināja kopēt varbūt britu aristokrātu lomu, kuri ir savas draudzes, kopienas, sava reģiona intelektuālais centrs. Nesen televīzijā bija seriāls Dauntaunas abatija. Tas, protams, ir nedaudz klišejisks, bet tajā labi parādīts, ka grāfs – tieši Lielbritānijā – ir reģiona intelektuālais un ekonomiskais centrs. Viņš rūpējas – viņš ir gan tēvs, gan uzņēmējs, gan sargs un arī valdnieks. Šīs lomas palīdzēja britiem veidot stabilāku kultūru, plaisa starp bagātajiem un nabagajiem nebija tik radikāla kā Krievijā, kur 1905. gadā dedzināja muižas. Naids un vardarbība bija tik spēcīgi, ka dedzināja dedzināšanas pēc. Ja mēs palasām krievu aristokrātu atmiņas, tas ir kaut kas līdzīgs mūsdienu Krievijai – no vienas puses, ir bagātnieku ar dārgakmeņiem rotāti automašīnu saloni, no otras puses – mazi ciematiņi, kuros nav elektrības, nav normālas slimnīcas utt. Diemžēl Krievija seko šīm struktūrām. Nav vairs aristokrātijas, bet elite izdzīvo savu bagātību, tas ir bezgaumīgi.
Šodienas pašieceltie "aristokrāti" – tā drīzāk ir zemiskāko, nevis izcilāko cilvēku īpašību izlase.
Šeit mēs attālināmies no aristokrātisma un pārejam pie ļoti nopietna temata. Patērētāju sabiedrība izvilka to zemāko un vulgārāko un pārvērta par glamūra kultūru. Es gribētu atgriezties pie režisora Hermaņa skandalozā izteikuma. Daži viņu apbrīnoja, daži – ļoti kritizēja.
Tieši kuru rakstu jūs domājat? Katrs Alvja Hermaņa izteikums tiek uztverts kā skandalozs.
Intervija Sestdienā (24.05.2013.), kurā viņš stāstīja par plebejiem utt. Ļoti daudzi sadusmojās par asajiem izteicieniem, bet viena lieta tur bija ļoti svarīga. Problēma ar mūsdienu kultūru ir tāda, ka mēs piedāvājam patērēt, bet vairs nav futūristiskas vīzijas par labāku cilvēku. Cilvēks jau tagad ir labs tāds, kāds viņš ir. Ir viņam gaume vai nav tās – viņš spēj pirkt. Cilvēkam ir nauda, un viņš staigā elitārā sporta kostīmā pa pilsētu tur, kur agrāk cilvēki nemaz nebija domājuši, ka šādās sporta biksēs var iziet. T. s. zemajai kultūrai savienojoties ar patērētājsabiedrību, tas ļoti labi iet kopā. Nav jādomā par to, vai man uz operu jāiet uzvalkā vai smokingā, es varu aiziet arī džinsos ar akmentiņiem. Par gaumi, protams, nestrīdas, bet sabiedrībai nav vīzijas par labāku cilvēku. Tas, ko apgaismība vismaz iluzori piedāvāja. Protams, apgaismība, domājot par labāku cilvēku, to noveda līdz genocīdam. Patērētājsabiedrībā mēs nekultivējam cilvēka gaumi, bet piedāvājam apmierināt viņa vēlmes. Mēs par to varam ilgi raudāt, bet tā tas ir. Šādos procesos nav jāpiepūlas, un starp vēlmi un tās apmierināšanu jābūt absolūti minimālam posmam. Patlaban mierīgi var iztikt bez Eiropas intelektuālā mantojuma. Mani skumdina, ka principā var kļūt par eliti un veidot savu politisko statusu, tā arī nekad neielūkojoties tajos pašos Voltēra darbos. Varbūt var apgalvot, ka arī bez Voltēra var izdzīvot. Droši vien (smejas). Bet kaut ko mēs kā sabiedrība tomēr zaudējam. Kā patērētāju sabiedrība mēs esam ekskluzīvā vienlīdzībā. Lielveikalā, ja mums ir maks un ja tajā ir kredītkarte, mēs varam imitēt šo savu luksusa vienlīdzību. Un visi tie, kuri nav lielveikalā, ir atstumtie, un par viņiem principā nevajag rūpēties.
Jūs teicāt, ka šodienas sabiedrībā nav vīzijas par labāku cilvēku. Viena ideja, manuprāt, tomēr ir – zaļo kustība un piedāvājums samazināt savu t. s. ekoloģisko pēdu. Vai piekrītat, ka varam to uzskatīt par visai aristokrātisku priekšlikumu?
Interesanti, ka šī ideja nenāk no elites. Pavisam nesen es biju kāda pētījuma prezentācijā, kur bija pierādīts, ka turīgie cilvēki ir vienaldzīgāki pret vides degradāciju nekā cilvēki, kuriem ir mazāki līdzekļi un kurus tas it kā pat vairāk apdraud. Mūsu elite arī nesaprot, ka elitāru statusu vajadzētu arī uzturēt un vide ir daļa no šīs drošības. Protams, var no sabojātas vides pārcelties uz kaut kādu rezervātu, bet degradācija sasniegs arī to. Cik ilgi varēs dzīvot aiz kaut kādiem žogiem? Ja mēs runājam par telpas sakārtošanu – senais sāpju stāsts par kāpņu telpu. Ātri, ātri nokļūt savā dzīvoklī, un, kas notiek kaut vai divu metru attālumā, – cilvēkus tas neinteresē. Esmu pamanījis, ka tie, kas ir nabadzīgāki, – skolotāji, pensionāri – mēģina sakārtot savu telpu. Es patlaban, piemēram, dzīvoju mājā, kurā esmu sociāli ļoti vientuļš. Man apkārt ir ļoti bagāti kaimiņi, es tur esmu visnabadzīgākais. Tas nav šķiru naids vai vēl kas tāds, bet viņi neko nevēlas sev apkārt veidot. Kad es dzīvoju Hospitāļu ielā, kur dzīvo daudzi mākslinieki, aktieri un studenti, bija citādi. Manā mājā bija diezgan daudz pensionāru. Viņi tur mēģināja gan puķes stādīt, gan iededzināt pie pastkastēm kādu Ziemassvētku svecīti vai vēl kaut ko. Mazas jaukas lietas. Patlaban, kur es dzīvoju – starp leksusiem un bentlijiem, tur cilvēkiem ir dziļi nospļauties, kas ir apkārt. Viņi nesaprot, ka viņu īpašumu vērtība kritīs, ja mēs neuzturēsim māju kārtībā. Skumji…
Latviešiem klasiskā veidā aristokrātija vēsturiski nav bijusi. Mēs vairāk esam vienādojuši šo jēdzienu ar inteliģenci, garīgo aristokrātiju.
Profesore Ella Buceniece man uz to norādīja tad, kad grāmata lielākoties jau bija gatava, un es tiešām viņai par to pateicos. No ievada izskatījās, ka tā ir zināma mana augstprātība – nav šeit Latvijā aristokrātijas. Bet mums ir bijuši un joprojām ir cilvēki, kuriem intelekts ir varbūt viņu vienīgais īpašums. Es nezinu, vai mūsdienās varam runāt par intelektu kā privilēģiju, jo būtībā to izkopt un attīstīt ir liels darbs – gan resursu, gan finanšu, gan intelektuālās piepūles, gan laika ziņā. Skatoties no patērētāja viedokļa, ir tik viegli ieslīgt neintelektuālajā telpā. Var dzīvot izklaides kultūrā, un neviens neaizrādīs, ka sarunā kādā pieņemšanā nevar citēt Monteskjē vai kādu no Sudraba laikmeta krievu dzejniekiem, vai arī no Šekspīra. Var mierīgi iztikt. Var veidot izcilu politisko karjeru ar pavisam citu demagoģiju. Var izmantot nenormētu leksiku, kā to, piemēram, dara daži mūsu Rīgas domes spilgtākie vadītāji. Sociālajai mobilitātei šīs kultūras kapitāls vairāk nav vajadzīgs. Es uzskatu, ka tā ir problēma. Kultūras mantojums zināmā mērā ir apdraudēts tieši tāpēc, ka nav vajadzības vai tā mazinās. Mazā akadēmiskā kopiena, ko drīzāk var dēvēt par subkultūru, zinātne mūsu valstī ir klusa, mēs esam atkarīgi no politiskām kombinācijām, par kurām pat neuzzinām. Tāpēc atšķirībā no tās pašas Lielbritānijas mūsu pētnieki nav skaļi, viņi nepaceļ balsi. To jūsu laikrakstā jau ir teikuši arī daži režisori, ka šeit Latvijā principā ir jāklusē, tas ir skumji.
Vai šodienas Latvijā, jūsuprāt, ir pamats runāt par garīgo aristokrātiju?
Es drīzāk runātu par intelektuālajiem trimdiniekiem. Cilvēkiem, kas ir dzīvojuši 80. gadu beigu ideālajā telpā un daudz ko paveikuši trešās atmodas laikā, gan no ekoloģiskās domāšanas pārejot uz politisko. Principā mums vide un daba ir kļuvušas par katalizatoru arī turpmākajai politikai. Trešā atmoda ir izaugusi no ekokustības. Varbūt tas ir par stipru pateikts, bet, man liekas, visas idejas un protesti pret metro utt., citi projekti – tam visam bija iespēja iekustināt kaut kādus politiskos procesus. Bet pēc tam daudzi no šiem cilvēkiem redzēja, ka reālā politika ir pavisam citāda vide, un viņi ir aizgājuši savos tekstos, un viņus gandrīz nedzird. Ja mums gandrīz vai nav līdzekļu pētniecībai un Kultūrkapitāla fonds ir vienīgā cerība daudziem projektiem, mēs nevaram runāt par… Lai veidotu vērtības, tomēr ir vajadzīgi resursi. KDi bija intervija ar Marinu Rebeku. "Es gribētu strādāt mazāk," viņa saka. Bet ne viņai, zvaigznei, ne man, parastam pasniedzējam, tas acīmredzot nav iespējams. Daudzi ir aizbraukuši. 90. gadu sākumā aizbrauca gandrīz visa ebreju inteliģence. Tas, kas šeit ir palicis, vairs neveido to stipro balsi. Izmantojot Ellas Bucenieces terminoloģiju, es drīzāk teiktu, ka mums ir intelektuālā elite vai gara aristokrātija. Bet šie cilvēki ir patērētājsabiedrības trimdinieki, citādie, kuriem nav iespējas noteikt intelektuālo vidi. Latvijas sabiedrība diemžēl ir strauji zaudējusi ne tikai tos, kas ir aizbraukuši uz Īriju būvēt mājas vai lasīt ogas, bet arī savus intelektuāļus. Ļoti daudzi jaunie pasniedzēji brauc prom un neatgriežas. Mums paliek tikai skumji raidījumi vai izstādes Dzimuši Rīgā, slaveni pasaulē.
Kā jūs sava pētījuma gaismā analizētu Latvijā tik mīlēto un bieži iestudēto Čehova lugu Trīs māsas? Irina, Maša un Olga daudzu uztverē kļuvušas par aristokrātijas/inteliģences simbolu. Kāpēc, jūsuprāt, cieš māsas?
Es domāju, ka šīs māsas, pirmkārt, ir sievietes, kuras spiestas dzīvot sabiedrībā, kura nemaz nav domāta sievietēm. Sabiedrībā, kurā, ja nenomirtu tēvs un māte, viņām mierīgi, bez satricinājumiem būtu jānonāk pie vīriem, kuri viņas uzturētu. Uzturētu tā, lai sievietei paliktu privātā telpa. Bet šeit kaut kas ir pārtraukts, un viņas trīs ir izmestas telpā, kurā viņām nav paredzētas lomas. Šī luga ir par trim apjukušām sievietēm, par vājiem vīriešiem un par mazu telpu – par provinci, kas nav apkārt, bet ir galvā. Es domāju, ka tāpēc visus cēlienus ir tik smagnēja sajūta. Esmu redzējis gan Latvijā dažādas versijas, gan nesen Jaunajā Rīgas teātrī (Māras Ķimeles iestudējums – red.), gan Končalovska viesizrādes pagājušajā gadā. Man trūkst gaisa. Burtiski psihosomatiska reakcija. Zāle ir milzīga, ventilācija ir laba, bet man trūkst gaisa. Tāpēc, ka šiem cilvēkiem nav ko elpot. Cilvēks bez vietas, bez lomas. Tā tas diemžēl arī Krievijā īstenojās, ka aristokrātija pazuda, neatrodot savu lomu. Ja mēs runājam par mūsdienām, paldies Dievam, ir glancētie žurnāli, kuros aristokrāti turpina dzīvot. Vācijas bijušo valstu hercogi vai bijušo karaļnamu atvases, viņi parasti ir iesaistīti kādā kokaīna skandālā vai piektajā vai septītajā laulībā. Arī Vācijas televīzijā, kam es palaikam sekoju, ir šādi hercogu piedzīvojumi. Vai nu – aristokrātus izmanto reklāmā. Ir kāda vācu grāfiene, kas reklamē Tchibo kafiju. Viņa valsē kaut kādā tukšā aristokrātu zālē, nezinu – savā īpašumā vai ne.