Nevis viens plus viens ir divi, bet divi ir viens – saka amerikāņu avangarda klasiķis režisors Roberts Vilsons (1941) un paskaidro savu domu ar stāstu par tikšanos ar vācu kinoleģendu Marlēnu Dītrihu septiņdesmito gadu sākumā Parīzē. "Man bija divdesmit septiņi gadi, viņai – septiņdesmit viens, un mēs kopā vakariņojām. Pie galda pienāca kāds vīrietis un teica: "Dītrihas kundze, kad jūs spēlējat, jūs esat tik auksta." Viņa atbildēja: "Bet jūs nedzirdat manu balsi." "Grūtības sagādā," viņa teica, "savienot balsi ar seju." Viņa var būt ledusauksta savās kustībās, bet balss var būt ļoti karsta. Un tas bija viņas spēks."
Roberta Vilsona izrādēs laiks rit radikāli lēnāk nekā jebkurā citā teātra izrādē. Taču viņš nepiekrīt, ja viņu dēvē par laika palēninātāju. "Es nelietoju savos darbos slow motion, tas ir dabiskais laiks. Teātra inscenējumos laiks parasti tiek paātrināts, bet es lietoju dabisko laiku. Laiku, kāds ir vajadzīgs saulei, lai tā norietētu, vai mākonim, lai tas pārvērstos, vai dienai, lai tā iestātos. Es dodu skatītājiem laiku pārdomām, meditēšanai par citām lietām nekā tās, kuras viņi redz uz skatuves, es iedodu viņiem laiku un telpu domāšanai."
Franču sirreālists dzejnieks un rakstnieks Luijs Aragons, noskatījies gandrīz astoņas stundas ilgo Roberta Vilsona klusuma operu Kurlā skatiens Parīzē 1971. gada vasarā, žurnālā Les Lettres françaises publicēja vēstuli savam mirušajam draugam Andrē Bretonam: "Mēs esam piedzīvojuši nākotni", ierakstot Vilsona teātri sirreālistu turpinātāju sarakstā.
Margaritas Ziedas interviju ar Robertu Vilsonu lasi 25. aprīļa KDi!