Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar dzejnieci un skaņu mākslinieci Jeļenu Glazovu. Dievs salīst uz šosejas

Dzejniece un skaņu māksliniece Jeļena Glazova regulāri pārlasa Dostojevska kopotos rakstus, bet viņu iedvesmo arī mākslinieku Jēkaba Kazaka un Kārļa Padega ekspresivitāte

Elektriski rozā vāciņi, gaišāk rozā papīrs, mugurkauls izlocījies kā čūska vai otrādi, kukainis ar dzīvnieka purnu, lappušu vietā cenas. Tas nav maigais rozā, bet paģēroša acīs krišana. Grāmata kā izsaukuma zīme ar visai epatējošu saturu un ideāli piestāvošu formu, kuras oriģinālo dizainu veidojis Aleksejs Muraško.

Valtera Dakšas izdevniecība programmas Mūsdienu dzeja ietvaros laidusi klajā Jeļenas Glazovas dzejoļu krājumu Алчность/Alkatība. Jeļena Glazova atpazīstamību ir ieguvusi, nodarbojoties ar konceptuālo mūziku un mākslu. Viņa ir vairāku izstāžu autore, pastāvīgi uzstājas koncertos Latvijā un ārzemēs.

Krājumā Алчность/Alkatība iekļauti dzejoļi no autores tekstiem, kas ir sarakstīti laikposmā no 2014. līdz 2018. gadam. Pirmais Jeļenas Glazovas dzejoļu krājums Transfēri (2013, biedrība Orbīta) tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai (LALIGABA), otrais krājums Plasma tika izdots angļu un igauņu valodā 2014. gadā Igaunijā (izdevniecība ;paranoia). Viņas dzejoļi ir publicēti žurnālos Vozduh, Nosorog, Oktjabrj, interneta izdevumos Punctum, TextOnly, Polutona, Orbītas interneta vietnē, Soloneba.ru, Literratura.org u. c.

Jeļena Glazova dzejoļus raksta pārsvarā krieviski, poētiskie teksti atdzejoti latviešu, angļu, somu, igauņu, zviedru, poļu, lietuviešu valodā. Jeļena ir festivāla Dzejnieka asinis (Rīga, 2014–2016) dibinātāja, kuratore un organizatore, kā arī festivāla Dzeja bez robežām (Rīga, 2017–2019) līdzdibinātāja un organizatore.

Алчность/Alkatība tika atklāta 28. martā grāmatnīcā Bolderāja Avotu ielā 29 ar eksperimentālu skaņu mākslas performanci duetā ar komponistu Platonu Buravicki.

Dzejoļus latviešu valodā atdzejojis Arvis Viguls. Arī pati Jeļena Glazova intervijā brīvi un pašsaprotami runā latviski, lai gan tiem, kuri lasīs viņas dzeju, iesaka vispirms lasīt oriģinālu. Viņasprāt, lai cik veiksmīgs atdzejojums, tas tomēr ir kaut kas mazliet cits.

 

Mūsdienās, kad ir iespējas publicēties internetā, kādas sajūtas jums raisa grāmatiņa taustāmā formā? Kāpēc jums to vajag?

Man ir sajūta, ka esmu noslēgusi kādu periodu. Šeit ir teksti no 2014. līdz 2018. gadam. Tā ir izlase, svarīgākie teksti. Ir sajūta, ka tagad kaut ko esmu pabeigusi un varu sākt jaunu.

Vai dzejoļu atlasē esat kritiska pret sevi? Spējat atsijāt pati, vai jums ir nepieciešams asredzīgs redaktors?

Esmu to darījusi pati, redaktora man nav bijis. Esmu ļoti kritiska. Vidēji sanāk viens no sešiem astoņiem tekstiem, par kuriem domāju, ka tie ir izdevušies. Vai man bija grūti atlasīt? Man liekas, ka ne. Bija sakrājies grāmatai nepieciešamais tekstu daudzums, kurus varēja publicēt.

Ko jūsu izpratnē nozīmē izdevies teksts? Kādi ir jūsu kritēriji?

Vājākos tekstos doma nav izteikta tik spilgti. Izdevušos tekstos tā ir atklāta veikli, ir gan forma, gan saturs. Ir tādi teksti, kurus ir vieglāk lasīt ar acīm, un tādi, kurus vieglāk lasīt publikai. Tie ir mani specifiskie kritēriji. Ir daži teksti, kurus es saucu par hitiem. Pārsvarā visi šīs grāmatas teksti ir lasīti publikai. Visi ir pārbaudīti. Viens no kritērijiem ir, kā reaģē auditorija. Ļoti bieži uzstājos un skatos, vai tas ir izraisījis kādu reakciju. Uzklausu arī publikas kritiku, bet primāro atlasi veicu pati. Redzu, ir izdevies vai nav.

Cik saprotu, mijiedarbība ar lasītāju jums ir ļoti svarīga?

Lielos vilcienos tā sanāk. Kad man 2013. gada decembrī iznāca pirmā grāmata Transfēri, īsti vēl nebiju uzstājusies. Varbūt pāris reižu. Tagad, pateicoties tam, ka esmu kļuvusi par publisku personu, daudz uzstājos, lasu un varu mijiedarboties ar auditoriju. Agrāk man nebija tādas iespējas. Tagad šie teksti jau ir mazliet miruši, daru pavisam kaut ko citu. Nesen radio palūdza ierunāt dažus tekstus, paņēmu pirmo grāmatu. Man likās – wow, cik interesanti! Es jau to visu esmu aizmirsusi. 10. aprīlī man būs lasījumi, tagad domāju, ko lasīt. Diez vai lasīšu no vecas grāmatas. Gribētu uzrakstīt kaut ko pavisam jaunu. Arī šis (Alkatība) ir jau tāds nomierinājies periods. Gribu uzrakstīt, izdot grāmatu, nomierināties un iet tālāk.

Man jūsu dzeja radīja iespaidu, ka Jeļena Glazova ir cilvēks, kas dumpojas. Tāds Hamlets sieviešu dzimtē, kas uzrāda sapuvušo, melu pilno pasauli.

Sarauc uzacis.

Laikam neesmu trāpījusi jūsu noskaņā?

Nē, ir interesanti dzirdēt šādu interpretāciju. Man it kā tā nebija domāts. Tas, ko es daru, man liekas ļoti loģiski. Nekādas dumpošanās, manuprāt, nav bijis, bet es saprotu, kāpēc rodas tāda sajūta. Tāpēc, ka tur ir daudz apokaliptisku vīziju. Mani interesē cilvēces attīstība, kas notiks. Skatos, kas varētu būt sliktākajā gadījumā. Mani interesē posthumānisms un transhumānisms.

Rodas iespaids, ka jūs varētu būt ietekmējis arī Dalī, futūrisms, sirreālisms u. tml.

Jā, tā varētu teikt. Varbūt arī sirreālisms ir bijis mans iedvesmas avots, bet ļoti iedvesmo konkrēti mūsdienu mākslas darbi. Piemēram, mani ļoti iedvesmo Marlēna Dimā. Viņa izvēlas asus tematus, un viņai ir spēcīga psiholoģiska iedarbība uz skatītāju. Dimā ir no Dienvidāfrikas, viņu interesē aparteīds, balto un melno cilvēku sadursmes utt. Māksliniece ir pārcēlusies dzīvot uz Nīderlandi, bet arī tur turpina pētīt asus politiskus jautājumus. Man viņa šķiet spilgts piemērs, kā varu saasināti skatīties uz problēmām. Ļoti bieži manos darbos var redzēt citātus. Piemēram, Sniegbaltīte ir Marlēnas Dimā iedvesmots tēls. Mani rosina arī mūsdienu franču rakstnieks Pjērs Gijotā. Viņš ir daudz tulkots krieviski. Viņa tēlos mani visvairāk iedvesmo pēdējais cilvēks. Kas viņš ir? Vai viņš ir vergs vai vergturis? Kāds ir pēdējā cilvēka vārds? Daži no maniem tekstiem ir veltīti šim pēdējam cilvēkam, kas viņš varētu būt. Mūsdienu masu mediju komunikācijas ietekmē uz cilvēkiem – kas būs tas pēdējais cilvēks, kas notiks? Arī mazliet apokalipse. Man nozīmīga autore ir arī Elfrīde Jelineka, kura runā par valodas varu. Viņa cenšas savos tekstos atmaskot valodas vardarbību. Tas arī ir viens no tematiem, kuru esmu pētījusi savos dzejas tekstos. Viens no galvenajiem tematiem ir indivīda attiecības ar varu. Alkatība ir alkas pēc varas.

Vai dzejā arī ir iespējama valodas vardarbība?

Dzeja diez vai tā manipulē, visdrīzāk mēģina atmaskot šos paņēmienus, arī masu mediju valodas vardarbību.

Uzmanību piesaistīja jēdziens "empātijas koma". Saprotu, ka tas ir dzejas tēls, metafora, tomēr interesanti pavaicāt, no kādiem dzīves impulsiem tas radies?

Jā, to uzrakstīt mani iedvesmoja stāsts no dzīves. Slavena norvēģu skaņu māksliniece Maja Ratkje. Man par viņu stāstīja draugs, lietuviešu komponists Arturs Bumšteins. Viņš ir diezgan atzīts komponists, uzstājies arī Latvijā. Katru reizi, kad viņš satiek Maju Ratkji, viņa viņu neatceras. Viņa ir slavenība un vienkārši neatceras cilvēkus. Viņi uzstājas vienos un tajos pašos festivālos, tomēr katrreiz viņam ir jāstāsta no jauna, kas viņš ir un ko ir izdarījis. Man tas šķita labs tēls. Dažreiz cilvēkiem pietrūkst empātijas. Tā ir empātijas koma, ka viņiem visi cilvēki ir vienādi. No tā radās saasinātais stāstījums, kā tas var izpausties.

Ir nedaudz mulsinoši klausīties, cik jūs maigi, melodiski runājat, gandrīz vai grūti noticēt, ka esat šo dzejoļu autore. To patoss ir gluži citā reģistrā – daudz agresīvāks un izaicinošāks.

Jā. Es nodarbojos arī ar skaņu mākslu, un man stāsta, ka arī tā ir pretrunā ar to, kāda esmu dzīvē. Es gan ne savu dzeju, ne skaņu mākslu nesauktu par agresīvu. Bet saprotu, par ko jūs runājat. Jā, tas tā varētu būt.

Dizainers Aleksejs Muraško, veidojot grāmatas vizuālo tēlu, izmantojis LU zooloģijas kolekcijā gūtos iespaidus. Ar ko, jūsuprāt, cilvēks atšķiras no dzīvnieka?

Īsti neatšķiras. Cilvēks, manuprāt, ir dzīvnieks ar intelektu. Cilvēks atšķirībā no dzīvnieka sevi apzinās. Muraško meklēja alkatības jēdziena skaidrojumu un atrada kaut kādu dzejoli par alkatību, kurā figurēja čūska. Tur mūsu domas sakrita. Izdevās atrast kopsaucēju.

Vai jūs sevi mākslā sauktu par konceptuālisti? Un kā izprotat šo jēdzienu?To lieto pārāk bieži.

Jā, visi šo vārdu lieto… Tas laikam nozīmē, ka primārā ir ideja. Jā, es nodarbojos ar konceptuālo mākslu.

Kā labs impulss jautājuma uzdošanai aizķērās prātā rindiņa par "Dostojevska kopoto rakstu apēšanu". Vai tas ir autobiogrāfiski?

Jā, Dostojevskis ir mans garīgais tēvs. 17 gadu vecumā izlasīju visus darbus, kurus varēja atrast (kopotos rakstus). Šis moments no dzejas tiešām attiecas uz mani.

Saistībā ar Dostojevski neskaitāmi pētījumi ir veltīti krievu cilvēka noslēpumainajai dvēselei. Ar ko jūs Dostojevskis saistīja?

Mani viņš uzrunāja kā eksistenciālisma ciltstēvs. Es viņu lasīju šādā veidā. Man jau tajā laikā bija zināms priekšstats par filozofijas vēsturi. Joprojām no klasiķiem Dostojevski uzskatu par savu mīļāko rakstnieku. Regulāri pārlasu viņa kopotos rakstus. Kur vēl jūs varētu atrast šādu skarbu, kā jūs komentējāt, agresīvu, pieeju? Varētu būt, ka tas ir Dostojevska ietekmē. Tāds melnbalts skatījums.

Dzejai jūs esot pievērsis Bodlērs. Vai atceraties šo atklāsmes brīdi?

Jā, man bija 15 gadu. Tās nebija tikai Ļaunuma puķes. Tie bija vairāki krājumi. Ietekmēja arī Sartra eseja par Bodlēru. Kad izlasīju viņa prozas dzeju – tas man bija pilnīgs atklājums! Ka var rakstīt arī tā! Tas mani mazliet atbrīvoja. Sākumā rakstīju ar atskaņām. Centos rakstīt klasisku dzeju.

Pieskaroties jūsu otrai radošajai izpausmei – skaņu mākslai –, varbūt jūs varētu pastāstīt par vienu no saviem jaunākajiem darbiem Erased Song/Erased Landscape (Izdzēsta dziesma/Izdzēsta ainava, 2018).

Tas bija darbs, kuru pasūtīja Madrides Reina Sofia Mākslas muzejs. Viņiem bija doma, ka man vajadzētu sadarboties ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Folkloras krātuvi. Sazinājos un pētīju tur materiālus. Man likās, ka būtu interesanti uztaisīt tādu darbu, kas mazliet dekonstruē tautasdziesmas. Senākie ieraksti ir vaska cilindrā. Vēlējos uztaisīt jaunu kombināciju – tautasdziesmu ierakstus pārstrādāt savā mākslas darbā, savienojot ar saviem balss ierakstiem. Šķita interesanti savienot senākos ierakstus ar jaunākajām tehnoloģijām. Mani saistīja tieši dienas cikla dziesmas – par rītu, dienu, vakaru un nakti. Kāpēc "izdzēsta dziesma"? Tāpēc, ka es mēģināju digitāli manipulēt ar senajiem ierakstiem, lai iegūtu kaut ko citu. Šo darbu varēs dzirdēt Drēzdenē izstādē Poetry & Performance, kas būs atvērta no 11. aprīļa Motorenhalle (motorenhalle.de). Būs arī darbi no Dmitrija Prigova, Pussy Riot, būs pārstāvēts Hardijs Lediņš ar NSRD.

Jūs bieži piedalāties dažādos starptautiskos festivālos. Kādi ir jūsu vērojumi – kā pietrūkst Rīgas kultūras kartē?

Labi, mums ir Dzejas dienas, tomēr tajās lielākais akcents ir uz vietējiem autoriem. Pietrūkst starptautiska festivāla. Es pati ar Dmitriju Kuzminu kopā taisu festivālu Dzeja bez robežām un mēģinu aizpildīt laukumu. Darām, ko varam, bet man tas tik un tā liekas par maz. Tas ir trilingvāls festivāls – latviešu un krievu valodā, bet trešā valoda katru gadu mainās. Pirmo gadu bija pārstāvēta Zviedrija, pēc tam – Izraēla. Bet tā ir tikai viena valsts, trūkst plašāka spektra, lai mēs varētu spriest par tendencēm ārzemju dzejas procesos. Šis ir finansiāli grūti īstenojams projekts.

Nesen kopā ar Latvijā dzīvojošiem citu tautību rakstniekiem – Roaldu Dobrovenski un britu rakstnieku un žurnālistu Miku Koljeru – piedalījāties cikla Stāsta otra puse marta sarunā Kad rakstot no svešinieka kļūsti par savējo. Kas jums šajā diskusijā šķita interesants?

Kad mani aicināja, laikam nebiju uzmanīgi izlasījusi e-pastu, un nosaukumu Kad svešinieks kļūst par savējo pamanīju tikai pēc tam.

Citādi nebūtu piekritusi?

Par to gan šaubos, jo esmu ļoti diplomātisks cilvēks. Bet es tiešām tam nepiekrītu. Sevi nekādā ziņā neuzskatu par svešinieku. Piekritīšu tam, ko teica Miks Koljers. Rakstnieks raksta. Tā ir viņa valoda. Viņš nevar būt svešinieks.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Fotomāksla līdz pat vieniem naktī

Viens no Tallinā atklātā centra Fotografiska dibinātājiem Rains Tamms mākslu salīdzina ar kinoteātru biznesu: "Ja atvērsiet kinoteātri ar vienu zāli, naudu, visticamāk, zaudēsiet. Ja atvērsiet ...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja